Streips: ”Kamēr Tramps bija ASV prezidents, viņam labākie draudziņi bija nevis ASV tradicionālie sabiedrotie, bet gan Kremļa fašists un viņam līdzīgie” 0
8.jūlijs. Biju plānojis šodien atsākt raidījumu “Vēlais ar Streipu,” bet, kā vēstīju pirms pāris nedēļām, pāris dienas pirms Jāņiem vadība telekanālā TV24 nolēma, ka vairs nevajag, un pēc astoņiem gadiem ar kapeikām un 1969 raidījuma sērijām, “Vēlajam” pielikts punkts.
Bet, kā arī rakstīju pirms pāris nedēļām, komentēšana šajā portālā tāpēc neapstāsies. Augustā telekanālā sākšu jaunu raidījumu. Divas atvaļinājuma nedēļas paskrēja garām ļoti ātri. Nu atkal varu ķerties pie darbiem. Tajā skaitā pie šī komentāra.
Sāksim ar faktu, ka Lielbritānijā 4. jūlijā bija patiešām seismiskas vēlēšanas. Leiboristu partija 14 gadus bija opozīcijā, un ir skaidrs, kāpēc tā guva milzīgu uzvaru.
Konservatīvo partija, jeb Toriji, minēto valsti bija pārvaldījuši minēto 14 gadu garumā. Nekas īpaši labs tajā laikā nenotika.
Premjerministrs Deivids Kamerons bija tas, kurš centās ar Eiropas Savienību sarunāt maigākus noteikumus attiecībā uz Lielbritānijas lomu.
Kamerons paziņoja, ka būs referendums par to, vai palikt savienībā, vai arī no tās izstāties.
Referendums bija tieši Līgo naktī, kad pasaule atrodami dažādi mošķi un spoki — 2016. gada 23. jūnijā.
Nākamajā rītā pamodos, pagatavoju sev tasi tējas un ieslēdzu datoru domādams, ka diez vai vairākums būs atradies, lai Lielbritānija no savienības izstājas.
Lika drusku pagaidīt. 51,89% vēlētāju nobalsoja par izstāšanos, bet 48,11% — pret. Vēlētāju līdzdalība bija 72,21%. Tas nebija slikti.
Kampaņas laikā tie, kuri vēlējās izstāties no Eiropas Savienības, stāstīja visfantastiskākās pasaciņas.
Piemēram, ka Lielbritānija uz Briseli pārskaitīja miljoniem mārciņu katru nedēļu. Tās, protams, bija kategoriskas muļķības.
Otrs apgalvojums bija par domu, ka Eiropas Savienība slepus grasījās uzņemt Turciju savās aprindās. Tādā gadījumā visi 85 miljoni turku pārcelsies uz salu Ziemeļjūrā un visiem britiem atņems darbu.
Arīdzan muļķības, bet nelaime bija tāda, ka tie, kuri atbalstīja palikšanu savienībā, piedāvāja sausus faktus un aprēķinus. Demagoģija allaž ir aizskrējusi daudz tālāk, kamēr fakti vēl nav sasējuši kurpju šņores, un tā tas notika arī šoreiz.
Nākamajā dienā pēc referenduma telekanālā BBC un citur izstāšanās atbalstītāji blisināja acis un acīmredzot paši bija pārsteigti par rezultātu.
“350 miljoni katru nedēļu tiek sūtīti uz Briseli? Kas tā kaut ko apgalvoja? Mēs tie nebijām! Mēs noteikti tā neteicām.”
Nelaime apstāklī ka savienības oponentiem bija liels autobuss, uz kura lieliem burtiem bija rakstīts, ka, jā, katru nedēļu — ikkatru nedēļu Lielbritānija bija spiesta ļaunajai Eiropas Savienībai pārskaitīt milzumlielu naudu, kuru nabaga mazā Lielbritānija varētu izmantot citām vajadzībām.
Premjerministre Terēze Meija centās kaut ko ar Eiropas Savienību sarunāt. Pāris reizes izdevās. Pāris reizes Lielbritānijas parlaments pateica nē.
