Streips: Lietas, par ko padomāt tiem, kuri 1. oktobrī dosies uz iecirkņiem 0
Saeimas Mandātu, ētikas un pieprasījumu komisija nesen saņēma iesniegumu no deputātes Regīnas Ločmeles (Saskaņa). Sūdzība no cienījamās deputātes puses ir par to, ko debatēs par tā dēvētā Uzvaras pieminekļa nākotni teica divi citi deputāti. Jānis Iesalnieks (NA) un Kaspars Ģirģens (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Iesalnieka kungs bilda šādi: “Es no aptuveni piecu gadu vecuma iemācījos, ka Latvijā ir divas sabiedrības. Ir mūsējie latvieši un ir okupanti. Un jau starp bērniem bija naids starp šīm divām grupām. Un tas naids nav beidzies, jo okupanti vēl joprojām nav aizvākušies.”
Ģirģena kunga sniegums debašu laikā, savukārt, bija šāds: “Man ir ļoti nepatīkami un riebīgi, teiksim tā, pretīgi skatīties uz to, kā šajā tribīnē kāpj cilvēki, kuri nav lojāli pret mūsu valsti, kuri pie mazākās izdevības būtu gatavi, pat es domāju, rīkli pārgriezt mums, ja pienāktu tādi mirkļi, kā šodien tas notiek Ukrainā. Es joprojām nesaprotu, kā pēc 30 gadiem šādi cilvēki un šāda partija joprojām spēj būt šeit Saeimā un uzstāties pret Latviju.”
Ģirģena kungs tā konkrēti nepateica, bet ir skaidrs, ka viņam prātā bija Ločmeles kundzes pārstāvētā Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija. Ločmeles kundze, kura pati nesen izpelnījās rājienu no minētās komisijas par savu rīcību 9. un 10. maijā, acīmredzot apvainojās. 8. jūnijā komisija spriedīs, vai pret abiem deputātiem ierosināt procedūru.
Par šo tēmu 6. jūnijā runāju savā TV24 raidījumā “Vēlais ar Streipu.” Par tālāko pēc fakta par iesniegumu Mandātu komisijā man bija jārunā abstrahējoties no konkrētiem politiķiem un partijām.
Jo 4. jūnijā sākās priekšvēlēšanu aģitācijas laiks saistībā ar oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, un šajā laika posmā atbilstoši Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes “vadlīnijām,” man kā raidījuma vadītājam, ir jābūt “neitrālam.” Līdz ar to, atlikušajā raidījuma “Prāta mehānikas” sadaļā par konkrētiem kandidātiem un partijām runāt nevarēju.
Šīs situācijas absurdumu uzskatāmi demonstrē šāds citāts, kāds nesen atskanēja LTV raidījumā “De Facto”: “Es atvainojos, mēs neesam politiķi, mēs neesam amatpersonas, mēs neesam ievēlēti, un tie cilvēki, kuri startēs vēlēšanās tiks noskaidroti tikai augustā – tad, kad tiks iesniegti saraksti Centrālajā vēlēšanu komisijā.”
Raidījumā nedrīkstēju teikt, bet te drīkstu pateikt, ka runātājs šeit ir kādreizējais mūsu valsts galvenais “buldozers” Ainārs Šlesers. Viņa teiktais bija atbildē uz jautājumu par priekšvēlēšanu aģitāciju un tās godīgumu vai trūkumu.
Attiecībā uz politiķiem un partijām, ir viss iespējamais iemesls, kāpēc mūsu valstī (un, protams, ne tikai) attiecībā uz priekšvēlēšanu aģitāciju pastāv ierobežojumi un limiti. Laikā pirms vienām Saeimas vēlēšanām privāta telekompānija mūsu valstī rīkoja “neitrālas” kandidātu debates, kuras bija tik “neitrālas,” ka vienas konkrētas partijas logotips bija skaidri redzams uz studijas grīdas.
Telekompānija apgalvoja, ka tai bija tiesības tā darīt, jo tā bija privāta kompānija. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nepiekrita, secināja, ka tie bija neatļauti priekšvēlēšanu kampaņas izdevumi, un lika partijai valsts budžetā iemaksāt 528 tūkst. latu ar kapeikām.
Arī tobrīd runa bija par partiju, kurā iesaistīts Ainārs Šlesers. Tā bija Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa kopā veidotā partija LPP/LC. Tā vietā, lai samaksātu piespriesto sodu, partija vienkārši pašlikvidējās. Tieši tāpat kā kādreiz varenā Tautas partija, kurai par krāpšanos tajās pašās vēlēšanās knābis piesprieda vairāk nekā miljonu latu soda naudā. Arī TP kaunpilni pašlikvidējās.
