Streips: Pasaule aizturēja elpu, eksperti bija puslīdz pārliecināti, ka Krievija ar ukraiņiem tiks galā viens un divi 0
Gads apkārt, kopš Kremļa fašists uzsāka savu genocīdu kaimiņvalstī Ukrainā. Tas bija 2022. g. 24. februāri agri no rīta, kad Kremļa fašists paziņoja, ka nekas cits viņam neatliekot, ir jāsāk “speciāla militāra operācija,” jo Ukrainā pie varas esot neonacistu kliķe, kuras vienīgais mērķis esot kaitēt nabaga mazajai Krievijai. Mērķis šajā “operācijā,” tā skaidroja fašists, esot nevis okupēt Ukrainu, bet gan to “atbruņot” un “denazificēt.”
Pirmajā diennaktī pēc uzbrukuma pasaule aizturēja elpu, jo eksperti bija puslīdz pārliecināti, ka Krievijas it kā otra lielākā armija pasaulē ar ukraiņiem tiks galā viens un divi. Protams, gadu vēlāk mēs zinām, ka tā tas nenotika, pirmkārt tāpēc, ka it kā otra lielākā armija pasaulē izrādījās esam līdz kliņķim nekompetenta. Otrkārt, teju vai visa ukraiņu tauta iebrukuma dienā piecēlās kājās un principā pateica “ne tik ātri, mēs te netaisāmies kļūt par fašista klēpju sunīšiem.”
Ļoti drīz fašista spēki uz zemes apstājās, bieži vien tāpēc, ka acīmredzot nevienam pavēlniecības struktūrā nebija ienācis prātā fakts, ka tanks lieto degvielu un pēc tam, kad tanks kādu brītiņu ir braucis uz priekšu, degviela aptrūksies un aparāts būs jāuzpilda no jauna. Visa pasaule redzēja tanku un citu aparātu kolonnu, kura pirmajā dienā pārripoja pāri robežai ar Baltkrieviju un devās Kijivas virzienā. Un pēc kāda laika minētā iemesla dēļ iestiga. Līdz brīdim, kad ukraiņi varēja saorganizēties pietiekami, lai kolonnu sāktu apšaudīt un bombardēt.
Ātri vien Kremļa fašista ģenerāļi saprata, ka ar zemes karu īsti neiet, un tad sākās intensīva bombardēšana, ne mirkli nešķirojot starp militāru bāzi un, piemēram, dzemdību namu. It īpaši pēdējo mēnešu laikā uzsvars ir bijis uz energoresursu bombardēšanu ar mērķi, ukraiņus ziemas spelgonī atstāt bez elektrības, ūdens un apkures.
Ja ģenerāļi cerēja, ka ukraiņi tāpēc padosies, lika drusku pagaidīt.
Tā tas gads ir pagājis. Ukraiņi ir atkarojuši teritorijas, kuras sākumā okupēja fašista spēki. Vienmēr un visur atrastas absolūti prātam neaptveramas kara noziegumu, noziegumu pret cilvēci un genocīda pēdas. Civiliedzīvotāji izvaroti, civiliedzīvotāji spīdzināt, civiliedzīvotāji vienkārši nošauti, un viņu līķis nedēļām ilgi atstāts uz ielas.
Visa pasaule vārdu “buča” turpmāk atcerēsies ne tikai kā savstarpējās mīlestības apliecinājumu, bet arī kā vietu Ukrainā, kur atklātas nudien briesmu lietas.
Tajā pašā laikā turpinājusies bombardēšana, gandrīz bez izņēmuma no bāzēm dziļi pašā Krievijā. Kā arī turpinājušās zemes cīņas Ukrainas dienvidaustrumos, kur Kremļa fašista spēki ir marodējuši jau kopš 2014. gada, un kur divus Ukrainas apgabalus fašists īsi pirms invāzijas pasludināja par “neatkarīgām” valstīm.
Zemes cīņās šķiet spēku samēri ir aptuveni tādi paši, ar vienīgo piebildi, ka ukraiņi cīnās par savas valsts nākotni, kamēr Kremļa fašista karaspēku lielākoties veido puiši no attālākiem fašista valsts apgabaliem, kuri iesaukti bruņotajos spēkos un uz kaimiņvalsti nosūtīti bez jebkādiem ieročiem, aprīkojuma un instrukcijām. Fašists acīmredzot cer uz milzīgu skaitu iebrucēju, ar kuriem ukraiņi vienkārši netiks galā.
