Streips: Laikraksts latviešiem “Londonas avīze”, Londona un trimdas specifika 0
Sākotnēji bija doma komentāru šonedēļ rakstīt par faktu, ka Amerikā bija pirmā reize, kopš pāris gadiem pirms ASV Pilsoņu kara, kad bija vajadzīgas daudzas kārtas, pirms ASV Kongresa apakšpalāta ievēlēja savu spīkeru.
Pilsoņu karš bija no 1860. līdz 1865. gadam, tātad – sen. Šogad bija vajadzīgas 15 balsošanas kārtas pirms Republikāņu partijas līderis Kevins Makārtijs beidzot sakasīja kopā vajadzīgo vairākumu, lai kļūtu par palātas pirmo personu.
Lai to panāktu, viņš frakcijas radikālākajiem kadriem sasolīja visādas priekšrocības, un tur sausais rezultāts, tā teikt, gandrīz noteikti būs palāta, kura būs haotiska visu nākamo divu gadu garumā. No tā nekāda labuma nebūs ne Amerikai, nedz arī pasaulei, bet lai amerikāņi paši ar savām likstām galā tiek. Komentāru šonedēļ veltīšu latviešu trimdai.
5. janvārī no rīta tēmu raidījumam “Vēlais ar Streipu” meklējot, cita starpā apmeklēju portālu Periodika.lv. Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas radīts, tas ir portāls, kurā var aplūkot laikrakstu un žurnālu saturu sākot no 1784. gada un līdz pat mūsdienām. Izcils informatīvs resurss, kuru iesaku visiem pēc kārtas.
Un tā nu palūkojos, kas bija presē 50 gadus pirms minētās dienas, un uzdūros laikrakstam Londonas Avīze. Laikraksts dibināts 1942. gadā ar nosaukumu, kas saistīts ar 19. gadsimtā publicētajām Pēterburgas Avīzēm, kuru mērķis bija “latviešus pulcināt, vienot un apgaismot.”
Vienā no pirmajiem numuriem, jaunā laikraksta redakcija rakstīja šādi: “Mēs turam svētu demokrātijas garu un zinām, ka praktiska demokrātiska darbība nav iespējama bez dažādu uzskatu cilvēku grupējumiem. Mūsu slejas allaž būs atvērtas visiem tautiešiem, kam ar mums pa ceļam, kas vēlas brīvu neatkarīgu Latviju.”
1986. gadā iznāca Londonas Avīzes 2000. numurs, un neilgi pēc tam nolemts to apvienot ar laikrakstu Latvija Vācijā. Rezultāts bija laikraksts Brīvā Latvija, kuru Eiropā publicē vēl šobaltdien. Līdz 2018. gada beigām laikraksts iznāca uz papīra, un kopš tam tas bijis atrodams internetā (Brivalatvija.lv).
Taču 1973. gadā Londonas Avīze joprojām iznāca atsevišķi, un minētā gada 5. janvāra numurā bija vairākas tēmas, kurām ir atbalsis vēl šobaltdien.
Pirmkārt, publicēts materiāls ar virsrakstu “Jauno gadu iesākot.” Tas sākas šādi: “Jauno gadu iesākot, vispirms mūsu skati vērsās uz aizvadīto 1972. gadu, kas bijis notikumiem bagāts, kaut ne viss ir risinājies tā, kā mēs to būtu vēlējušies.”
Kas tad šķieta nevēlami? Vispirms laikraksts konstatēja, ka Amerikas Savienotās valstis “bija stiprākais cietoksnis pret komunismu. Tās negrozāmi atzīst mūsu neatkarību de iure, mūsu sūtniecība Vašingtonā darbojas tāpat kā Latvijas neatkarības laikos.”
[Te maza atkāpe: Patiesībā pirmās brīvvalsts laikā vēstniecība Vašingtonā te darbojās, te atkal nedarbojās, jo bieži vien tās uzturēšanai pietrūka naudas. Okupācijas laikā vēstniecība darbojās nepārtraukti, un Latvijas pēdējais okupācijas laika vēstnieks Anatols Dinbergs amatā bija tik ilgi, ka viņš kļuva par ārvalstu diplomātu korpusa vecāko Vašingtonā.]
Bet ar visu to “negrozāmo” atbalstu, Londonas Avīzei 1973. gada sākumā bija bažas. Par ko? Par faktu, ka toreizējais ASV prezidents Ričards Niksons 1972. gada februārī bija kļuvis par pirmo Amerikas prezidentu, kurš viesojies Ķīnā. Pāris mēnešus pēc tam viņš arī viesojās Maskavā. Londonas Avīzei šis fakts nepatika nemaz:
“Tajā pašā laikā, kad amerikāņu karavīri cīnījās Vjetnamā pret uzbrucējiem ziemeļvjetnamiešiem un vjetkongiem, prezidents Niksons apmeklēja divas komunisma citadeles un apspriedās ar pasaules komunisma vadoņiem Mao un Brežņevu.