Tas bija Meijas kundzes pēctecis Boriss Džonsons, kurš beidzot savu valsti izvilka no Eiropas Savienības, principā ar blīkšķi. Izstāšanās notika 2020. gada 31. janvārī, un Lielbritānija atsāka dzīvi ārpus Eiropas Savienības.
Nekas laikā kopš tam nav liecinājis, ka tas bija prāta darbs. Eiropas Savienība pirmkārt ir tirdzniecības organizācija un, ja kāds vēlas ar šo organizāciju tirgoties, tad principā ir jāņem vērā visi tie paši standarti, regulācijas, direktīvas un noteikumi, kādi attiecas uz kandidātvalstīm.
Ar Džonsona kungu bija cita nelaime. Viņš bija visnotaļ līdzīgs Amerikas kādreizējam prezidentam Trampam tādā nozīmē, ka bieži vien viņš vienkārši un prasti meloja.
Piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā, kad visā Lielbritānijā (un ne tikai) bija ļoti stingri pulcēšanās ierobežojumi, Džonsons savā Dauningstrīta mājā rīkoja Ziemassvētku tusiņus.
Vispirms viņš noliedza, ka tā tas bijis. Reiz uzradās fotogrāfijas, Džonsons apgalvoja labi, bet viņš pats tur nebija (dīvains apgalvojumu pašam par savu mājvietu). Reiz uzradās attēli, kuros redzams arī viņa smaidīgais purniņš, Lielbritānijas valdības vadītājs visai fantastiskā kārtā atzina, ka jā, tusiņi bija, bet viņš, Lielbritānijas premjerministrs, nezināja, ka tā nedrīkst.
Borisa Džonsona laikā bija parlamenta vēlēšanas, kurās, ja godīgi — mazliet pārsteidzošā kārtā, partija, kura bija pirmkārt atbildīga par tā dēvētā Breksita haosu, izcīnīja lielu uzvaru un vairākumu parlamentā.
Šķita, Lielbritānijas iedzīvotāji bija nolēmuši, labi, jūs Toriji šo putru savārījāt, nu jūs būsit tie, kuriem nāksies to izstrēbt. Galvenais ir šo procesu novest līdz beigām.
Kā minēju, noveda līdz beigām. Džonsons dikti centās glābt savu ādu, bet skandāls ap dzīrēm mēra laikā bija pārāk liels, un 2022. g. 6. jūlijā Boriss Džonsons paziņoja par savu demisiju.
Sekoja ilgāks laika periods, kura laikā Konservatīvā partija centās atrast jaunu līderi un līdz ar to jaunu premjeru. Izvēle krita uz Lizas Trasas pleciem, un viņas oficiāla pieņemšana bija pēdējais oficiālais pienākums Lielbritānijas karalienei Elizabetei II, pirms viņa aizgāja mūžībā.
Par Trasas kundzes premjerēšanu daudz nav ko teikt. Viņa piedāvāja budžeta plānu, kurš principā draudēja sagraut Lielbritānijas tautsaimniecību. 49 dienas pēc sākuma, šīs dāmas vadība izpildvarā arī beidzās.
Nākamais — piektais Lielbritānijas premjers no Toriju partijas kopš 2010. gada, kad amatā stājās jau minētais Deivids Kamerons, bija Rišijs Sunaks. Nenormāli bagāts cilvēks, kurš tā arī nekad nepārliecināja vidējo britu, ka premjers viņu saprot.
Šogad 22. maijā Sunaka kungs visiem par pārsteigumu nostājās Dauningstrīta mājas priekšā un paziņoja, ka viņš bija lūdzis karali Čārlzu III atlaist parlamentu un sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanās 4. jūlijā.
Bija lietaina diena. Lielbritānijas premjers stāvēja viens pats durvju priekšā un bez lietussarga. Kopējais vizuālais efekts bija žurka, kura iekritusi peļķē un vairs ārā netiek.
Bija paredzams jau no paša sākuma, ka vēlēšanās Konservatīvajai partijai būs krahs, un tā tas arī notika.
