Streips par pārpratumu, karalienei savulaik viesojoties Latvijā: “Karaliene pamēģināja vēlreiz, nekas nenotika. Viņai netrūka humora izjūtas” 0
11. septembrī Rīgas svētā Glābēja Anglikāņu draudzē, tāpat kā anglikāņu baznīcās visā pasaulē, bija īpašs dievkalpojums, lai pieminētu nesen mūžībā aizgājušo viņas nelaiķa majestāti Lielbritānijas karalieni Elizabeti II. Tas tāpēc, ka jau kopš karaļa Henrija VIII laikiem 16. gadsimtā, Lielbritānijas monarhs arī ir bijis viņa izveidotās Anglikāņu baznīcas augstākais pārstāvis.
Dievkalpojums mūsu baznīcā bija kupli apmeklēts, tajā skaitā ieradās ievērojama delegācija no Lielbritānijas vēstniecības Rīgā ar vēstnieku Paulu Brumelu priekšgalā. Dievkalpojuma beigās dziedājām Lielbritānijas valsts himnu, pirmoreiz vairāk nekā 70 gadu laikā aicinot Dievu sargāt valsts karali, ne vairs karalieni.
Ilggadīgais kroņprincis un Elizabetes vecākais dēls Čārlzs par karali Čārlzu III kļuva tajā brīdī, kad māte aizgāja mūžībā. Uzrunā tautai dienu pēc Elizabetes nāves jaunais karalis viņu pieminēja ar ļoti mīļiem vārdiem:
“1947. gadā un 21 gada vecumā raidījumā no Keiptaunas, kurš izskanēja visās Lielbritānijas sadraudzības valstī, viņa solīja veltīt visu mūžu, vai tas būtu īss vai garš, savu tautu kalpībā. Tas bija vairāk nekā solījums. Tā bija milzīgi dziļa apņemšanās, kura definēja visu viņas dzīvi.”
Karalis Čārlzs uzslavēja savu sievu Kamilu, kura ilgu laiku Lielbritānijā bija ļoti nepopulāra tāpēc, ka ļaudis uzskatīja, ka viņas dēļ izjukusi prinča Čārlza laulība ar princesi Diānu. Laikā kopš tam līdzšinējās Kornvolas hercogienes popularitāte ir krietni pieaugusi, un nu viņa ir Lielbritānijas karaliene konsorte.
Jaunais karalis uzrunā paziņoja, ka vecāko dēlu un troņmantinieku Viljamu viņš iecēlis Velsas prinča kārtā un viņa sievu Katrīnu Velsas princeses titulā. Ar laiku Viljams un Katrīna kļūs par savas valsts karali un karalieni.
Čārlzs arī parūpējās ar mīļu vārdu pieminēt dēlu Hariju un viņa sievu Meganu, kuri, kā zināms, jau pirms kāda laika paziņoja par aiziešanu no karaliskās ģimenes pienākumiem, un laikā kopš tam dzīvi ir veidojuši Kalifornijā. Karaliskais galms par šo gājienu bija itin sašutis, bet tētis tomēr gribēja pieminēt savu otro dēlu.
Karaliene Elizabete līdz pat mūža pašām beigām pildīja savus pienākumus. Divas dienas pirms aiziešanas mūžībā viņa pieņēma Lielbritānijas jauno premjerministri Lizu Trasu un deva savu svētību jaunas valdības izveidošanā. Trasa ir piecpadsmitā valdības vadītāja, kādi stājušies amatā laikā kopš karaliene kāpa tronī 1952. gadā. Tobrīd premjers bija Vinstons Čērčils.
1926. gadā dzimušajai Elizabetei Aleksandrai Marijai nebija paredzēts kļūt par savas valsts monarhu. Viņas tēvs Alberts bija otrs karaļa Džordža V dēls. Kad Džordžs aizgāja mūžībā 1936. gada janvārī, tronī kāpa vecākais dēls Eduards.
