Streips: Mēs dzīvojam gana sarežģītā pasaulē. Atliek cerēt, ka nākamo gadu laikā Kremļa fašists un Amerikas fašists to neuzspridzinās gaisā 0
Sācies jaunais baznīcas gads. Mums Anglikāņu baznīcā 1. decembrī bija īpašs dievkalpojums, kurā izmantojām to liturģisko kārtību, kāda lietota pirms 165 gadiem, kad Rīgas Anglikāņu baznīcā pirmoreiz bija dievkalpojums. Tas bija interesanti.
Pirmais Advents šogad pienācis nemierīgā laika posmā. Šonedēļ LA komentārā aplūkošu vairākas valstis un to, kas tur patlaban notiek. Tā vien šķiet, ka 2024. gadam nākot uz beigām centrāls jautājums Eiropā ir par to, vai tālāk tiks attīstīta Rietumeiropas civilizētā pieeja, vai arī valstis arvien vairāk nolems tomēr pievērsties autokrātijai, kāda atrodama uz austrumiem.
Piemēram, Gruzija. Gruzijā pirms pāris nedēļām bija parlamenta vēlēšanas, kurās par spīti starptautiskiem apgalvojumiem par krāpšanos un it īpaši par Kremļa fašista režīma aktīvu iejaukšanos procesos, uzvaru piesauca partija ar ironisko nosaukumu Gruzijas sapnis.
Drīzāk Gruzijas murgs. Šogad partija ir nepārprotami rīkojusies tā, it kā tā nudien vēlētos kļūt par Kremļa fašista satelītvalsti. Pieņemts no Kremļa varas vertikāles pa tiešo nokopēts likums ar mērķi smagi apspiest valsts nevalstiskās organizācijai. Cits tāpat no Maskavas nokopēts likums stingri apspiež Gruzijas LGBT+ kopienas tiesības un iespējas.
Un nu vēlēšanas, kuru rezultātus Gruzijas vēlēšanu komisija ir apstiprinājusi. Gruzijas murgam parlamentā ar 150 mandātiem piešķirtas 89 vietas jeb vairākums. Pārējās partijas jaunās sesijas atklāšanu boikotēja, un tad pienāca lūzuma punkts.
Gruzijas premjerministrs pagājušajā nedēļā paziņoja, ka viņa režīms ir nolēmis pārtraukt tālākas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā līdz vismaz 2028. gadam.
Brīvdienās šis lēmums Tbilisi un citur Gruzijā izsauca visai masīvus protestus. Protestētāji virzījās parlamenta virzienā. Policija izmantoja asaru gāzi, ūdens kanonu un gumijas lodes. Protestētāji svieda petardes un pirotehniku.
Gruzijas pro-eiropeiskā valsts prezidente vēlēšanas ir nosaukusi par neleģitīmām un aicinājusi rīkot jaunas vēlēšanas.
Rietumi lielākoties šķiet atbalstām prezidenti un nevis varu uzurpējušo režīmu. Te, starp citu, atgādinot vēlēšanas Baltkrievijā 2020. gadā, kurās apgalvots, ka Baltkrievijas mazais apaļais diktatoriņš esot saņēmis 80% balsu.
Aptaujas liecināja, ka patiesībā uzvarējusi bija oponente, bet režīms opozīcijai uzlika smagu ķepu un civilizētā pasaule principā neko īsti nedarīja. Opozīcijas līdere patlaban dzīvo trimdā un Lietuvā un Minskas fašists turpina saimniekot tāpat kā viņš to ir darījis jau 30 gadu garumā.
Sakarā ar notikumiem Gruzijā prātā nāk arī cita paralēle par politikāni, kurš piepeši nolēmis atteikties no Eiropas un doties Kremļa fašista apkampienos.
Runa ir par Ukrainu un prezidentu Viktoru Janukoviču, kurš 2014. gada februārī tieši tā arī izdarīja. Pēdējā brīdī atcēla asociācijas līguma parakstīšanu ar Eiropu.
