Streips: Kā zināms no vēstures grāmatām, kādu laiku mūsu valsts teritorijā vienlaikus darbojās trīs atsevišķas un savstarpēji naidīgas valdības 0
Pagājušajā piektdienā 28. jūlijā apritēja simts gadi kopš notikuma, kuru oficiālais laikraksts Latvijas Vēstnesis aprakstīja ar vārdiem “šodien liels prieks pasludināts Rīgai un visai Latvijai.”
Proti – 1922. g. 28. jūlijā Amerikas Savienotās Valstis paziņoja par mūsu valsts diplomātisko atzīšanu de iure, ne vairs tikai de facto pakāpē.
Valdības Vēstnesis par to bija sajūsmā: “Šo paziņojumu no tālās varenās aizjūras republikas mūsu republika saņem tiešām ar vislielāko prieku un atzinību pret amerikāņu tautu un valsti, jo vairāk vēl tādēļ, ka atzinums piešķirts neaprobežotā veidā un pilnīgā neatkarībā no Krievijas stāvokļa.”
Līdzīgi iepriekšējā 1921. gada 26. janvārī Satversmes sapulces sēdē runāja Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics pēc 1. pasaules kara tā dēvētās Antantes lēmumu par Latvijas atzīšanu de iure:
“Mēs esam panākuši de iure atzīšanu bez jebkādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu intereses to vislabāk prasa” – tā paziņoja leģendārais ārlietu ministrs.
Tiesa, ceļš uz atzīšanu mūsu valstij rozēm kaisīts nebija. Gandrīz tūdaļ pat pēc valsts neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī dažādi spēki būtībā pateica paga, paga, mēs vēl nekādu Latvijas Republiku redzēt nevēlamies.
Salīdzinoši drīz pēc neatkarības izsludināšanas, Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība bija spiesta mukt vispirms uz Jelgavu un tad tālāk uz Liepāju, kur valdība patvērumu atrada karakuģī Liepājas ostā.
Kā zināms no vēstures grāmatām, kādu laiku mūsu valsts teritorijā vienlaikus darbojās trīs atsevišķas un savstarpēji naidīgas valdības – Ulmaņa pagaidu valdība, PSRS veidotā valdība ar Pēteri Stučku, bet vāciešu atbalstītā valdība ar Andrievu Niedru priekšgalā.
Kamēr Latvijā (un ne tikai) risinājās brīvības cīņas, rietumos lielajā karā uzvarošie spēki sprieda par Eiropas un pasaules nākotni.
- pasaules karš oficiāli beidzās 1918. g. 11. novembrī, kad vācieši parakstīja kapitulācijas dokumentus.
Šī vēsts bija liels pārsteigums Vācijas impērijas karavīriem, kuri no saviem līderiem kopš paša sākuma bija dzirdējuši apgalvojumus, ka karā viss ir labi, drīz būs uzvara.
Vidējais vācu zaldāts lēmumu par kapitulāciju līdz ar to varēja uzskatīt par dunci mugurā un par gļēvumu. Viens no tiem sāka bļaut, ka pie vainas ebreji, un drīz vien Vācijā parādījās spēks, kurš tikai dažas desmitgades pēc pirmā pasaules kara beigām uzsāks otro, vēl daudz asiņaināko pasaules karu.
Tomēr 1919. gadā neviens par to nedomāja. Parīzes miera konferencē nepiedalījās ne sakautie vācieši, ne arī jaunā Padomju Sociālistisko republiku savienība, kura vienpusīgi bija izstājusies no karošanas jau 1918. gada martā ar Brestļitovskas miera līgumu.
Latvijas pārstāvji pie minētās konferences durvīm sāka klauvēt jau no paša sākuma. Cita starpā viena no redzamākajām personām pasākumā bija ASV prezidents Vudro Vilsons, kurš bija ieradies ar saviem tā dēvētajiem “14 principiem.”
Viens no tiem bija par valstu pašnoteikšanās tiesībām, tajā skaitā paģērot “valstu labāko un brīvāko sadarbību, lai ļautu Krievijai netraucēti un bez kautrēšanās neatkarīgi noteikt savu politisko attīstību un valsts politiku, nodrošinot tās sirsnīgu uzņemšanu brīvo nāciju kopienā.”
Kādu laiku pagājušā gadsimta 30. gados PSRS nudien sūtīja delegācijas uz Tautu Savienību, kuras izveidošana kā sava veida vēlākās Apvienoto nāciju organizācijas prototipu arī bija pieteikta prezidenta Vilsona principos.
Tomēr par mazajām Baltijas valstīm sākotnēji Parīzē neviens neko īpaši dzirdēt negribēja. Lielākoties rietumu grandi bija pārliecināti, ka boļševisms Krievijā būs īslaicīgs fenomens, un tādā gadījumā tie negribēja darīt neko tādu, kas topošo PSRS varētu kaitināt.
Parīzē galvenā teikšana bija amerikāņiem, britiem, frančiem un itāļiem. Konferencē piedalījās pārstāvji no gandrīz 70 valstīm, bet tiem principā atlika ratificēt to, ko šī “lielā četrotne” jau bija izdomājusi.