Leiboristu partija izcīnīja 412 no 650 mandātiem Lielbritānijas parlamenta apakšpalātā. Torijiem iepriekšējā sasaukumā bija 365 mandāti. 4. jūlijā vēlētāji atņēma 244 no šiem mandātiem, un Konservatīvajai partijai pēc 14 gadiem pie stūres tādu vairs palika tikai 121. Īslaicīgā premjere Trasa bija viena no tām, kuriem vēlētāji parādīja durvis.
Rezultatīvs vakars Lielbritānijas Liberālo demokrātu partijai, kura dibināta 1988. gadā un kura pagājušajā nedēļā pārsteidza pati sevi un pārējos ar 72 mandātu iegūšanu parlamentā — krietni vairāk nekā jebkurā citā sasaukumā.
Vēlēšanās arī piedalījās trokšņainais demagogs Naidžels Farāžs, šoreiz ar partiju Reform UK. Trešais labākais balsu rezultāts — 14,3%, bet Lielbritānijas vēlēšanu specifikas rezultātā vien pieci mandāti parlamentā. Tajā skaitā pašam Farāža kungam, kuram tā bija astotā reize kandidēt uz vietu Lielbritānijas parlamentā, un šoreiz beidzot izdevās.
Bija pat ļoti skaidrs, ka Reform UK ar savu bļaušanu par migrantiem un ļauno Eiropu pirmkārt balsis atņēma Torijiem. Kopumā mandātus 4. jūlijā ieguva 13 politiskās partijas un apvienības, tajā skaitā trīs gadījumos ar tikai vienu mandātu. Vietas likumdevējā arī ieguva seši neatkarīgi kandidāti bez saitēm ar konkrētu partiju.
Tādā nozīmē Lielbritānijas parlaments ir līdzīgs Latvijas Saeimai. Arī mūspusē katru reizi ir plejāde partiju, un tikai dažas no tām iegūst mandātus Jēkaba ielā. Tiesa, ar pieticīgāku plejādi. Pie mums aizpērn 14. Saeimas vēlēšanās startēja 16 sarakstu, un mandātus ieguva septiņi no tiem. Lielbritānijā 4. jūlijā startēja 123 (!) partijas un apvienības. Tādā nozīmē līdzība ar situāciju Latvijas pirmajā brīvvalsts periodā.
Līdzība arī citā nozīmē. Patlaban valdošā partija mūsu valstī ir Jaunā Vienotība, un aizpērnajās Saeimas vēlēšanās saņēma 18,97% balsu un 26 no simtu mandātiem. Kopumā mandātus izcīnīja septiņas partijas un apvienības, un laikā kopš tam bijušas divas valdošās koalīcijas — viena ar Jauno Vienotību, Nacionālo apvienību un Apvienoto sarakstu. Pēc tam cita valdība ar Jauno Vienotību, Zaļo un Zemnieku savienību un Progresīvajiem.
Lielbritānijā Leiboristu partija varēs valdīt bez koalīcijas partneriem, bet ar visu to, vēlēšanās tā saņēma 33,7% balsu. Tas nozīmē, ka 66,3% vēlētāju balsoja par kādu citu un, ja jaunais premjers Kīrs Stārmers un viņa leiboristi nebūs veiksmīgi, partijas nosacītā popularitāte varētu grūt drīzāk un nevis vēlāk.
Triumfs 4. jūlijā bija līdzīgs Leiboristu partijas līdera Tonija Blēra uzvara 1997. gadā pēc 18 gadu Toriju valdīšanas ar tā dēvēto Dzelzs Lēdiju Margarētu Tečeri un viņas pēcteci Džonu Meidžoru priekšgalā.
Arī toreiz briti nolēma, ka pietiek, un 1997. g. 1. maijā vēlēšanās Leiboristu partija izcīnīja 43,2% balsu un 418 no 650 mandātiem. Blēra kungs savu partiju vadīja arī nākamajās divās vēlēšanās 2001. un 2005. gadā, abos gadījums veiksmīgi. Nelaime Tonijam Blēram bija nekritiskais atbalsts Amerikas prezidenta Džordža Buša jaunākā avantūrai Irākā. 2007. gadā viņa valdība krita, amatā stājās Gordons Brauns.