Ukraiņiem izdevās no sava kretīna atbrīvoties. Izcēlās tā dēvētā Maidana revolūcija, kuras ietvaros Janukovičs bija spiests mukt prom. Ukraiņi viņa vulgāri greznajā pilī atrada dīķi samestus visādus dokumentus, kuri apliecināja, cik zaglīgs un līdz kliņķim korumpēts viņu prezidents bija.
Taču tajā pašā dienā, kad gāzts Janukovičs, Kremļa gaņģos sākās saruna par nepieciešamību Ukrainai atņemt Krimu. Kā sodu par notikušo. Krima tika okupēta, Kremļa fašists sāka marodēšanu Ukrainas dienvidaustrumos, un jau kopš aizpērnā gada februāra fašists Ukrainā ir veicis genocīdu un ārprātīgus kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci.
Tas, lūk, ir tas režīms, kuram acīmredzot vēlas pietuvoties Gruzijas nosacīti valdošā partija. Tās līderis brīvdienās taisnojās nē, nē, nekas nav atcelts, mēs protams atbalstām tālāku integrāciju Eiropā, bet tikai ne patlaban, tikai ne tagad.
Neviens nav aizmirsis Abhāziju, kura no Gruzijas atdalījās jau īsi pēc PSRS sabrukšanas un ap kuru 2008. gadā bija karš starp Gruziju un Kremļa fašista režīmu. Abhāzija ir viena no vairākām teritorijām, kuras Kremļa fašista režīms ir atzinis par “neatkarīgām” valstīm. Ukrainas gadījumā runa ir par Donbasu un tā dēvētajām Luganskas un Doneckas “Tautas” republikām, kuras principā neatzīst neviens cits.
Gruzīniem arī vismaz pagaidām ir zaudēta Dienvidosetija. Moldovai ir Piedņestra.
Saku atkal – tas ir režīms, ap kuru vēlas laizīties Gruzijas pašreizējais režīms. Laiks rādīs, vai stiprāka izrādīsies pirotehnika vai gumijas lodes un asaru gāze.
Rumānija atšķirībā no Gruzijas un Ukrainas ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Tur pirms pāris nedēļām rumāņus un principā visu pasauli pārsteidza rezultāti valsts prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā.
Abas valdošās partijas izvirzīja savus kandidātus, taču vēlētāji 24. novembrī vislielāko skaitu balsu atdeva labējā spārna populistam un neatkarīgam kandidātam vārdā Kelins Džordžesku.
Tas ir cilvēks, kurš publiski ir runājis par domu, ka Rumānijai vajadzētu vairāk pievērsties austrumiem, nevis rietumiem, un specifika viņa gadījumā bija apstāklī, kad Džordžesku savu kampaņu lielākoties veica internetā un konkrēti Tiktokā.
Atkal paralēle. Pirms pāris gadiem 14. Saeimas vēlēšanās tieši tāpat Latvijā darīja partija Stabilitātei! Tā ieguva 11 vietas likumdevējā un visu laiku kopš tam ir bijusi uzticams sabiedrotais Kremļa fašista režīmam.
Nupat brīvdienās Rumānijā bija parlamenta vēlēšanas, un tur rādījās, ka aizejošās valdošās partijas būs sev nodrošinājušas pietiekamu mandātu skaitu, lai veidotu jaunu koalīciju. Vēlēšanās arī kandidēja radikāli vai ļoti radikāli labējas partijas ar visai haotiskiem plāniem un uzskatiem. Turu īkšķus, ka Rumānijā atjaunosies stabila valdība un šonedēļ svētdien valsts prezidenta vēlēšanās uzvarēs Elena Laskoni no liberāli konservatīvās Rumānijas glābšanas savienības.
Eiropas Savienībā un NATO jau tagad ir divas dalībvalstis Ungārija un Slovākija, kurās notikusi atpakaļslīdēšana no demokrātiskām un tamlīdzīgām vērtībām. Nevienam nav vajadzīga Rumānija tādā pašā kategorijā.
