Streips: Nav Kariņa valdība bijusi bez klapatām, bet vai kāds cits piedāvā kaut ko sakarīgāku? 0
Tā sanācis, ka šonedēļ man tikai vienu vakaru būs jāvada raidījums “Vēlais ar Streipu.” Tas būs šodien pirmdien, jo atlikušajos vakaros mana TV24 demonstrēs pēdējās kandidātu diskusijas un debates pirms sestdien gaidāmajām 14. Saeimas vēlēšanām, un tāpēc ne tikai mans, bet arī daži citi raidījumi attiecīgajos vakaros nebūs redzami.
Pieļauju, dažs labs skatītājs tad, kad tas viss būs beidzies, atviegloti nopūtīsies. Jau labu laiku pēdējā mēnesī pirms parlamenta vēlēšanām partijām un apvienībām nav bijis atļauts izvietot reklāmas televīzijā.
Tas pats par sevi ir atvieglojums, jo kādreiz tas tā nebija. Laikā pirms 9. Saeimas vēlēšanām divtūkstoš sestajā gadā Tautas partija vienkārši bombardēja tautu ar reklāmām, kurās dažādas sabiedrībā redzamas personas aizgūtnēm vien slavēja partiju un tās dažādos pārstāvjus.
Tautas partija šo procesu prezentēja kā teju vai organiski radušos tautas kustību, kura saprata, ka vispirms Andra Šķēles un pēc tam Aigara Kalvīša vadītā politiskā organizācija bija īstenais lietas koks un tāpēc vajag balsot par to un nevienu citu.
Tā lieta nostrādāja. 9. Saeimas vēlēšanās Tautas partija saņēma vislielāko balsu skaitu – 19,56% un vislielāko mandātu skaitu Saeimā – 23. Aigars Kalvītis bija premjers pirms minētajām vēlēšanām. Pašā pirmajā 9. Saeimas darba dienā viņa vadītā koalīcija apstiprināta ar 58 balsīm par un 41 balsi pret.
Tomēr ar minēto reklāmas kampaņu bija viena mazītiņa problēmiņa, proti – apgalvojumus par tās it kā lielo neitralitāti un godīgumu krietni bojāja fakts, ka kampaņas vadītājs vienlaikus bija ministru prezidenta biroja vadītājs.
Ar laiku šo faktu pamanīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, un tā piespriestais sods Tautas partijai principā par krāpšanos un neko citu bija tik liels, ka kādreiz varenajai partijai nācās kaunpilni pašlikvidēties.
Tātad šogad priekšvēlēšanu reklāmu televīzijā nav bijis. Teikšu kā ir. Milzīgi daudz reklāmu arī neesmu pamanījis šajā La.lv portālā, nedz arī citos portālos.
Pēdējo nedēļu laikā man vairākkārt uz ielas kāds ir centies rokā iespiest reklāmas bukletiņu vai lapu no vienas no tām 19 partijām un apvienībām, kuras šogad cierē uz mandātiem Saeimā.
Esmu jau nolēmis, par ko es sestdien balsošu, nav gadījies ar tās partijas pārstāvjiem sastapties uz ielas. Visiem pārējiem esmu teicis nē, paldies.
Tomēr gan internetā, gan arī televīzijā un radio ir bijušas šķietami bezgalīgas kandidātu diskusijas un debates. Un tā nu rīt, parīt, aizparīt un aizaizparīt katru vakaru TV24 būs raidījums “Cīņa par Latviju. Priekšvēlēšanu debates” no 20:00 līdz 22:00. Līdz ar to man sanāks četras brīvdienas, un neteikšu, ka par to es justu īpašas skumjas.
26. septembrī būs/bija 1555. mana raidījuma sērija. 3. oktobrī sākšu atkal, turklāt pirmoreiz četru mēnešu laikā bez Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un KNAB absurdi un nenormāli gari noteiktā cenzūras perioda.