Nu Leiboristi atkal ir zirgā. Laiks rādīs, cik efektīva būs viņu valdīšana. Cita starpā jaunais premjers Stārmers jau pirms kāda laika preventīvi paziņoja, ka viņējā nebūs tā partija, kura atjaunos Lielbritānijas piedalīšanos Eiropas Savienībā un tās koptirgū.
Ņemot vērā nepārprotamo faktu, ka lēmums izstāties bija stulbākais lēmums Lielbritānijas vēsturē, tas šķiet dīvaini. Bet te nu mēs esam. Tauta Leiboristiem uzticēja absolūtu kontroli parlamenta apakšpalātā. Laiks rādīs, kas tur sanāks.
- jūlijā savukārt bija otrā kārta parlamenta vēlēšanām Francijā. Francijas prezidents Emanuels Makrons šogad 9. jūnijā izsludināja parlamenta atlaišanu un jaunu vēlēšanu rīkošanu ar pirmo kārtu 30. jūnijā un otru kārtu 7. jūlijā.
Iemesls šim negaidītajam paziņojumam bija Eiropas parlamenta vēlēšanas, kurās vislabākie rezultāti bija visnotaļ reakcionāri labējai partijai Nacionālā fronte. Tā izcīnīja 31,37% balsu un 30 no kopumā 80 mandātiem. Prezidenta Makrona apvienība Ansamblis bija tikai otrajā vietā.
Prezidents noteica parlamenta atlaišanu un jaunas vēlēšanas. Pirmajā kārtā tā pati Nacionālā fronte izcīnīja vislabākos rezultātus un prezidenta partija bija vien trešajā vietā. Vien 76 no 577 mandātiem izcīnīti pirmajā kārtā. Visos pārējos apgabalos bija otrā kārta, un pasaule visai nervozi apsvēra, ko nozīmētu radikāli labēja valdība vienā no Eiropas lielajām valstīm.
Bailēm izrādījās lielas acis esamas. 7. jūlijā vislabākos rezultātus otrajā kārta ieguva kreisu partiju apvienība, otrajā vietā bija prezidenta Makrona ansamblis, un tikai trešajā vietā Nacionālais Rallijs.
Atvieglojumu arīdzan varējām just mēs latvieši. Nacionālais Rallijs Francijā jau sen ir čupojies ar Kremļa fašistu Maskavā. Fašists partijai devis finansējumu un atbalstu. Arī mūsu valstij nebūtu labi, ja Parīzē saimniekotu fašista draudziņi. Nemaz nerunājot par to, ko tas nozīmētu Ukrainai.
Francijā koalīcijas sarunas būs smagas un droši vien ilgstošas, bet vismaz šogad francūži novērsa visnotaļ neiedomājamo.
Citādi ir bijis Ungārijā, kur jau sen viens autokrāts ir visu sistēmu nolicis zem savas dūres un tupeles. 1. jūlijā šī neērtā valsts kļuva par Eiropas savienības prezidējošo valsti un gandrīz tūdaliņ pat minētais autokrāts Viktors Orbans devās vispirms uz Kijivu pie valsts prezidenta Volodimira Zeļenska. Un pēc tam pa taisno uz Maskavu tikties ar Kremļa fašistu. Televīzijas kameras uzticīgi uzfilmēja fašista pašlepno smīnu pirmajā reizē, kad kāds no Eiropas lielajiem līderiem viņu bija “pagodinājis” ar savu klātbūtni.
Oficiālā Eiropa šo Orbana ceļojumu nosodīja pēc pilnas programmas, aizrādot, ka prezidējošās valsts prezidents nav Eiropas diktators un tāpēc viņam nav tiesību, pašam uz savu galvu organizēt savienības ārpolitiku. Ungārija būs ES prezidējošā valsts līdz šī gada beigām. Tajā brīdī stafeti pārņems Polija, kur arī ir bijušas problēmas ar vienpartijas autokrātiju, bet poļi, tāpat kā briti 7. jūlijā, nolēma, ar to pietiek un sev ievēlēja normālāku valdību. Tā nekādus starptautiskus podus visticamāk negāzīs.
Vēl pāris vārdu par novembrī gaidāmajām vēlēšanām Amerikā. Pagājušajā nedēļā rakstīju par debatēm starp pašreizējo prezidentu Džo Baidenu un kādreizējo prezidentu Donaldu Trampu.