Brīvdienās vēlēšanas arī bija Īrijā. Īrija ir ES, bet ne NATO dalībvalsts, un tur principā ir trīs lielas un ievērojams skaits mazāku partiju.
Lielo partiju starpā ir Sinn Fein, kura ilgus gadus bija pazīstama kā teroristu organizācija Ziemeļīrijā. Laikā kopš tam partija dikti centusies sevi rehabilitēt. Iegūti pāris mandāti Lielbritānijas parlamentā, jo Ziemeļīrija ir Lielbritānijas sastāvdaļa. Sinn Fein deputāti ir atteikušies no mandāta, bet ievēlēti viņi ir bijuši.
Īrijā kā tādā Sinn Fein visu laiku ir bijusi opozīcijā, tāds mūsu valsts Saskaņas Sociāldemokrātiskās partijas variants – it kā balsis no tautas ir, bet koalīcijas sarunās neviens ar to sarunāties negrib.
Aizejošajā valdībā Īrijā ir partijas Fianna Fail un Fiana Gael, plus vēl Zaļā partija. Zaļajiem vēlēšanas šogad bija vesela katastrofa. Aizejošajā parlamentā 12 mandātu, pēc vēlēšanām pāri palicis tikai viens vienīgs mandātiņš.
Valdības līgumā starp abām minētajām partijām bija paredzēta premjerministra lomas dalīšana starp abu partiju līderiem – divus gadus viens, tad nākamos divus gadus tas otrs.
Teksta rakstīšanas brīdī visas balsis Īrijā vēl nebija saskaitītas, bet šķita, ka Fianna Fail būs par sešiem vai septiņiem mandātiem vairāk nekā Fiana Gael. Tas varētu nozīmēt atjaunotu koalīciju, bet bez vajadzības dalīt premjerministra termiņu.
Labs vakars bija Īrijas Sociāldemokrātu partijai. Mandātu skaitu tā palielināja no deviņiem uz 11 mandātiem, tajā skaitā partijas līderei tieši vēlēšanu dienā piedzima meitiņa. Mamma bija viena no sociķiem, kuriem mandāti arī būs jaunajā sasaukumā.
Pa to laiku jaunā Eiropas Komisija ir uzsākusi savu darbu, un komisijas ārlietu kūrētājai Kaijai Kallasai no Igaunijas pirmā ārvalstu vizīte bija konkrēti Ukrainā.
Kallasas kundze tur ieradās kopā ar Eiropas Savienības padomes priekšsēdētāju Antoniu Košta un braši solīja turpināt atbalstīt Ukrainu arī turpmāk. Kallasas kundze Tviterī rakstīja:
“Eiropas Savienība vēlas, lai Ukraina šajā karā uzvar. Darīsim visu, kas vajadzīgs, lai sasniegtu šo mērķi.”
Cita starpā viesi Kijivā paziņoja, ka jau šomēnes būs 4,2 miljardu eiro piešķīrums Ukrainas budžeta stiprināšanai. Savukārt Košta kungs priecājās, ka viņš bija Ukrainā tieši 1. decembrī, jo 1. decembris jau 400 gadu garumā ir bijusi viņa dzimtās Portugāles neatkarības diena.
Tiesa, Ukrainai būtiskākas ir attiecības nevis ar Eiropas Savienību, bet gan ar NATO. Ukrainas prezidents Zeļenskis daudz ir runājis par drošības garantijām no Ziemeļatlantijas alianses.
Ukraina pieteikumu NATO iesniedza pāris mēnešus pēc genocīda sākuma 2022. gadā. Amerikas prezidents Džo Baidens paziņoja, ka konflikta laikā iestāšanās nevar notikt. Pērn samitā Viļņa nolemts, ka Ukraina var virzīties NATO virzienā bez oficiāla iestāšanās rīcības plāna.
Situācija te ir skaidra. Ukraina dikti vēlas kļūt par NATO dalībvalsti. Kremļa fašista režīms tikpat ļoti to vēlas novērst.