Taču attiecībā uz medijiem, tajā skaitā elektroniskajiem, ir runa par Šlesera kunga citātu, kurā viņš atzina, ka līdz 2. augustam, kad būs pēdējā diena sarakstu iesniegšanai uz vēlēšanām, mēs neviens nezināsim, kuras partijas kandidēs vai nekandidēs, nedz arī, kuri cilvēki būs vai nebūs attiecīgajos sarakstos.
Līdz ar to, jau pusotru mēnesi pirms tam uzlikt cenzūras ierobežojumus attiecībā uz šo lietu ir nonsenss, absolūts nonsenss.
Kā minēju pirms pāris nedēļām, esmu par šo lietu rakstījis dažādām atbilstošajām instancēm. Līdz šim esmu saņēmis atbildi no Saeimas kancelejas par mana iesnieguma nodošanu attiecīgajām komisijām un arīdzan ministrijām. Līdz šim nekāda cita reakcija bijusi nav.
Taču galvenais man šonedēļ ir jautājums par Jāņa Iesalnieka teikto: “Es no aptuveni piecu gadu vecuma iemācījos, ka Latvijā ir divas sabiedrības. Ir mūsējie latvieši un ir okupanti.”
Nezinu, vai godājamais Iesalnieka kungs savā prāta attīstība attiecībā uz tautu mūsu valstī apstājās tad, kad viņam bija pieci gadi. Viņš ir dzimis 1984. gadā, kas nozīmē, ka pieci gadi bija 1989. gadā. Atmodas laiks, kad runa nudien varēja būt par vietējiem iedzīvotājiem un okupantiem, jo PSRS okupācija tobrīd vēl nebija beigusies, un varbūt tik tiešām Ventspilī, kur Iesalnieka kungs ir dzimis, ik pa brīdim kāds šajā sakarā gribēja palaist dūres.
Taču fakts nepārprotami ir tāds, ka arī PSRS okupācijas laikā nebija un nevarēja būt dalījums starp latviešiem un visiem pārējiem, uzskatot, ka tie pirmie ir labi, bet tie otri – ne tikpat labi. Nesen mūžībā aizgāja manas mammas brālēna sieva Gaļina, kura bija no Sibīrijas. Viņa bija viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādu esmu saticis, un tas bija iespējams tāpēc, ka sibīriete tekoši runāja latviešu valodā.
Viņa man reiz teica, ka ierodoties Latvijas PSR, viņa saprata, ka ir citā valstī, kurai ir pašai sava valoda un līdz ar to valoda ir jāiemācās. To pašu viņa iemācīja savam dēlam, kurš nu jau daudzus gadus ir Latvijas Republikas diplomātiskajā dienestā.
Tautas frontes darbā nepiedalījās latvieši vien, tieši tāpat kā tā dēvētājā Interfrontē nepiedalījās nelatvieši vien.
Un vēl jo vairāk, ir fakts, ka kopš Tautas frontes laikiem ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Tajā laikā ir piedzimusi un uzaugusi vesela paaudze cilvēku, kuri, vienalga kāda viņu tautība, nav un nevar būt “okupanti.”
Reizēm no viegli satraucamiem politiķiem ir dzirdēta doma, ka visus nelatviešus vajadzētu vienkārši salādēt vilcienos un sūtīt austrumu virzienā.
Tā, pirmkārt, būtu etniska tīrīšana, kura aizliegta ar starptautisko likumu.
Bet, otrkārt, vienalga kā mūsu republikas teritorijā ieradās viņu senči, visi tie, kuri te piedzima ir mājās, ja arī sākotnēji tā bija Latvijas PSR un mūsdienās tā ir Latvijas Republika. Nav viņus, kur sūtīt arī tad, ja kāds gribētu tā darīt. Viņi ir savā valstī.
Taču Jāņa Iesalnieka dalījums starp “latviešiem” un “okupantiem” noteikti ir ļoti aizvainojošs meitenei, par kuru gribu rakstīt.
Laikraksts Kas Jauns Ziņas. Jauniete no Daugavpils, kura attiecībā uz okupācijas puļķi Pārdaugavā pateica, ka ir laiks to jaukt nost, turklāt viņa sagaida, ka arī citi domās tāpat:
“Esmu kategoriska un brīžiem agresīva, ja kādam viedoklis par šo situāciju nesakrīt ar manējo. Te ir – uzsveru, tikai melns vai balts. Mums visiem bija pietiekami laika, lai izvēlētos, kurā pusē esam šajā asiņainajā tiesā. Viss. Nav nekādu bet.”