Teikšu atkal: Lika drusku pagaidīt.
Pagājušās nedēļas komentārā beigās pieminēju faktu, ka 20. februāri Amerikas prezidents Džo Baidens negaidīti uzradās Ukrainas galvaspilsētā. Šonedēļ varu mazliet vairāk pastāstīt, kā tas notika.
Jau bija zināms, ka Baidena kungs dosies uz Poliju ar mērķi uzmundrināt austrumeiropiešus ar solījumu, ka rietumi tos neaizmirsīs, kā arī, lai uzmundrinātu NATO aliansi izpratnē, ka cīņa pret Kremļa fašistu tomēr ir visas alianses un patiesībā visas pasaules cīņa.
Vizīte uz Kijivu plānota visdziļākajā slepenībā. Iepriekšējā dienā Baltais nams par plānoto braucienu paziņoja tikai vienam žurnālistam, kuram pateikts, ka nākamajā dienā pienāks e-pasts ar tekstu “gatavošanās golfa turnīram,” un tur būs pateikts, kurp žurnālistam doties.
Brīdī, kad žurnālists uzradās gaisa spēku bāzē, viņam atņemts mobilais telefons un citas komunikācijas ierīces. Žurnālists arī pamanīja, ka lidojums būs nevis prezidenta ierastajā 747 lidmašīnā, bet gan krietni mazākā kara lidmašīnā.
Tas bija tāpēc, ka lidmašīna devās nevis uz Varšavu vai Kijivu, bet gan uz daudz mazāku pilsētu Polijas austrumos, kur lidosta pārāk maza, lai uzņemtu 747 lidmašīnu. Plus vēl procesa plānotāji to negribēja izmantot, jo pasaulē ir ļoti daudz amatieru, kuri prezidenta lidmašīnai prot izsekot savos datoros.
Reiz ieradies Polijā, prezidents un viņa svīta iekāpa vilcienā un brauca 10 stundas līdz Kijivai, kur tie ieradās apmēram 8.00 no rīta.
Visa pasaule redzēja Amerikas prezidentu Baidenu un Ukrainas prezidentu Zeļenski apmeklējam Kijivas centrālo pareizticīgo katedrāli un pēc tam pastaigājamies pa pilsētas galveno laukumu.
Pastaigas laikā piepeši atskanēja pretgaisa sirēnas. Nedz Baidenam, nedz Zeļenskim ne muskulis nenoraustījās. Amerikas prezidents zināja, ka viņa ļaudis pāris stundas pirms viņš ieradās Ukrainas galvaspilsētā, pieklājības, bet arī piesardzības pēc par vizīti paziņoja sakariem Krievijas bruņotajos spēkos. Ukrainas prezidents savukārt pie šāda veida sirēnām ir sen pieradis.
Vēl pārsteidzošāks pagājušajā nedēļā bija fakts, ka dienā pēc Amerikas prezidenta vizītes Kijivā, tur uzradās četri deputāti no ASV Kongresa apakšpalātas. Konkrēti četri republikāņi, tajā skaitā palātas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs.
Šī četrotne Ukrainā atklātā tekstā paziņoja, ka ir pienācis pēdējais laiks Ukrainai sākt piegādāt smagāku tehniku, tajā skaitā reaktīvas F-16 kara lidmašīnas, par kurām spriests jau kādu laiku, bet pagaidām vēl bez rezultāta.
Trokšņaināki deputāti ASV Kongresa apakšpalātas Republikāņu partijas frakcijā ir brēkuši, ka palīdzību Ukrainai vajag pārtraukt vispār, jo Ukraina tālu, nevienam tā neinteresē, un pašā Amerikā arī ir vajadzības, kuras varētu finansēt ar naudu, kura tā vietā sūtīta uz Ukrainu.
Četru pieredzējušu republikāņu vizīte Kijivā liecina, ka frakcijā joprojām ir pietiekami daudz pieaugušu cilvēku, un tas nozīmē, ja būs balsojums par lidmašīnām vai jebko citu, būs pietiekami daudz republikāņi, kuri balsos kopā ar Demokrātu partijas frakciju, lai Ukrainai piegādātu visu to, kas tai ir nepieciešams.
Vēl viena lieta, ko konstatēt konkrēti par pagājušo nedēļu ir fakts, ka eksperti gaidīja, ka konkrēti 24. datumā būs pamatīga bombardēšana, lai Kremļa fašists varētu pasaulei atgādināt, ka viņš ir iecirties.
