Streips: Kāpēc viens no sliktākajiem ASV prezidentiem valsts vēsturē Donalds Tramps krāpa savus atbalstītājus ar meliem par 2020. gada vēlēšanām? 0
Ceturtdien, 21. jūlijā, ASV Kongresa apakšpalātas komisija, kura izmeklē iepriekšējā gada 6. janvāra uzbrukumu ASV Kapitolijā, noturēja pēdējo sēdi pirms vasaras pārtraukuma.
Kopumā šādu atklātu un televīzijā tiešraidē demonstrēto sēžu ir bijušas astoņas sēdes. Ikkatrā no tām komisijas locekļi ir piedāvājuši jaunu informāciju par to, kas todien notika. Komisija ir demonstrējusi video un audio ierakstus, kā arī pratinājusi dažādus lieciniekus.
Par komisijas izveidošanu apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi paziņoja pērn 15. februārī, īsi pēc tam, kad Senāts bija noraidījis impīčmenta apsūdzības pret tobrīd jau amatā vairs neesošo prezidentu Trampu.
Sākotnēji doma bija par komisiju, kurā būs vienāds skaits republikāņu un demokrātu frakcijas pārstāvju. Diemžēl, republikāņi piedāvāja komisijas locekļu skaitā ieskaitīt vairākus tādus, kuri pat pēc asiņainā uzbrukuma bija balsojuši pret 2020. gada vēlēšanu rezultātu sertifikāciju.
Tam Pelosi un citi demokrāti stingri pateica nē, un galu galā sanāca komisija ar septiņiem Demokrātu partijas un tikai diviem Republikāņu partijas pārstāvjiem.
Republikāņu pārstāvji komisijā ir Liza Čeinija no Vaiomingas un Ādams Kinzingers no Ilinoisas. Viņi abi balsoja pret Trampa impīčmentu pirmajā piegājienā, kad runa bija par viņa centieniem šantažēt Ukrainas prezidentu Zeļenski un gūt Kijivas atbalstu viņa jau tad pieteiktajai kandidatūrai 2020. gada vēlēšanās. Arī šīs apsūdzības Senāts noraidīja.
Liza Čeinija pārstāv diženu ģimeni. Viņas tēvs Diks savulaik bija ASV kongresmenis, tad Amerikas aizsardzības ministrs un tad viceprezidents prezidenta Džordža Buša administrācijā. Meita par deputāti kļuva 2016. gadā un pirms lielā skandāla ap izmeklēšanas komisijas izveidošanu vadīja apakšpalātas republikāņu konferenci, kas bija trešais augstākais amats frakcijas vadībā.
Pēc Donalda Trampa ievēlēšanas tajā pašā gadā, Liza Čeinija gandrīz vienmēr balsoja kopā ar republikāņiem. Izņēmums bija balsojums par jau minēto otro impīčmentu, kur viņa bija viena no 10 republikāņiem Kongresa apakšpalātā, kura balsoja jā.
Vēl viens bija Ādams Kinzingers. Viņš Kongresā ievēlēts 2010. gadā un bez problēmām atkal nākamajās piecās vēlēšanās. Tajā skaitā 2016. gadā neviena cita kandidāta Republikāņu partijas priekšvēlēšanās un tad novembra vēlēšanās nebija.
Republikāņu partija Čeiniju un Kinzingeru ir nosodījusi pēc pilnas programmas, nosakot viņiem cenzūru par piedalīšanos komisijas darbā. Vaiomingas Republikāņu partija viņu izslēdza no partijas aprindām. Viņa šogad kandidē atkal, bet ļoti iespējams, ka 16. augustā paredzētajās priekšvēlēšanās viņa zaudēs.
Izmeklēšanas komisija ātri vien ķērās pie darba, nosakot četrus izmeklēšanas virzienus. Pirmkārt, jautājumā par to, vai Tramps un viņa atbalstītājiem krāpa savus atbalstītājus ar meliem par 2020. gada vēlēšanām, zinot, ka tie bija meli.