Tālāk jaunkundze atzina, ka viņa šādā domāšanā nav viena:
“Šobrīd darbojos pie viena projekta, kura mērķis ir parādīt, ka krievvalodīgo latviešu – šāds formulējums man patīk vairāk – ir daudz. Viņi ir forši, viņi ir adekvāti. Mūsu uzdevums ir atrast vienam otru un kopā ar latviešiem plecu pie pleca cīnīties pret tiem, kas atbalsta padomju mantojumu, mūsdienu Krieviju un uzskata Putinu par savu prezidentu.”
Lūk, jaunatnes skatupunkts.
Krievu valodu neprotu un, jā, man drusku kremt, cik daudz es to dzirdu sev apkārt uz ielas.
Taču augot Amerikā es ar saviem vecākiem runāju latviešu valodā, lai arī vairākuma valoda, protams, bija angļu valodā. Jā, es arī saprotu, ka ir milzīgas atšķirības starp Latviju un Amerikas Savienotajām Valstīm. Tomēr princips man ir un paliek viens. Ja cilvēks ir labs cilvēks, tad man vienalga, vai viņš ir latvietis, krievs, bulgārs, hotentots vai citplanētietis.
Politika ir tā joma, kurā šīs lietas sprāgst gaisā. Piemēram, nekādi nevarēju saprast, kad pašreizējā valdība ar lielu pompu nesen paziņoja, ka nu beidzot valsts ķersies klāt un nodrošinās, ka visās Latvijas Republikas skolās visa mācību viela taps pasniegta latviešu un tātad – vienīgajā valsts valodā, kāda mums pastāv.
Pakāpeniski. Nākamo sešu gadu laikā tas notikšot. Un par to padzirdot es pie sevis padomāju “tikai tagad? Tiešām???!” Tāpat nevaru īsti saprast, kāda ir jēga no Latvijas Krievu savienības, kura nepārprotami mūsu valstī ir ļaunprātīgs un kaitīgs spēks.
Partijas mājaslapā šobaltdien ir apgalvots, ka izglītības reformas valodas jomā esot “atriebība pret krieviem.” Kāda atriebība, uzstāt, ka Latvijas Republikā visi skolas bērni mācās valsts valodā?
Pret ko tiek atriebts, un par ko ir vajadzīga atriebība? Partijas mājaslapā arī ir sadaļa “mūsu deputāts,” jo deputāts partijai visos varas līmeņos ir tikai viens.
Nevis deputāts, bet deputāte, jo runa ir par Tatjanu Ždanoku, kura kopš pirmās reizes, kad mūsu valstī ir bijušas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, ir sakasījusi kopā pietiekami daudz balsu līdz kliņķim slinkajā Latvijas elektorātā, lai tiktu pie mandāta Briselē.
Kur viņa sazini ko, bet Latvijas intereses nav pārstāvējusi nekādi. Es gribētu, kaut gan Jānis Iesalnieks, gan arī Tatjana Ždanoka apsēstos pie viena galda ar minēto jaunieti no Daugavpils un ieklausītos tajā, kas viņai ir sakāms.
Iesalnieka kungs – ka nav visi nelatvieši mūsu valstī pār vienu kārti metami, lai gan tas ir kaut kas, ko normālam cilvēkam mūsu valstī vajadzēja saprast pašam un jau pasenāk. Ždanoka kundze – ka viņas pārstāvētā nostalģija par aizgājušajiem PSRS laikiem neatrod dzirdīgas ausis to iedzīvotāju starpā, kuri piedzima okupācijas beigu posmā vai pēc valsts neatkarības atjaunošanas.
Abos gadījumos, gan Iesalnieka kungs, gan Ždanokas kundze, pārstāv iesūnojušu un mūsdienās vairs nevajadzīgu ideoloģiju.
Savā raidījumā nedrīkstu teikt, bet te teikšu gan: Par to vajadzētu padomāt visiem tiem, kuri 1. oktobrī dosies uz iecirkņiem. Vai gribam saticīgu valsti? Vai arī gribam valsti, kurā sabiedrība tiek šķelta ar nolūku? Šajā nozīmē abi minētie politiķi ir precīzi no vienas un tās pašas šnites griezti.