Diemžēl, drīz vien izrādījās, ka Eduardam svarīgāks par troni un savas valsts nākotni bija attiecības ar divreiz šķirtu amerikānieti vārdā Volisa Simpsone. Karaļa galms un Lielbritānijas valdība kategoriski atteicās karalim ļaut viņu precēt, un tā vietā jau tā paša 1936. gada decembrī Eduards paziņoja par atkāpšanos no troņa.
Viņa vietā par karali kļuva Elizabetes tēvs, kurš kronēšanas laikā pieņēma vārdu Džordžs VI. Viņam bija divas meitas, un līdz ar to Elizabete kļuva par troņmantinieci.
Jaunība topošajai karalienei bija mierīga un laimīga. Viņu un jaunāko māsu Margarētu mājas apstākļos apmācīja īpaša guvernante. Reiz Elizabete kļuva par troņmantinieci, profesors no Ītonas koledžas viņai mācīja konstitucionālo vēsturi. Tapa izveidota īpaša gaidu vienība, lai viņa un Margarēta varētu draudzēties ar sava vecuma meitenēm.
2. pasaules karam sākoties Lielbritānijas valdība ieteica abas meitas nosūtīt uz Kanādu, bet māte karaliene, arī Elizabete, paziņoja, ka karalis nemuks prom no valsts, un līdz ar to arī viņa un meitas paliks turpat. Elizabete un Margarēta vispirms dzīvoja Balmorālas pilī Skotijā un tad vēlāk Vindzoras pilī, kas atrodas 47 kilometru attālumā no Londonas.
Elizabete iestājās grenadieru sardzē, kur viņa cita starpā iemācījās, kā remontēt automobiļus. Visa mūža garumā Elizabetei patika vadīt pašai savus spēkratus. Tajā skaitā milzīgi pārsteidzot Saūda Arābijas kroņprinci, kurš viesojās jau minētajā Balmorālas pilī. Princese lika kroņprincim sēdēt pasažiera sēdeklī un tad pati kāpa pie stūres. Kroņprincis, kura valstī sievietēm nebija atļauts vadīt spēkratus, vēlāk teica, ka princese bija braukusi tik ātri, ka viņam vienkārši bija bail.
Brīdī, kad Londonā pasludinātas 2. pasaules kara beigas, Elizabete un Margarēta izprasījās atļauju iziet ielās un svinēt kopā ar tautu. Vēlāk kādā intervijā topošā karaliene bilda:
“Bijām līdz nāvei nobijušās, ka kāds mūs atpazīs. Atceros garas rindas, kurās nepazīstami cilvēki bija sadevušies elkoņos, un mūs visus nesa prieka un atvieglojuma paisums.”
13 gadu vecumā Elizabete pirmoreiz sastapa Grieķijas un Dānijas princi Filipu, kurš kļuva par viņas mūža mīlestību. Pāris salaulājās 1947. gada novembrī. 1948. g. novembrī piedzima dēls Čārlzs, 1950. gada augustā meita Anna, 1960. g. martā jau pēc mammas kāpšanas tronī dēls Endrū, bet 1964. gada martā pastarītis Eduards.
Elizabetes tēvs Džordžs VI visa mūža garumā bija aktīvs pīpmanis, un viņš aizgāja mūžībā 1952. gada februārī un 56 gadu vecumā. Elizabete un Filips nesen pirms tam bija devušies tūrē uz sadraudzības valstīm Austrāliju un Jaunzēlandi. Pa ceļam pāris piestājās Kenijā, un tur pienāca ziņa, ka karalis bija miris. Elizabete un Filips nekavējoties atgriezās mājās.
Karalienes Elizabetes kronēšanas ceremonija bija 1953. g. 2. jūnijā. Pirmoreiz šādu ceremoniju tobrīd vēl pirmsākumos esošais telekanāls BBC raidīja tiešraidē. Premjers Čērčils to negribēja, bet topošā karaliene uzstāja. Cita starpā tā bija pirmā reize, kad BBC demonstrēja raidījumu krāsās. Tūdaļ pēc ceremonijas ierakstītās filmas tapa nekavējoties nosūtīta karalisko gaisa spēku lidmašīnā uz sadraudzības valsti Kanādā, lai ļaudis tur kronēšanu varētu noskatīties tajā pašā dienā, kad to bija redzējuši Lielbritānijas iedzīvotāji. Tāpat ieraksti nosūtīti uz Ameriku, Austrāliju un citur pasaulē.