Begemots šajā stāstā protams ir janvārī gaidāmā varas maiņa Amerikā. Joprojām nesaprotu, kas amerikāņiem ļāva ievēlēt krimināli notiesātu kadru, taču viņi tā izdarīja, un Ukrainai tā ir problēma.
Kādreizējais un nākošais prezidents Tramps atkārtoti ir teicis, ka viņš panāks kara beigas pavisam drīz pēc tam, kad viņš stāsies amatā.
Kā zināms, Trampam pasaulē nav labāka draudziņa par Kremļa fašistu. Savulaik jautājumā par Krievijas iejaukšanos 2016. gada ASV vēlēšanās Tramps publiski un pasaules preses priekšā paziņoja, ka ASV slepenie dienesti varbūt bija teikuši, ka tā notika, bet draugs Vladčiks, lūk nupat to bija noliedzis, un tāpēc Amerikas Savienoto Valstu prezidents paziņoja, ka viņš tic fašistam un nevis Centrālajam izlūkošanas dienestam.
Tas bija tikai viens no daudziem gadījumiem šī cilvēka prezidentūras laikā, kas visai civilizētajai pasaulei lika šausmās satvert galvu.
Arī patlaban šķiet, ka Tramps ir pārliecināts, ka viņš varēs piezvanīt draugam Vladčikam un visu sarunāt. Visticamāk ļaujot fašistam saglabāt Krimu un pilnībā sagrābt apkarotās teritorijas Ukrainas dienvidaustrumos.
Kremļa fašists ir skaidri devis saprast, ka prasība arī būs solījums, ka Ukraina nekad nekļūs par NATO dalībvalsti. Jo tas, lūk, nozīmētu NATO dalībvalsti tieši uz Krievijas robežas.
Te varam atcerēties divas lietas. Pirmkārt, pagājušā gadsimta 90. gados toreizējais režīms Krievijā aktīvi un atkārtoti apgalvoja, ka Amerika tam bija apsolījusi, ka NATO netiks paplašināts uz austrumiem.
Amerikā tā neko nebija solījusi, un jau 1999. gadā NATO iestājās Čehija, Ungārija un kādreizējā PSRS vadītā Varšavas bloka tituļvalsts Polija.
2004. gadā sekoja Bulgārija, Slovākija, Slovēnija, un arī Lietuva, Latvija un Igaunija.
Šo pēdējo trīs valstu iestāšanās nozīmēja, ka jau tajā brīdī bija tieša zemes robeža starp Kremļa fašista valsti un NATO.
Tiesa, mūsu valsts ir pamatīgi ķēpājusies attiecībā uz robežas iekārtošanu ar ienaidnieku. Mums TV24 ir grafiks par to, cik vēl ilgs laiks būs vajadzīgs, pirms robeža būs pilnībā iekārtota. Nupat nesen dienu skaits samazinājās zem 400.
Vienalga vairāk nekā gads vēl būs vajadzīgs.
Bet tas te nav galvenais. Jau sen Krievijai bija zemes robeža ar Norvēģiju tālajos Ziemeļos, bet pērn aliansē iestājās Somija, un tas kopējās robežas garumu starp Kremļa fašista valsti un NATO vairāk nekā divkāršoja. Labi izdarīts, Kremļa fašist! Labi izdarīts!
Fašists attiecība uz šo lietu ir bijis itin gatavs žvadzināt savus ieročus, tajā skaitā kodolieročus.
Nesen labota Krievijas militārā doktrīna, lai pateiktu, ka kodolieročus varētu tēmēt pret tām valstīm, kuras Ukrainai ir palīdzējušas veikt uzbrukumus Krievijas iekšienē.
Diez vai no tā izriet, ka fašists plāno uzmest bumbu Baltajam namam Vašingtonā, jo Amerika ir viena no tām valstīm, kuras ir devušas atļauju no turienes saņemtos ieročus izmantot triecieniem Krievijā.