Pēdējais, ikreiz viņš atvēra savas žaunas, meloja. Pirmais izskatījās visnotaļ komā esošs un nekādi īpaši uz šo melu plūsmu nereaģēja. Gandrīz momentā Demokrātu partijā sākās diskusija par to, vai prezidents Baidens par vecu, par nespējīgu, par pārāk vecišķu, par varbūt galvā vairs ne īsti pareizu.
Gadu skaits kā tāds te nebūs pats galvenais. Jā, prezidentam Baidenam patlaban ir 81 gads, bet Republikāņu partijas elkam ir 78, un gadījumā, ja novembrī uzvarēs viņš, četru gadu termiņa beigās būs 83. Divi vecīši.
Latvijā gados vecākais valsts prezidents brīdī, kad viņš stājās amatā, bija Andris Bērziņš (2011. gadā, 66 gadi). Pašreizējam Valsts prezidentam Rinkēvičam pērn septembrī bija 50. dzimšanas diena.
Pagājušajā nedēļā par debatēm rakstot bildu, ka tikai tāpēc, ka kandidātam bijis viens neveiksmīgs vakars, no tā neizriet, ka jāpārvelk svītra visai kandidatūrai, it īpaši ņemot vērā to, kuru kandidātu kārtējo reizi ir izvēlējusies otra partija.
Kā nekā, divreiz impīčments, 88 kriminālapsūdzības, 34 gadījumos jau atrasts par vainīgu, atzīts par seksuālu varmāku, kandidāta uzņēmums notiesāts par daudzu gadu finanšu mahinācijām un krāpšanos. Lūk: Republikāņu partijas kandidāts.
Laizīšanās ap šī cilvēka rumpi ir bijusi ne tikai politiska. 1. jūlijā sava gadskārtējā termiņa pēdējā dienā, ASV Augstākā tiesa nāca ar spriedumu lietā, kurā kādreizējais prezidents bija lūdzis atzīt, ka viņam kā prezidentam pienākas absolūta imunitāte pret dažāda veida apsūdzībām un uz mūžu.
Tik tālu Augstākā tiesa neaizgāja. Bet tā atzina, ka Amerikas Savienoto valstu prezidentam ir imunitāte attiecībā uz visu to, ko viņš dara oficiāli un savu amata pienākumu ietvaros.
Līdz ar to, piemēram, radot jautājumu šādu: 2020. gada beigās un 2021. gada sākumā Amerikas prezidents pēc ievērojama zaudējuma 2020. g. vēlēšanās, centās apstrīdēt rezultātus. Centās organizēt nepatiesus Elektorālās koledžas balsotāju sarakstus. Un galu galā uzkurbulēja vardarbīgu pūli, kurš 2021. g. 6. janvārī vairāku stundu garumā marodēja pa ASV Kapitoliju ar konkrēto mērķi, apturēt Elektorālās koledžas balsu skaitīšanu un tādējādi novērst Džo Baidena atzīšanu par ASV jauno prezidentu.
Augstā tiesa pirmās pakāpes tiesai, kurā sakarā ar šo ālēšanos izvirzītas vairākas smagas kriminālapsūdzības, lika nospriest, vai viss tas, ko Tramps tolaik izdarīja, būtu uzskatāms par oficiālu Valsts prezidenta rīcību un tādējādi iekļaujams zem augstās tiesas jaunās definīcijas par prezidentālu imunitāti.
Šī ir tā pati tiesa, kura pirms pāris gadiem atcēla 40 gadu precedentu par sievietes tiesībām spriest par savu reproduktīvo veselību, un noteica, ka turpmāk spriešana par šīm tiesībām piederēs štatiem. Rezultāts paredzamais ir bijis štatos, kur pie teikšanas ir republikāņi, principā mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu aizliegt pavisam un piedraudēt, ja kāds ārsts to piedāvās arī tādā gadījumā, ja sievietes veselības stāvoklis ir kritiski smags, tad sods par medicīniski nepieciešamu abortu var būt 99 gadi cietumā. Teksasa. Tur pie teikšanas ir republikāņi.