Milzīga problēma šī valsts noteiktā cenzūra nav bijusi. Visu šo četru mēnešu garumā esmu varējis par partijām, apvienībām un kandidātiem runāt, tā teikt, caur puķēm.
Tā, piemēram, kādā nesenā raidījumā varēju pabrīnīties par politisku partiju, kurai acīmredzot rezerves soliņš ir tik īss, ka par savu vienīgo “kandidātu premjerministra amatam” tā spēj atrast kādu, kurš šogad februāri tapa notiesāts par smagiem noziegumiem.
Visi zinām, ka runa ir par Puzes ķeizaru Lembergu un “zaļajiem zemniekiem,” bet atklātā tekstā priekšvēlēšanu cenzūras laikā tā nedrīkstu teikt.
Četru mēnešu garumā, sākot laikā kad partijas varbūt bija sākušas domāt par kandidātu sarakstiem un programmām, bet pirmā diena to iesniegšanai vēl bija krietnā attālumā.
Vai tas nav absurdi?
Ko varam gaidīt šosestdien? Sabiedrisko pētījumu centrs SKDS nupat laidis klajā jaunāko pētījumu ar jautājumu “Ja rīt notiktu Saeimas vēlēšanas, par kuru politisko partiju vai apvienību jūs balsotu?” SKDS vēstīja, ka septembrī aptaujāti 1825 Latvijas pilsoņi.
Vislabākos rezultātus aptaujā uzrādīja partija Jaunā Vienotība, turklāt mēneša laikā ar lēcienu no 8,3% līdz 13,3%. Otrajā vietā Zaļo un Zemnieku savienība ar 7,8% — vairāk nekā 6,4% augustā. Nacionālā apvienība ar 7,3% septembrī mazliet zaudēja popularitāti, jo augustā tie bija pilni 7,5 procenti.
Vienotība un nacionāļi visa 13. Saeimas sasaukuma laikā ir bijuši valdošajā koalīcijā kopā ar apvienību Attīstībai/Par un politisko organizāciju, kura šajā Saeimas sasaukumā ienāca kā Jaunā Konservatīvā partija, bet jau kādu laiciņu to sauc par Konservatīvajiem.
SKDS aptaujā tā pirmā septembrī guva atbalstu no tikai 3,6% respondentu, un tas bija gandrīz par pilnu procenta punktu zemāk nekā augustā.
Vēl trakāk ir ar Konservatīvajiem, kuriem augustā bija 2,7% atbalsts un septembrī tikai 2,1%.
Tieši šī pēdējā partija liek mazliet apšaubīt aptaujas rezultātus. JKP dibināta pirms 12. Saeimas vēlēšanām 2014. gadā un saņēma krietni mazāk nekā procentu balsu.
Toties četrus gadus vēlāk, kad laikā pirms vēlēšanām arīdzan aptaujas neko dižu nesolīja, JKP ieguva trešo augstāko balsu skaitu no visām un 16 mandātus Saeimā.
Šī veiksme cita starpā nozīmēja, ka toreizējam Valsts prezidentam Vējonim nebija ilgi jādomā, pirms pirmo iespēju, veidot nākamo koalīciju, uzticēt JKP līderim Jānim Bordānam.
Labāki rezultāti 13. Saeimas vēlēšanās bija “Saskaņai” Sociāldemokrātiskajai partijai, taču tāpat kā vienmēr, neviens nopietni nedomāja par domu, ka nākamais premjers varētu būt Vjačeslavs Dombrovskis vai, Dievs pasargi, Jūlija Stepaņenko.
Labāki rezultāti arī bija partijai KPV.LV, un droši nezinu, bet man šķiet, ka Vējoņa kungs aplūkoja šīs partijas piedāvāto “kandidātu premjerministra amatam” Aldi Gobzemu, un pie sevis padomāja labāk nē.
Tiesa, kad izrādījās, ka Bordāns prot ievest savu partiju parlamentā, bet koalīciju izveidot ne tik, Vējoņa kungs uzticēja nākamo iespēju Gobzemam.