Nekas tamlīdzīgs nenotika. Televīzijas raidījumā no Amerikas, kuru redzēju nākamajā dienā, raidījuma vadītājs konstatēja, ka Kijivā pretgaisa sirēnas nebija dzirdētas vispār un vairāku dienu garumā.
Viņš intervēja deputātu no Ukrainas parlamenta, kurš nāca ar domu, ka varbūt tas bija tāpēc, ka Kremļa fašistam vairs nav ar ko.
Raķešu daudzums nav neierobežots, un fašista bruņotie spēki nevēlas izmantot kara lidmašīnas, jo ukraiņu rīcībā ir pamatīgi pretgaisa aizsardzības resursi. Laiks rādīs, kas tur notiks tālāk.
Uzrunu Varšavā ASV prezidents sāka šādi: “Sveika, Polija! Viens no mūsu lieliskajiem sabiedrotajiem. Paldies, ka atkal esat sveikuši mani Polijā. Zināt, tas bija gandrīz pirms gada, kad uzstājos te pie Varšavas karaliskās pils.
“Tas bija pāris nedēļas pēc tam, kad Vladimirs Putins bija palaidis savu slepkavniecisko uzbrukumu pret Ukrainu. Lielākais zemes karš Eiropā kopš 2. pasaules kara sākuma. Risks, ka izjuks principi, kādi bijuši stūrakmens mieram, bagātībai un stabilitātei šajā planētā vairāk nekā 75 gadu garumā.
“Pirms gada pasaule gaidīja, ka Kijiva kritīs. Esmu nupat atgriezies no vizītes Kijivā un varu jums pateikt, ka Kijiva stipra, Kijiva lepna, Kijiva ar iztaisnotu mugurkaulu, un visbūtiskākais fakts, ka Kijiva brīva.”
Tā teikt, sekoja aplausi.
Mūsu valsts Saeimā saruna par notikušo Ukrainā pagājušajā nedēļā notika divās sēdēs. 23. februārī ārkārtas sēdē izskatīts lēmuma projekts “par Krievijas īstenotā agresijas kara pret Ukraina gadadienu.”
Balsojums par nosodošo rezolūciju bija 78 par, neviens pret. Klātesošie deputāti no frakcijas Stabilitātei! bija piereģistrēti sēdē, bet nebalsoja.
Debašu laikā frakcijas līderis Rosļikovs paziņoja, ka netālu no Saeimas Rīgas ostā notiekot procesi, kuri Kremļa fašistam ļauj apiet rietumu un civilizētās pasaules noteiktās sankcijas.
Jācer (lai gan ar krietnu naivisma piešprici), ka tādā gadījumā Rosļikova kungs ar attiecīgo informāciju ir devies pie drošības dienestiem, bet pagājušajā ceturtdienā acīmredzot pat viņš un frakcijas biedri neuzdrīkstējās balsot pret.
Pirms tālāk par sarunu par Ukrainu, pāris piezīmes par 23. februāri Saeimā. Tūdaļ pēc minētās ārkārtas sēdes sākās kārtējā plenārsēde. Tajā cita starpā uz nākamajām sešām plenārsēdēm izslēgta deputāte Glorija Grevcova no jau minētās frakcijas Stabilitātei!
Tas bija tāpēc, ka deputāte nesen viesojās Latvijas Okupācijas muzejā un no tā ārā nākot krievu valodā paziņoja, ka viss tur redzētais un dzirdētais esot bijis tīrākā propaganda un nepatiesība.
Lieki teikt, šāda replika no ievēlētas Latvijas amatpersonas bija pietiekami šokējoša. Nu pienācis brīdis, kad Grevcova par to sodīta.
Otrkārt, deputāti kārtējā sēdē galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Personu apliecinošo dokumentu likumā, un tas liecina, ka kārtējo reizi mūsu pārvaldes sistēmā gadījusies situācija, kura atbilst jēdzienam “gribējām kā labāk.”
Lasītāji varbūt atceras, kā pagājušajā gadā 13. Saeima pieņēma likumu, kurā noteikts, ka līdz 1. maijam šogad visiem Latvijas iedzīvotājiem obligāti jāiegūst elektroniska identifikācijas karte.
Šī karte, tā toreiz tapa skaidrots, turpmāk būšot galvenais personu identificējošais dokuments.