Otrkārt, jautājums par to, vai Kongresa deputāti un senatori palīdzēja Trampa centienos, gāzt vēlēšanu rezultātus. Ir zināms, ka vairāki deputāti dienu pirms uzbrukuma veda dažus no tā dalībniekiem tūrē, kas ļāva izpētīt, kur visvieglāk iekļūt Kapitolijā, gan arī kur atradās kabineti tiem kongresmeņiem, kuriem pūlis vēlējās uzbrukt.
Treškārt, jautājums par iekšzemes ekstrēmistu grupām, kuras bija iesaistītas uzbrukumā. Laika gaitā pasaule ir uzzinājusi, ka divas no šīm grupām, kuras vēsturiski ir bijušas konkurentes, uz 6. janvāri sanāca kopā un vadīja pūli Kapitolija virzienā.
Ceturtkārt, jautājums vai 6. janvāra rallija rīkotāji zināja, ka tas pārvērtīsies vardarbībā.
Laika gaitā komisija ir atklājusi daudz ko jaunu. Tā ir iztaujājusi vairāk nekā 1000 liecinieku un saņēmusi milzīgu gūzmu dažāda veida materiālu.
Uzkrītošs bijis fakts, ka daudzi no tiem, kuri liecības sniedza vispirms privāti un tad publiski, paši ir republikāņi, pietiekami daudzo gadījumos ļaudis, kuri strādāja Baltajā namā.
Pirmā sēde tiešraidē bija šogad 9. jūnijā. Komisijas locekļi solīja pierādīt plānu ar septiņām daļām, caur kuru Tramps cerēja apgāzt vēlēšanu rezultātus un palikt amatā. 6. janvāra uzbrukums bija tikai kulminācija.
Vēl pirms tam vairāk nekā 60 reizes Trampa atbalstītāji devās uz tiesām ar fantastiskiem apgalvojumiem par krāpšanos vēlēšanās. Visos gadījumos tiesneši, tajā skaitā tādi, kurus izvirzīja Tramps un apstiprināja Senāts, sūdzības noraidīja, jo pierādījumu nekādu nebija.
Nākamie bija centieni pārliecināt republikāņu partijas vadītos štata parlamentus izvirzīt “alternatīvus” Elektorālās koledžas locekļus, kuri parakstīja dokumentus, apgalvojot, ka viņi tie īstie un balso par Trampu un viceprezidentu Pensu.
Šie dokumenti tapa nosūtīti uz Nacionālo arhīvu, un izmeklēšanas komisijas vienā no sēdēm uzzinājām, ka viens konkrēts kongresmenis centās dažus no tiem nogādāt viceprezidentam tikai īsu brīdi pirms viņš uzsāka sēdi balsu skaitīšanai. Arī tas neizdevās.
Viceprezidenta Pensa diena 6. janvārī bija sevišķs temats pēdējā atklātajā sēdē. Jau sen bijis zināms, ka satrakotais pūlis ticēja Trampam, ka Pensa kungs varēs viens pats apgāzt vēlēšanu rezultātus.
Iepriekšējā dienā Penss pateica, ka viņš tā nedrīkst darīt un nedarīs. Tramps to nosauca par gļēvulību un rallija laikā pūli uzkurināja tik ļoti, ka tas sāka brēkt “pakārsim Maiku Pensu! Pakārsim Maiku Pensu!”
Uz mauriņa ārpus Kapitolija kāds uzstādīja stalažas. Varbūt Pensam, varbūt kādam citam. Viens no iekšzemes teroristiem, kurš piekrita sadarboties ar izmeklētājiem, atzina, ka viņš bija publiski lielījies par domu, ja viņam 6. janvārī izdosies notvert Kongresa spīkeri Nensiju Pelosi, tad viņš sievieti sagrābs aiz kājām un vilks lejā pa akmens kāpnēm, lai viņas galva trāpītu pa katru no tām. Jauki, vai ne?