“Aizmirsa savus draugus un sabiedrotos Formozas ķīniešus, pieļāva Ķīnas uzņemšanu Apvienotajās nācijas un brīvās Taivānas izslēgšanu. Kas nākotnē notiks ar Taivānu, to šobrīd neviens nevar pateikt.”
Patinot vēstures lentu pusgadsimtu uz priekšu varam konstatēt, ka patlaban zem Kremļa fašista veiktā genocīda Ukrainā aizsega, Ķīna ir atkal sākusi pamatīgi taranēt Taivānas salu, kuru Pekina uzskata par savu teritoriju un nevis par atsevišķu un nosacīti neatkarīgu valsti. Arī šodien pamatots ir pirms 50 gadiem trimdas laikrakstā rakstītais: Kas nākotnē notiks ar Taivānu, to šobrīd neviens nevar pateikt.
Londonas Avīzes korespondentam todien arī bija cita tēma, par kuru raizēties:
“Ļaunas mēles melš, ka Maskavā doti solījumi par Eiropas tagadējo robežu neaizskaramību. Pirms miera sarunām, pirms sen daudzinātās Maskavas uzspiestās Eiropas drošības konferences. Ja tā, tad Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarība šobrīd ir miglā tīta, tāpat kā visu laiku pēc okupācijas.”
Te runa ir par Eiropas Drošības un sadarbības konferenci, kura izveidota pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā ar mērķi izstrādāt deklarāciju par kontinenta nākotni un specifiski par attiecībām starp rietumiem un austrumiem.
Galvenais rezultāts bija Helsinku deklarācija, kura parakstīta 1975. g. 1. augustā. Deklarācijā uzskaitīto principu starpā arī bija jēdziens “robežu negrozāmība.” Deklarāciju parakstīja 35 valstu pārstāvji, arī PSRS.
Tobrīd jau ilgstoši Padomju savienībā bija saimniekojis lielais stagnāts Leonīds Brežņevs. Viņš dikti centās apgalvot, ka Helsinku deklarācija arī leģitimēja esošās PSRS robežas, tajā skaitā ar okupētajām valstīm.
Amerika mierīgi atbildēja, ka nekas tās attieksmē pret okupētajām Baltijas valstīm nebija mainījies un nemainīsies. Okupācijas neatzīšanas politika palika spēkā līdz pat mūsu valsts neatkarības atjaunošanai 1990. un 1991. gadā.
Ārpus ģeopolitiskiem jautājumiem Londonas Avīze pirms pusgadsimta arī rakstīja par kultūras kontaktiem starp okupēto Latviju un latviešu trimdu. Konstatēts, ka iepriekšējā 1972. gada decembrī bija 50 gadi kopš PSRS oficiālās izveidošanas, un tad ziņots šādi:
“Šai gadskārtai par godu, Maskavas vīri propagandas nolūkos atļāvuši to, kas citādi nebūtu darīts – sastādījuši apspiesto tautu tūristu grupas un sūtījuši pasaulē rādīt padomju sasniegumus. Tādā kārtā rietumu pasaulē nokļuvuši arī daži okupētās Latvijas latvieši.”
Izrādījās, sākums procesam bija negluds. Latvijas delegācija vispirms devās uz Otavu un Monreālu Kanādā, bet tur neviens vietējais latvietis nebija informēts par faktu, ka viesosies ļaudis no Latvijas, un tāpēc kontakti neveidojās.
Latvieši Toronto bija uzzinājuši par atbraucējiem, un tur viesiem parādīja Daugavas Vanagu namu un latviešu baznīcu. Tomēr koncerts izpalika, jo viesi DV namu uzskatīja par “kara noziedznieku perēkli,” kamēr Toronto Latviešu nama vadība savas telpas atteicās atvēlēt.
Tāda bija trimdas specifika. Latviešiem Latvijā propaganda centās ieborēt pārliecību, ka visi latvieši, kuri kara beigām tuvojoties aizmuka uz rietumiem, bija nacisti vai vismaz līdzskrējēji. Vidējais trimdinieks, savukārt, bija puslīdz vai pilnībā pārliecināts, ka visus letiņus okupētajā Latvijā bija samaitājusi propaganda.
Lūk, no kurienes nāca iemesls, kāpēc Latviešu nams savas telpas nevēlējās šai vajadzībai dot.