Neviens izņemot viņu pašu no procesa neko īpašu negaidīja, un arī Aldim valdības veidošanas centieni izgāzās kā veca un satrunējusi sēta.
Tikai tajā brīdī Valsts prezidents piemeklēja trešo kandidātu, pārliecinot Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu nolikt mandātu Briselē un braukt mājās uz Latviju.
Kariņa kungs tā arī izdarīja, un 2019. gada 23. janvārī ārkārtas sēdē Saeima viņa izveidoto koalīciju apstiprināja ar 61 balsi par un 39 pret.
Koalīcijā sākotnēji bija trīs ministri no KPV, bet fakts ir tāds, ka 23. janvārī notika partijas pirmā lielā šķelšanās. 11 no partijas 16 deputātiem balsoja par Kariņa valdību un pieci balsoja pret. Tas uzsāka procesu, kura rezultātā politiskā jēdziena “KPV” mūsu valstī vairs nav vispār.
KPV ministri koalīcijā noturējās līdz pagājušā gada jūnijam, kad partijas iekšējais haoss bija pārāk liels, lai tās pārstāvjus paturētu Ministru kabinetā.
Laikā kopš KPV aiziešanas, koalīciju veidojošajām partijām ir principā bijusi mazākuma valdība, jo tām kopā Saeimā ir tikai 47 no 100 balsīm.
Glābiņš nācis no fakta, ka viena daļa no pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem ir bijuši gatavi atbalstīt valdošo koalīciju dažādos balsojumos.
Kas attiecas uz KPV, partijas harizmātiskais dibinātājs un aktieris Artuss Kaimiņš ir paziņojis par atgriešanos teātrī.
Citi pirms četriem gadiem ievēlētie deputāti ir izklīduši kur nu kurais, tajā skaitā dažās no šī gada visai populistiskajās, lai neteiktu demagoģiskajās partijās.
Mana liela cerība ir, ka sestdien partijas, kuru programmu centrā ir nonsenss par Covid-19 pandēmiju un vakcīnām, cita citai atņems pietiekami daudz balsu, lai līdz pieciem procentiem netiktu neviena no tām.
Tas attiecas uz Gobzema jauno partiju. Tas attiecas uz Šlesera astoto vai devīto jaunveidoto partiju, kā nu katrs tās skaita. Tas attiecas uz partiju “Suverēnā vara,” kur vietu sev atradušas divas no 13. Saeimas lielākajām demagoģēm, jau minētā Stepaņenko un viņas ideoloģiskā dvīņu māsa Švecova.
Nost ar tām visām, kā arī ar tām partijām, kuras aptaujās atbalsta tikai to biedri un varbūt pāris kaķi un suņi. Katru gadu ir arī tādas. Iemaksā drošības naudu un tad izgāžas.
Šogad otrreiz piedāvājums – ja saraksts tiek līdz 2% balsu, tad uz nākamajiem četriem gadiem garantēts valsts finansējums atbilstoši rezultātiem.
Pirms četriem gadiem 2018. gadā tas izdevās tikai partijai “Progresīvie” un Latvijas Krievu savienībai.
Latvijas Krievu savienība sev piešķirto naudu nekad nav saņēmusi, jo tai nekad nav bijis reģistrēts bankas konts Latvijas Republikā. Kā to saprast? Latvijas Republikā reģistrēta politiska partija bez konta.
Nupat LKS ir saņēmusi kurvīti no Centrālās vēlēšanu komisijas, kura atteicās pieļaut parakstu vākšanu par referendumu, kurš atceltu Saeimā pieņemto likumu par PSRS pieminekļu nojaukšanu.
Nav ne jausmas, vai biedrene Ždanoka un viņas līdzskrējēji cer pašrocīgi atjaunot okupācijas puļķi Pārdaugavā. Taču gribas cerēt, ka sestdien neatradīsies pietiekami liels vēlētāju skaits, lai šīs varzas pārstāvjus liktu mūsu likumdevējā.