Tā pati tiesa, kura nesen nāca ar spriedumu par pusautomātisku šaujamieroču papildināšanu ar ierīci, kura tos padara par automātiskiem šaujamieročiem un principā par mašīnpistolēm.
Pēc apšaudes Lasvegasā 2017. gadā, kur pāris minūšu laikā cilvēks izšāva vairāk nekā tūkstoti ložu konkrēti tāpēc, ka viņa šautenei bija minētā ierīce, Amerikas valdība ierīci aizliedza.
- jūnijā ASV Augstākā tiesa sprieda, ka valstij nebija tiesību aizliegt attiecīgo ierīci, jo tā nebija pierādījusi, ka tā pusautomātisku šaujamieroci padara ar “mašīnpistoli” atbilstoši likuma definīcijai par to, kas tā tāda ir. Slaktiņi manā dzimtenē var turpināties tālāk ar Augstākās tiesas svētību.
Ap to pašu laiku nāca spriedums, kurā AT atcēla vēl vienu 40 gadu precedentu, proti — kad Kongress pieņem kādu lēmumu par regulācijām, spriešana par regulāciju saturu un efektu pieder attiecīgo aģentūru zinātniekiem un speciālistiem.
Tā, piemēram, galvenā spriešana par medikamentu drošību pieder Federālajai Zāļu aģentūrai, jo tur strādā ārsti un cita veida speciālisti, kuri to var nodrošināt.
Augstākā tiesa pateica nē, turpmāk pēdējais vārds piederēs tiesām. Jebkuru jaunu regulu kāds vai kādi amerikāņi varēs pārsūdzēt, un tiesas tad būs tās, kuras spriedīs, vai valstij bija vai nebija tiesību pieņemt attiecīgos noteikumus. Tajā skaitā un arī par ļoti konkrētiem un specifiskiem zinātniskiem jautājumiem. Jo Augstākās tiesas tiesneši, lūk, acīmredzot ir speciālisti medicīnā, vides aizsardzībā un visās pārējās jomās, kur patiesie speciālisti ir mācījušies un studējuši dauzu gadu garumā.
Augstākā tiesa manā dzimtenē patlaban šķiet zaudējusi pēdējo kripatiņu veselā saprāta. Tas daļēji ir tāpēc, ka trīs no deviņiem tiesnešiem tur iebīdīti kādreizējā prezidenta Trampa laikā, un tie bija tie, kuri arī sprieda, ka sievietei nav tiesību kontrolēt savu reproduktīvo veselību, ka šaujamierocis, kurš spēj izšaut vairākus simtus ložu minūtē nav uzskatāms par mašīnpistoli, un ASV pārvaldes aģentūrām vairs nav tiesību spriest par to, kas ir vajadzīgs vides aizsardzībā, pārtikas drošībā un visās pārējās jomās. Jo tiesneši, lūk, zina labāk.
Republikāņi par saviem plāniem gadījumā, ja izdosies līdz kliņķim korumpēto un krimināli notiesāto Trampu Baltajā namā iebīdīt vēlreiz. Domnīca ar nosaukumu Heritage Foundation pirms pāris gadiem klusām laida klajā 900 lappuses garu dokumentu ar nosaukumu “Projekts 2025.”
Šajā dokumentā atrodamas vadlīnijas iespējamai otrai Trampa administrācijai. Pilnībā pārkārtot ASV pārvaldes sistēmu, ministrijās ievietojot nevis speciālistus, bet gan paša prezidenta lojālistus. Principā izveidot prezidentālu diktatūru.
Aborts būtu aizliegts nacionāli un pilnībā, tajā skaitā aizliegti būtu medikamenti, kuri novērš vai pārtrauc grūtniecību. Bēgļi no Meksikas un Latīņamerikas taptu automātiski arestēti, ievietoti koncentrācijas nometnēs, un pēc tam deportēti. Būtu atjaunots federāls nāves sods. Prezidentam personīgi būtu tiesības Tieslietu ministrijai diktēt, pret kuriem cilvēkiem celt apsūdzības (Baidens, Hilarija Klintone) un pret kuriem ne (visiem Trampa draudziņiem).