Tālāk viesi no Latvijas devās uz Ameriku. Ņujorkā uzņemšana jau bija laipnāka. Ar atbraucējiem tikās Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdētājs Uldis Grava un citi. Tapa noīrēta zāle prestižajā Carnegie Hall kultūras centrā.
Londonas Avīzē vēstīts, ka koncertu pieteica aktrise vārdā Māra Krauze, bet tas patiesībā nebija vajadzīgs, jo steigā sagatavotas programmiņas. Tajās uzskaitīti koncerta dalībnieki, bet ne ar vārdu nebija pateikts, ka tie bija no Latvijas.
Grūti spriest, no kurienes tādā gadījumā skatītāji tos uzskatīja par nākam. Grupā bija soprāns Astra Krēsliņa, mecosoprāns Leonarda Daine, pianiste Silvija Heine, vijolnieks Valdis Zariņš, čellists Ernests Bertovskis, kā arī dejotāji Inese Čāče, Ruta Andersone, Genadijs Dolgopoļovs un Agris Markuss.
Londonas Avīzes korespondents minēja, ka mākslinieki esot spēlējuši mūziku, kuru komponējuši “trimdiniekiem pieņemami komponisti: Alfreds Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jāzeps Mediņš un Jānis Mediņš.”
Savukārt par dejotājiem laikraksts vēstīja šādi: “Par tautas deju stilizāciju varēja būt dažādās domās. Dejotāju tērpi atgādināja sauli nacionāls pēc formas, internacionāls pēc satura. Visskaļākos aplausus saņēma čellists Bertovskis un mecosoprāns Daine. Piekrišanu guva arī programmas pēdējais gabals – tautas deja Rucavietis, ko atkārtoja trīs reizes.”
Par tautas deju “stilizāciju” varu tikai piekrist. Bērnībā un jaunībā pats biju aktīvs dejotājs, un Minsteres latviešu ģimnāzijā biju deju grupas vadītājs. Latvijā tautas dejas skatīties nevaru, jo okupācija tās stipri bojāja. Priekšnesumi vairāk atgādina baletu nekā tradicionālās dejas.
Materiāls par viesmāksliniekiem beidzās šādi: “Rīdzinieki atzina, ka ar ceļojumu esot ļoti apmierināti, kaut pēc trim nedēļām pamatīgi noguruši.”
Trimdas attiecības ar okupētās Latvijas iedzīvotājiem varēja būt sarežģītas. Mani vecāki cita starpā palīdzēja organizēt Latvijas PSR kinofilmu izrādīšanu Čikāgā. Skarbāk noskaņoti tautieši viņus uzskatīja par līdzskrējējiem.
Personīgi nekad nevarēju saprast, kāda propaganda varēja būt, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa traģiskās noveles “Nāves ēnā” iestudējumā, lai gan zinu, ka manas mammas tēvs savu jaunāko meitu aizveda uz kinoteātri, kur tā tapa demonstrēta, un kamēr meita skatījās filmu, vectētis palika sēžam mašīnā kinoteātra priekšā.
Minētā laikraksta pēdējā lappusē bija materiāls ar nosaukumu “Britānija Eiropas koptirgū.” Tā paša 1973. gada 1. janvārī Lielbritānija tik tiešām tai bija pievienojusies.
Laikraksts vēstīja par koncertu Konventgardena operā, kuru arī apmeklēja karaliene Elizabete ar vīru Filipu. Izrādē klāt arī bijis premjerministrs Teds Hīts un viņa valdības locekļi.
“Pirms karalienes ierašanās operas tuvumā sprāga asaru bumba, kas gan nevienam neko ļaunu nenodarīja” – arī to laikraksts zināja pastāstīt.
Tas arī minēja, ka ne visi Lielbritānijas iedzīvotāji par notikušo bija sajūsmā. Izstādē, kurā piedāvāti mākslas darbi no visām deviņām tālaika Eiropas kopienas dalībvalstīm, kāda sieviete esot pienākusi pie premjera Hīta, paraustījusi viņa piedurkni, un paziņojusi: “Es jūs arestēju britu tautas vārdā.”
Lielbritānija nekad nebija pats ērtākais no Eiropas kopienas un pēc tam savienības biedriem. Tā nekad nepievienojās kopējai valūtai eiro, nedz arī Šengena zonai. Premjerministre Margarēta Tečere mēdza sapulcēs dauzīt galdu ar savu rokassomiņu, ja viņai likās, ka kaut kas nebija kārtībā.
Protams, 2016. gadā mazs vairākums britu nolēma no savienības izstāties. Process prasīja vairākus gadus, un nekas kopš tam nav liecinājis, ka salas valstij tas būtu nozīmējis kaut ko labu.
Bet tā, lūk. Pirms 50 gadiem trimdas latviešu laikraksts varēja vēstīt par procesa pirmsākumu.