Cik var spriest, tie četri, kuri pamanījās tapt ievēlēti Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās, tur ir bijusi pilnīgi tukša vieta.
Un pati biedrene Tatjana Arkadievna Ždanoka Eiropas parlamentā ievēlēta atkal un atkal vienkārši tāpēc, ka latvieši ir bijuši pārāk slinki, lai balsotu Eiropas vēlēšanās un tāpēc biedrene Tatjana Arkadievna Ždanoka tur ievēlēta ar absurdi mazu balsu skaitu. Briselē viņa ir bijusi ļoti daudz vairāk Kremļa fašista valsts un nevis Latvijas atbalstītāja.
Saeimā šādi ļaudis nav vajadzīgi. Pietiek ar “Saskaņu” sociāldemokrātisko partiju, kura pagājušajā nedēļā, kad bija lēmuma projekts par Kremļa fašista rīkoto “referendumu” okupētajās Donbasa teritorijās nosodīšanu, visi klātesošie “Saskaņas” deputāti balsojumā nepiedalījās. Balsot pret acīmredzot neuzdrošinājās. Ģeopolitiski gļēvuļi.
Savukārt fakts, ka aptaujās pirmajā vietā ir pati mazākā no 13. Saeimām pārstāvētajām partijām, ir interesants.
Ir bijuši gadījumi Latvijas vēsturē, kur tuvojoties vēlēšanām, bijis skaidrs vai vismaz šķietami skaidrs, ka problēmu nav un esošais premjers var turpināt darboties ar tautas atbalstu.
Tā tas bija ar Aigaru Kalvīti, lai gan, kā jau minēju, ar laiku izrādījās, ka viņa partijas ievēlēšana uz vēl vienu Saeimu bija krāpnieciska un sodāma.
Tā tas ļoti konkrēti bija ar Valdi Dombrovski, kurš amatā stājās 9. Saeimas laikā. 10. un 11. Saeimas vēlēšanās viņa pārstāvētā Vienotība abos gadījumos izcīnīja ļoti labus rezultātus un par Dombrovska kunga palikšanu amatā šaubu nebija.
Tāpat tas arī bija ar viņa pēcteci Laimdotu Straujumu. Amatā stājās 11. Saeimas laikā un par premjeri palika arī pēc 12. Saeimas vēlēšanām.
Šķiet, patlaban ar Krišjāni Kariņu notiek līdzīga domāšana. Nav viņa valdība bijusi bez klapatām un negācijām, bet vai patlaban kāds cits piedāvā kaut ko sakarīgāku?
Par sīkpartijām te nerunāsim, jo nevienam neinteresē, ko par premjeru gribētu uzskatīt, piemēram, politiskā partija Apvienība Latvijai.
Kā jau minēju, “zaļajiem zemniekiem” rezerves soliņš ir principā neesošs, ja jau atkal ir jābīda žuļiks no rietumkrasta, kurš bija žuļiks tad, kad viņš bija smagos noziegumos apsūdzēts un pilnīgi noteikti ir žuļiks tagad, kad viņš ir smagos noziegumos notiesāts.
Attīstībai/Par uz premjera amatu bīda pašreizējo aizsardzības ministru Arti Pabriku. Manās acīs viņš ir bijis labs aizsardzības ministrs un vēl pirms tam bija neslikts ārlietu ministrs. Vai viņš būtu labāks premjers par pašreizējo? Grūti spriest.
Jaunajai Vienotībai vēl viens pluss ir pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš amatā ir bijis ilgāk nekā jebkurš ārlietu ministrs Latvijas vēsturē un nekādus podus nav gāzis.
Nacionālā Apvienība ilgus gadus apgalvoja, ka tās kandidāts premjerministra amatam ir Eiropas Parlamenta ilggadīgais deputāts Roberts Zīle, bet visus šos garos gadus, kopš Nacionālā apvienība bija puišeļu bars stāvam ziemas spelgonī, lai protestētu pret Abrenes atdošanu Krievijai, tā nekad nav uzņēmusies valdības vadīšanu, un Zīles kungs ir mierīgi varējis palikt Briselē.