Pēdējās sēdes laikā liecinieki sniedza informāciju, kas liecināja, ka patiesībā Amerikas viceprezidents tajā dienā bija daudz lielākās briesmās, nekā pirms tam bija zināms.
Cita starpā komisija dzirdēja ierakstu no viena no drošībniekiem, kurā viņš stāstīja, ka Amerikas Slepenā dienesta cilvēki, kuri bija atbildīgi par viceprezidenta sargāšanu, bija zvanījuši radiniekiem pateikt ardievas, ja nu gadījumā gadīsies, ka viņi procesa laikā tiks nogalināti. Tik tuvu tas pūlis viņiem bija.
Par Slepeno dienestu te ir atsevišķs stāsts. Pagājušajā nedēļā atklājās fakts, ka 6. janvāra izmeklēšanas komisija bija pieprasījusi īsziņas un cita veida komunikācijas no dienesta, bet dienests paziņoja, ka tās visas bija dzēstas it kā sen paredzētā tehnikas nomaiņas procesā.
Turklāt tas notika pēc tam, kad dienesta paša inspektors rakstiski to brīdināja tā nedarīt. Vai te ir runa par nejaušību vai par ļaunprātīgiem centieniem slēpt patiesību, tas vēl nav zināms. Elektronisks saturs nemēdz pazust pavisam, jo bieži vien kopija tiek saglabāta tā dēvētajā mākonī.
Laiks rādīs, ko komisija nākamajās nedēļās atradīs. Tā ir skaidri pateikusi, ka atklātās un tiešraidē demonstrētās sēdes atsāksies septembrī, jo joprojām ar komisiju sazinās jauni liecinieki ar jauna veida informāciju.
Jau tagad politikas novērotāji uzskata, ka komisija ir piedāvājusi pietiekami daudz informācijas un pierādījumu, ka kriminālapsūdzības pret kādreizējo ASV prezidentu vienkārši ir laika jautājums.
Amerikas tieslietu ministrs Meriks Gārlands ir teicis, ka viņa ministrija notikušo 6. janvārī izmeklēs vissīkākajās detaļās, piebilstot, ka neviens, kas tajā procesā bija iesaistīts, nevar justies pārliecināts, ka ministrijas ļaudis tam kaut kādā brīdī atnāks pakaļ.
Garlanda kungs, starp citu, ir cilvēks, kuru toreizējais ASV prezidents Baraks Obama izvirzīja Augstākās tiesas tiesneša amatam tad, kad mūžībā aizgāja visnotaļ reakcionārais Antonins Skalija.
Republikāņiem Senātā bija vairākums, un frakcijas vadītājs Mičs Makonels atklātā tekstā pateica, ka kandidatūra vienkārši tiks ignorēta. Nekādas tikšanās, nekādi balsojumi.
“Skaidrojums” bija tāds, ka kandidāts izvirzīts vēlēšanu gadā, un tāpēc nebūtu korekti izskatīt tik nopietnu kandidatūru.
Tās, pirmkārt, bija un ir muļķības. 19 reizes ASV vēsturē Augstākās tiesas tiesnesis ir apstiprināts vēlēšanu gadā.
Otrkārt, republikāņi par šo “principu” mierīgi aizmirsa četrus gadus vēlāk, kad īsi pirms 2020. gada vēlēšanām mūžībā aizgāja liberālā lauva Ruta Beidere Ginsburga.
Tas bija brīdis, kad Amerikas iedzīvotāji jau bija sākuši balsot pa pastu, bet republikāņi momentā nolēma, ka pirms četriem gadiem veidotais “precedents” nebūs saistošs, un Ginsburgas vietā iebalsoja sievieti ar nudien radikāli reakcionāriem uzskatiem.
Nesenais balsojums, atcelt 50 gadu precedentu attiecībā uz sievietes reproduktīvajām tiesībām, bija konkrēts rezultāts šai republikāņu liekulībai. Visticamāk tas nebija pēdējais centiens atņemt tiesības, kādas amerikāņi jau ir baudījuši.