Cita starpā Elizabetes koronācija pilnībā apēnoja citu vēsti, kura tajā pašā rītā nonāca Lielbritānijā, proti – pirmoreiz kādam bija izdevies uzkāpt pasaules augstākā kalna Everesta virsotnē. Tas bija Edmunds Hilarijs, kurš bija no britu sadraudzības valss Jaunzēlandes.
Brīdī, kad Elizabete kāpa tronī, Lielbritānijas impērija bija uz sabrukšanas robežas. Lielākais dārgakmens impērijā bija Indija, kura neatkarību ieguva jau 1947. gadā. Tā vietā izveidota britu sadraudzība, kurā patlaban ir 56 valstis visā pasaulē. Interesantā kārtā, 1956. gadā Lielbritānijas un Francijas premjerministri pārrunāja iespēju, ka arī Francija varētu iesaistīties sadraudzībā. Tā vietā Francija kļuva par vienu no Eiropas Ekonomiskās kopienas dibinātājvalstīm.
Elizabete II tronī bija ilgāk nekā jebkurš cits Lielbritānijas monarhs, 2007. gada decembrī pārspējot vecvecmāmiņu karalieni Viktoriju. Mūžībā aiziešanas brīdī knapi divi gadi pietrūka, lai pārspētu Francijas karali Ludviķi XIV, lai gan te būtu jāatzīmē, ka viņš tronī kāpa četru gadu vecumā.
Savas valdīšanas laikā Elizabete daudz ceļoja. Viņa satika visus ASV prezidentus sākot ar Hariju Trūmanu un beidzot ar Džo Baidenu. Vienīgais izņēmums bija Lindons Džonsons, kurš bija prezidents arvien nepopulārākā Vjetnamas kara laikā. Acīmredzot viņam bija citas lietas, par kurām domāt.
2006. gada oktobrī Elizabete un Filips ieradās Rīgā. Cita starpā bija paredzēta ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, un Latvijas televīzija mani ielika busiņā netālu no pieminekļa, skatītājiem stāstīt par notiekošo.
Elizabete pie pieminekļa ieradās kopā ar toreizējo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Abas dāmas nolika ziedus, un tad Elizabete devās aprunāties ar ļoti daudzajiem britiem un citiem, kuri tur bija sapulcējušies.
Process ieilga, un tā laikā es skatītājiem stāstīju visu, ko varēju iedomāties par karalieni, viņas ģimeni, viņas valsti un tā tālāk. Neatceros, cik ilgi man nācās improvizēt, taču ar laiku karaliene un prezidente devās atklāt pieminekli Džordžam Armitstedam, kurš par spīti faktam, ka viņš bija brits, no 1900. līdz 1912. gadam bija Rīgas mērs.
Piemineklis bija apklāts ar drānu un aukliņu, kuru paraustot tai bija jānokrīt no pieminekļa. Karaliene paraustīja aukliņu, nekas nenotika. Karaliene pamēģināja vēlreiz, nekas nenotika. Sākās klusa un pieklājīga ķiķināšana. Arī trešajā piegājienā drāna palika tur, kur palikusi, un tad kāds no klātesošajiem to vienkārši nocēla. Karaliene smaidīja. Viņai netrūka humora sajūtas.
Tas, starp citu, lieliski bija redzams 2012. gadā, kad karaliene piekrita filmēties kopā ar toreizējo spiega Džeimsa Bonda attēlotāju aktieri Danielu Kreigu, kurā cita starpā it kā bija redzams, kā viņi abi divi lec no helikoptera un nonāk tā gada vasaras Olimpisko spēļu stadionā. Protams, karaliene nelēca no helikoptera, tie bija kaskadieri, bet tieši brīdī, kad viņi nolaidās, gaismas apgaismoja tuneli, no kura iznāca karaliene un pasludināja spēļu atklāšanu.