Šogad NA ir nolēmusi kā savu kandidātu premjerministra amatam bīdīt Siguldas novada domes priekšsēdētāju. Nešaubos, ka Siguldas novada domes priekšsēdētājs ir jauks un kompetents cilvēks, bet diez vai viņš būtu gatavs stāties pašreizējā premjera kurpēs.
Principā gribu cerēt, ka sestdien plašos vilcienos taps atkal ievēlēta tā pati grupa, kura ir veidojusi 13. Saeimas valdošo koalīciju (cita starpā, ja kas, kļūstot par vienīgo koalīciju un premjeru, kurš nostrādājis no Saeimas sasaukuma sākuma līdz pat beigām; nevienam citam tā kaut kas nav izdevies).
Kariņa valdībai pirmais uzdevums bija tikt galā ar korumpētību Latvijas banku sistēmā, kura draudēja mūsu valsti ielikt starptautiskajā pelēkajā vai pat melnajā sarakstā.
Reiz tas bija atrisināts, uzradās Covid-19 pandēmija. Sākums ar plašo epopeju ap vakcīnu iepirkšanu vai neiepirkšanu nebija daudzsološs un izmaksāja amatu toreizējai veselības ministrei Ilzei Viņķelei.
Viņķeles kundze 13. Saeimas vēlēšanās startēja kā pirmais numurs apvienības “Attīstībai/Par” Zemgales sarakstā, bet darba ļaudis viņu nosvītroja līdz pēdējai vietai Zemgalē.
Vai tādu bija loģiski glābt ar posteni Ministru kabinetā? Grūti spriest.
Ar laiku Ministru kabinets atrada savu ritmu attiecībā uz pandēmiju. Allaž bija dažādas balsis, kuras pret to iebilda, te apgalvojot, ka nekādas pandēmijas nav, te atkal kliedzot, ka vakcīnas pret Covid-19 ir eksperimentālas un nepārbaudītas un ļoti iespējams Bila Geitsa radītas.
Visādas muļķības šajā kontekstā izskanēja, tajā skaitā no vēlētām amatpersonām mūsu republikas parlamentā. Kariņa kabinets mierīgi darbojās tālāk.
Arīdzan koalīcija labi tikusi galā ar Kremļa fašista genocīdu, gan attiecībā uz palīdzības sniegšanu Ukrainai, gan arī uz ukraiņu bēgļu uzņemšanu un aprūpēšanu mūsu valstī.
Līdz ar to, ja Kariņa kungs kļūs par nākamo valdības vadītāju, kurš sācis vienā Saeimā un amatā atgriezies nākamajā, man nekādu īpašu iebildumu pret to nebūs.
Vēl viena pēdējā piebilde. Tā sanācis, ka 14. Saeimas vēlēšanas ir vairāk vai mazāk precīzi apaļus simtu gadus pirms pašām pirmajām parlamenta vēlēšanām 1922. gadā.
Togad vēlēšanas ilga divas dienas 7. un 8. oktobrī. Šogad tās būs tikai vienā dienā un 1. datumā.
Galvenais, uz ko gribu norādīt, ir fakts, ka pirms gadsimta vēlēšanās piedalījās vairāk nekā 80% Latvijas Republikas balsstiesīgo.
2018. gadā uz 13. Saeimas vēlēšanām ieradās 54,56% balsstiesīgo. Krietni mazāk nekā 1922. gadā un principā visai nožēlojami parlamentārā demokrātijā.
Gribu cerēt, ka sestdien uz iecirkņiem dosies visi pēc kārtas, kuri ir izlasījuši šo komentāru. Ja dienas laikā gadīsies sastapties 117. iecirknī Ieriķu ielā, sasveicināšos. Bet es balsošu noteikti, jo es to saprotu kā Latvijas Republikas pilsoņa svētu, jo svētu pienākumu. 2018. gadā 45,44% to neizmantoja. Žēl.