Projektā 2025 pat pieteikta doma, ka vajag ar krimināllikumu aizliegt pornogrāfiju un pret jebkuru cilvēku, kurš ar to nodarbojas, būtu vēršams krimināllikums ar visu tā bardzību.
Vienu vārdu sakot, jebkura diktatora erotiskais sapnis. Tas, lūk, ir tas, kuru šie cilvēki vēlas uzspiest visai Amerikai. Tramps te nav galvenais. Viņam vienīgais iemels kandidēt ir doma, ja uzvarēs, tad visas kriminālapsūdzības pret viņu pazudīs kā nebijušas. Politika šim cilvēkam neinteresē, un tāpēc viņš ir kā tukša krūka, kuru ar savu ļaunprātīgo un kaitīgo saturu varēs piepildīt citi. Amerikai un pasaulei par nelaimi.
No Latvijas viedokļa raugoties, varam atcerēties, ka četru gadu laikā, kamēr Tramps bija ASV prezidents, viņam labākie draudziņi bija nevis ASV tradicionālie sabiedrotie, bet gan Kremļa fašists un viņam līdzīgie kadri komunistiskajā Ķīnā un līdz kliņķim autoritārajā Ziemeļkorejā.
Tramps bija tas, kur izfantazēja pasaciņu, kurā kādas vārdā nenosauktas NATO dalībvalsts prezidents pie viņa bija atnācis un teicis sēr, mēs nemaksājam tik daudz kopējā NATO budžetā, bet vai jūs vienalga mūs aizsargāsit?
Un ASV kādreizējais un iespējams nākamais prezidents atbildēja nē, ja valsts nemaksā tik daudz, cik Trampa slimajā prātā vajadzētu maksāt, tad Tramps Kremļa fašistam ļaus darīt ko vien viņš vēlas, velns parāvis (“whatever the hell he wants”) arī pret NATO valsti. NATO dibināšanas līgumā ir teikts, ka tādā gadījumā palīgā steigsies visas NATO dalībvalstis. Tramps šo akmenī iekalto solījumu ir gatavs ignorēt.
Vēl viena Trampa prezidentūra būtu eksistenciāla katastrofa Amerikai un pasaulei. Par to šaubu nav nekādu.
Jautājums tagad ir un būs par to, vai pareizā persona, kura to var novērst būs 81 gadu vecais cilvēks, kuram reizēm ir grūti atcerēties, ko viņš grib pateikt.
Man personīgi un neskatoties uz to, ko rakstīju pagājušajā nedēļā, šķiet — diez vai. Demokrātu partijai būtu pamatīgi jāžonglē, lai mazāk nekā četrus mēnešus pirms vēlēšanām atrastu citu kandidātu.
Viens variants būtu prezidentam Baidenam demisionēt no amata un ļaut amatā stāties viņa viceprezidentei Kamalai Harisai. Alternatīva būtu konvents augustā, kurā Baidens nepiedalās, bet piedalās visi pārējie ar gribēšanu. Tas būtu pamatīgs haoss un grūti spriest, vai tur sanāktu kandidāts, kurš novembrī spēs pārvarēt Trampu un viņa Projektu 2025.
Pats Baidens ir solījis, ka viņš kandidēs tālāk. Novembrī es personīgi balsošu par viņu vai jebkuru citu cilvēku, kuru Demokrātu partija ir izvirzījusi, jo alternatīva ir vienkārši neiedomājama.
Bet arī es uzskatu, ka varbūt labākas izredzes būtu kādam citam. Baidens cita starpā ir pilnībā ignorējis genocīdu Gazas joslā un devis nekritisku atbalstu Izraēlas autokrātiski noskaņotajam fīreram Netanjahu. Tas man nepatīk. Miljoniem amerikāņu tas arī nepatīk.
Risks novembrī ir milzīgs. Dzīvosim redzēsim. Bet lūk, par ko es šodien būtu runājis raidījumā “Vēlais ar Streipu”, ja nebūtu nolemts to likvidēt. Francijā vēlētāji pierādīja, ka ekstrēmismam vietas mūsdienu pasaulē nav. Cerēšu un cerēsim, ka novembrī amerikāņi pierādīs to pašu.