Tas Amerikas Augstākajai tiesai ir neierasti. Parasti tiesa papleš tiesības tālāk. Tas ir tas, ko nozīmē vārds reakcionārs attiecībā uz pašreizējo tiesu. Tā reaģē uz politiskām prasībām, kas ir pilnībā garām.
Vēl vairāk ņemot vērā, ka Amerikā regulāri dažādās aptaujās liels vairākums atbalsta sievietes reproduktīvās tiesības un visu pārējo, kas patlaban manā dzimtenē ir apdraudēts.
Secinājums te var būt tikai viens. Vēlēšanas tomēr ir būtiskas, un izvirzītie un ievēlētie kandidāti arī ir būtiski.
Vakar noskatījos TV24 raidījumu “Kārtības rullis,” kur dalībnieki diskutēja bokseri Mairi Briedi un militāro lietu speciālistu Igoru Rajevu, abi no kuriem ir devuši saprast, ka viņi 1. oktobrī būs kandidātu sarakstos.
Jautājums bija par to, vai popularitāte ārpus politikas atsver pilnīgu pieredzes trūkumu politikā.
Laika gaitā mums Saeimā ir bijuši aktieri un aktrises, komponisti un cita veida populāri ļautiņi. Kāds ir bijis to pienesums, tas ir cits jautājums. Dažs bija veiksmīgāks, cits atkal ne tik. Vārdā nevienu nenosaukšu, vien piebildīšu, ka divi ilggadīgi Saeimas deputāti intervijās mēdza bilst, ka tā kā viņi pārstāv kultūras pasauli, nav korekti viņus kritizēt.
Saukšu gan vārdā. Tie bija Imants Kalniņš un Raimonds Pauls, un abos gadījumos tās bija muļķības.
Nobeigumā par divām personām, kuras politikā ienāca bez jebkādas pieredzes vispār.
Pirmais ir jau minētais Tramps. Viņš pavadīja četrus gadus amatā absolūti neinteresējoties ne par ko. Viņam patika skatīties televīziju, it īpaši propagandas kanālu Fox News. Viņam patika spēlēt golfu. Nepārprotami viens no sliktākajiem ASV prezidentiem valsts vēsturē.
Otrs ir Ukrainas prezidents Zeļenskis. Kad viņš uzradās politikā, diez vai kāds īpaši iedomājās, ka šis nepārbaudītais aktieris un komiķis kaut ko īpašu panāks.
Panāca. Pirmajā kārtā 2019. gadā Zeļenskis pārspēja 38 citus kandidātus, tajā skaitā esošo valsts prezidentu Porošenko. Otrajā kārtā gados jaunais kandidāts esošo prezidentu pārspēja ar 73% balsu.
Sākotnēji jaunais prezidents varbūt bija drusku nedrošs. Jau minētais Tramps centās viņu pabikstīt ar domu, ka varbūt Zeļenskis krāpnieciskā veidā nāks palīgā ar Amerikas prezidenta kampaņu uz otru termiņu amatā. Par to bija Trampa pirmais impīčments, ja kas.
Taču tad Kremļa fašists iebruka Ukrainā, un Volodimirs Zeļenskis momentā kļuva par varoni. Viņam ieteica mukt, bet viņš nemuka. Katru vakaru viņš savu tautu uzrunā televīzijā. Viņš ir viesojies, parasti attālināti, parlamentos un valdību iestādēs visā pasaulē, stāstot par notiekošo un aicinot Ukrainai nākt palīgā. Viņš ir devies uz frontes līnijām apspriesties ar zaldātiem.
Vienkārši fantastisks ir šis cilvēks, un šajā gadījumā Ukrainas tautai trāpījās desmitniekā. Cerēsim, ka šogad rudenī arī Latvijas tauta būs tikpat gudra un tikpat veiksmīga. Bet pagaidām:
Slava Ukrainai! Slava tās prezidentam! Tās varoņiem slava!
Kārlis Streips, speciāli LA.LV