Dzīve karalienei ne vienmēr bija rozēm kaisīta. 1992. gadā laulību šķīra dēls Andrejs no sievas Sāras, kā arī meita Anna no vīra Marka Filipsa. Tā paša gada novembrī karalienes iemīļotajā Vindzoras pilī izcēlās plašs un postošs ugunsgrēks. Kādā uzrunā pāris nedēļas vēlāk karaliene minēto gadu nosauca par savu “annus horibilis,” kas latiņu valodā nozīmē “gads briesmīgais.”
Britu tautā izcēlās plašas diskusijas par to, kam būtu jāapmaksā Vindzoras pils remonts. Karaliene pirmoreiz valsts vēsturē apņēmās maksāt ienākuma nodokli, un pirmoreiz Bakingema pils Londonā atvērta apmeklētājiem, lai palīdzētu nosegt remonta izmaksas.
Vēl viens kritikas vilnis karalienei Elizabetei pārvēlās 1997. gada augustā, kad autokatastrofā Parīzē gāja bojā prinča Čārlza šķirtā sieva Diāna. Vairāku dienu garumā karaliene par notikušo neteica neko, un daudziem cilvēkiem tas šķita cietsirdīgi.
Tomēr karalienes popularitāte atkopās 2002. gadā, kad atzīmēts pusgadsimts kopš kāpšanas tronī. Desmit gadus vēlāk milzīgas svinības sagaidīja 60 gadu jubileju. 2022. gadā, kad pienāca 70 gadi, pasaulē plosījās Covid-19 pandēmija, un līdz ar to svinības bija pieklusinātas. Arī pati karaliene saslima.
Tomēr karaliene piekrita filmēties skečā kopā ar populāro pasaku tēlu Padingtona lācīti, kurā lācis demonstrēja, ka viņš sviestmaizi glabā cepurē, uz ko karaliene atbildēja, savu sviestmaizi izceļot no rokassomiņas. Savulaik amerikāņu komiķe Beta Midlere uzstāšanās laikā mēdza diskutēt, kas karalienei atradās vienmēr uz rokas pakārtajā somiņā (“noteikti tur nav sabiedriskā transporta biļetes”). Taču arī šoreiz bija redzama Elizabetes humora izjūta.
Karalienei novecojot, viņas publiskos pienākumus arvien vairāk uzņēmās troņmantinieks Čārlzs. Kā minēju, divas dienas pirms aiziešanas mūžībā karaliene audiencē pieņēma Lielbritānijas jauno premjerministri. 8. septembrī pusseptiņos vakarā pēc Lielbritānijas laika izsludināta karalienes Elizabetes nāve.
Reakcija nāca no visas pasaules. ASV prezidents paziņoja, ka “sirdīs un domās esam kopā ar karalienes ģimenes locekļiem un Apvienotās Karalistes tautu.”
Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs: “Kā Apvienotās Karalistes visilgāk dzīvojoša un visilgāk valdošā valsts galva, karaliene Elizabete visā pasaulē tika plaši apbrīnota par savu grāciju, cieņu un uzticību. Viņa bija mierinoša klātbūtne gadu desmitiem ilgo plašo pārmaiņu laikā.”
Latvijas Valsts prezidents Egils Levits sociālajos tīklos rakstīja, ka Elizabetes valdīšanas laikā uzaugušas veselas paaudzes, kuras jūt lielas skumjas. Premjers Krišjānis Kariņš rakstīja, ka viņas majestāte bija visiedvesmojošākā līdere pasaulē, kura kalpoja cilvēkiem ar savu centību. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs bilda, ka karalienes aiziešana nozīmē vesela laikmeta beigas Lielbritānijas un pasaules vēsturē.
Karaliene Elizabete bija karaliene ilgāk nekā es esmu bijis es. Man allaž licies pareizi, ka Lielbritānijā ir sava karaliene. Grūti spriest, kā klāsies karalim Čārlzam, kurš laika gaitā ir bijis pazīstams ar visai savdabīgiem izteicieniem par dažādiem tematiem. Taču vieglas, jo vieglas smiltis viņas nelaiķei majestātei karalienei Elizabetei II. Ar savu klātbūtni viņa savulaik arī godināja mūsu valsti.