Taču kaut kādā brīdī pasaulei būs jāpieliek punkts Kremļa fašista prātam neaptveramajai agresijai un ekspansijas vēlmei. Ar Trampu Baltajā namā tas būs sarežģītāk, bet varam cerēt, ka tas tomēr nebūs izšķirošais elements šajā stāstā.
Galvenais, lūgsim visi dievu vai sev pieņemamos gariņus, lai Kremļa fašists pēc iespējas drīzāk noliktu karoti. Viņš viens ir tas, kurš mūsu kaimiņvalsti ir padarījis par ļaunu un ļaunprātīgu instanci lielākoties tāpēc, ka viņš labi zina, ja viņa “varas vertikāle” sabruks, viņš tiks aizslaucīts vēstures mēslainē. Nezinu, vai pēc fašista situācija būtu labāka. Bet sliktāka tā nebūtu nekādā gadījumā.
Vēl šonedēļ pāris vārdu par aizejošo ASV prezidentu Džo Baidenu un viņa nupat paziņoto lēmumu par amnestiju viņa dēlam Hanteram Baidenam.
Hanters Baidens republikāņiem jau ļoti sen ir bijis bubulis, tajā skaitā ar vienkārši fantastisko apgalvojumu, ka viņam pieder klēpjdators, kurā atrodami neapgāžami pierādījumi par to, ka 2020. gadā vēlēšanas Trampam tika “nozagtas,” nevis viņš zaudēja ar 7 miljonu balsu vairākumu Baidenam.
Hanteram ir bijušas problēmas ar narkomāniju, un šajā kontekstā viņš nesen notiesāts par neatļautu ieroču glabāšanu un nodokļu nemaksāšanu.
Prezidents Baidens šī procesa laikā atkārtoti teica, ka viņš tur neiejauksies, lai likuma sargi dara savu darbu, kas būs tas būs.
Jo tas nav piedienīgi un pienācīgi, ASV prezidentam iejaukties tieslietu un likuma sargu darbā. Tā kā to darīja viņa priekštecis, kurš amnestiju lietoja kā konfektes bērnu pasākumā – tev viens, tev viens, tev viens, lūk, arī tev viens.
Priekšvēlēšanu laikā Tramps atkārtoti bļāva, ka visi tie, kuri arestēti un notiesāti par dalību 2021. g. 6. janvāra dumpī ASV Kapitolijā, patiesībā esot “politiski cietumnieki,” kuri būtu amnestējami un atbrīvojami tūdaļ pat.
Tā bija bļaušana laikā, kad neviens īsti neticēja, ka amerikāņi būs pietiekami stulbi, lai šim cilvēkam atkal uzticētu Baltā nama atslēgas.
Tas nu ir noticis, un Tramps ir skaidri pateicis, ka viņš savai Tieslietu ministrijai liks vērsties pret visiem, kuri kādreiz ir vērsušies pret nabaga mazo Donaldiņu. Viņš grib apsūdzības pret visiem tiem, kuri pēdējo gadu laikā ir vērsuši kriminālapsūdzības pret viņu.
Viņš grib kriminālapsūdzības pret Kongresa deputātiem, kuri piedalījās izmeklēšanas komisijā par notikušo 6. janvārī.
Viņš grib kriminālapsūdzības pret žurnālistiem, kuri par viņu ir sliktu rakstījuši. Esmu viens no tiem, bet es dzīvoju Eiropā. Tik tālu droši vien Amerikas fašista rokas nestiepsies.
Bet ar visu to, ka tas nozīmē pamatīgu liekulību, es pilnībā saprotu, kāpēc savas prezidentūras beigās Džo Baidens attiecībā uz savu dēlu nodomāja pāris vārdus, kuri šajā gadījumā šķiet itin piemēroti:
Esmu prezidents. Man tādas tiesības ir. Kāpēc gan nē?
Mēs dzīvojam gana sarežģītā pasaulē. Atliek cerēt, ka nākamo gadu laikā Kremļa fašists un Amerikas fašists to neuzspridzinās gaisā!