Protams, jau tobrīd bija skaidrs, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē veidojušās nepārredzamas rindas, jo pandēmijas laikā apkalpoto klientu skaits krasi samazinājās.
Tas brīdī, kad tūkstošiem un tūkstošiem Latvijas pilsoņu bija nepieciešams atjaunot pasi, kura pirmoreiz un uz 10 gadiem izsniegta 1992. gadā. Tur ir tāds “vai tad kādam tas laikus neienāca prātā” moments.
Personīgi pērn decembrī saņēmu gan jauno pasi, gan arī E-karti. Taču pagājušajā nedēļā pieņemtajā likumā noteikts, ka citiem karte nebūs obligāta līdz brīdim, kad beidzies pases termiņš.
Manā gadījumā tas būs 2032. gada decembrī. Gribējām kā labāk …
24. februārī Saeimā atkal bija ārkārtas sēde, šoreiz ar nosaukumu “valsts augstāko amatpersonu uzrunas, pieminot Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā gadadienu.”
Klātesošos uzrunāja Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs un premjerministrs.
Valsts prezidents Levits savā uzrunā uzsvēra, ka pārāk ilgi ārpasaules attiecību ar Krieviju pamatā bijis ekonomisks izdevīgums un vēlmju domāšanā, kamēr Krievijā autoritārā režīma attīstības pamatā bijusi imperiālistiska domāšana no 19. gadsimta:
“Kamēr visa Krievijas sabiedrība neatsacīsies no šīs ideoloģijas, Krievija apdraudēs savas kaimiņvalstis un visu Eiropu.”
Cik var spriest, ārpasaule ir nolēmusi, ka tā turpinās atbalstīt Ukrainu pret genocīdu, kādu Kremļa fašists tur ir uzrīkojis, iespējams, ar daudz smagākiem ieročiem. Prezidenta Baidena vizītes laikā Ukrainas kolēģis teica, ka būtu jau jauki, ja karš beigtos pēc iespējas drīzāk.
Tam var tikai piekrist.
24. februāra rītā Ukrainas prezidents Zeļenskis Tviterī savu tautu uzrunāja šādi:
“24. februārī miljoni no mums izdarījām izvēli. Nevis balto, bet gan zili dzelteno karogu. Nevis bēgt, bet stāties pretī.
“Tas bijis sāpju, sēru, ticības un vienotības gads, bet šogad mēs palikām neuzvarami. Mēs zinām, ka 2023. būs mūsu uzvaras gads.”
Tā teikt – no prezidenta mutes Dieva ausī!
Vēl pieminēšu faktu, ka pagājušajā nedēļā bija Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārās asamblejas sēde.
EDSO ir viena no vairākām starptautiskām organizācijām, no kuras Kremļa fašista valsts joprojām nav izslēgta, šajā gadījumā tāpēc, ka dalībvalsts izraidīšana prasa visu dalībvalstu piekrišanu, un Kremļa fašista režīms tam mierīgi var uzlikt savu veto.
Parlamentārās asamblejas sēdi pagājušajā nedēļā konkrēti šī iemesla dēļ boikotēja parlamentārieši no Ukrainas un Lietuvas.
Taču Latvijas delegācijas vadītājs Rihards Kols, kurš vienlaikus arī ir Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, nolēma piedalīties un runāt diplomātijai neraksturīgi skarbā veidā.
Kola kungs ar pirkstu rādīja uz parlamentāriešiem no Krievijas un teica, ja viņam būtu jānodefinē kara noziedznieki, tad tie būtu viņi.
Mūsu pārstāvis kaunināja EDSO par faktu, ka Kremļa fašista delegācijas starpā bija delegāti, kuri Krievijas parlamentā bija balsojuši par labu agresijas uzsākšanai un turpināšanai Ukrainā.
Un tad Rihards Kols sauca atmiņā brīdi neilgi pēc kara sākuma, kad Kremļa fašista karakuģis centās taranēt Čūsku salas aizstāvjus, kuri kuģim nosūtīja šādu vēsti:
“Russian warship – go fuck yourself!”
Kola kungs šo frāzi atkārtoja attiecībā uz Kremļa fašistu un viņa barbarisko režīmu. Un es to ieraugot pie sevis padomāju, malacis visīstākais mūsu parlamentārietis šoreiz izrādījies.
Neesmu un nekad nebūšu liels viņa pārstāvētās Nacionālās apvienības fans. Bet šoreiz – malacis nudien!