Galvenais mērķis Parīzes konferencē bija sodīt Vāciju par kara izraisīšanu. Vācieši zaudēja plašu teritoriju no kādreizējās impērijas. Tiem lika pamatīgi atbruņoties un maksāt sāpju naudu valstīm, kurās tie bija marodējuši.
Šie lēmumi cita starpā Vācijā ātri vien nodrošināja prātam neaptveramu inflāciju. Veimāra republikā maizes klaips tūkstoš deviņsimt divdesmit otrā gada beigās maksāja 160 markas, gadu vēlāk – 200 miljardus marku. 1923. gada novembrī viens ASV dolārs bija vērts 4,2 triljonus vācu marku.
Tieši šis haoss bija vēl viens iemesls, kāpēc vācieši arvien vairāk meklēja “stipro vīru,” kurš varēs tos glābt. Tāds arī uzradās ar visu no tā izrietošo.
Attiecībā uz Latviju, lūzuma punkts attiecībās ar rietumiem bija 1920. gada augustā parakstītais miera līgums ar Padomju Krieviju.
Tas bija līgums, kurā kaimiņvalsts solījās no mūsu teritorijas atteikties uz “mūžīgiem laikiem.”
Tieši patlaban, kad Kremļa fašists ir kājām samīdījis savas valsts 1994. gadā parakstīto līgumu par Ukrainas suverenitāti un tās robežu neaizskaramību, varam skumji atcerēties, ka “mūžīgie laiki” mūsu gadījumā ilga mazāk par 20 gadiem.
Atliek cerēt, ka Ukrainai nenāksies karot 20 gadus.
Taču miera līgums ar boļševikiem bija tas, kas ļāva tā dēvētajai Antantei beidzot lemt par Baltijas valstu atzīšanu de iure. Tas bija 1921. gada 26. janvārī, un tas nozīmēja atzīšanu no Lielbritānijas, Francijas, Japānas, Beļģijas un Itālijas.
Tā paša gada 22. septembrī visas trīs Baltijas valstis uzņemtas jau minētajā Tautu savienībā. Tās tur palika līdz pat PSRS okupācijas sākumam, tajā skaitā 1938. gadā Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters bija 101. savienības sesijas priekšsēdētājs.
Savukārt amerikāņi pēc pirmā pasaules kara nolēma raudzīties iekšup. Amerikas Senāts valsts prezidenta izloloto Versaļas līgumu vienā mierā noraidīja. Tas cita starpā nozīmēja, ka Savienotās Valstis nekad nepiedalījās Tautu savienībā.
Vašingtonā bija šaubas, vai trīs mazās valstiņas Baltijas jūras krastos būs dzīvotspējīgas. Turklāt ASV ārlietu ministrijas politikā bija noteikums, ka nekārtības Krievijā nebūtu uzskatāmas par ieganstu teritoriālai pārkārtošanai bijušās impērijas telpā.
Brīdī, kad 1922. g. 28. jūlijā Amerika beidzot piekrita atzīt mūsu valsti de iure, tas bija tikai attiecībā uz Latvijas valdību, nevis uz valsti kā tādu.
Tomēr tekstā arī bija rakstīts, ka Vašingtona tagad gaidīs Latvijas diplomātu ierašanos un pārstāvniecības atvēršanu.
Bez šī fakta, Amerikas atzinums būtībā būtu bijis par de facto atzinības turpināšanu.
Taču notika abpusēja diplomātu apmaiņa. Latvija vēstniecību Amerikas galvaspilsētā atvēra jau 1922. gadā un īsi pēc atzīšanas, bet drīz vien nācās to atkal slēgt, jo nepietika naudas. Diplomātiskās funkcijas atdotas konsulātam Ņujorkā.
Vēstniecība atkal atvērta 1925. gadā, bet tā paša iemesla dēļ slēgta 1927. gadā. Pastāvīgi vēstniecība beidzot atvērta 1935 ar vēstnieku Alfrēdu Bīlmani.
Tieši šis fakts pāris gadus pēc tam ļāva nodrošināt, ka nākamajā dienā pēc PSRS invāzijas, Savienotās Valstis paziņoja, ka tās okupāciju neatzina. Ne bez Amerikas latviešu uzstājības un palīdzības, šī politika palika vietā līdz pat PSRS sabrukumam.
Pirmais ASV vēstnieks Latvijā ieradās 1922. gada novembrī, vienu dienu pirms beidzās Satversmes sapulces pilnvaras un darbu uzsāka tā paša gada oktobrī ievēlēta 1. Saeima.
Tas bija kā Satversmes sapulces priekšsēdētājs, vēl ne kā Latvijas pirmais valsts prezidents, kad Jānis Čakste akceptēja vēstnieka Frederika Koulmana akreditācijas dokumentus:
“Latvija ir laimīga, ka tā var redzēt pie sevis lielās un slavenās Amerikas demokrātijas pirmo oficiālo demokrātisko pārstāvi” – tā paziņoja Čakste.
Visas okupācijas laikā Latvijai Vašingtonā bija pārstāvniecība. To ilgus gadus sākot 1970. gadā vadīja diplomāts Anatols Dinbergs.
Dinberga kungs amatā bija tik ilgi, ka neskatoties uz to, ka okupācijas laikā viņš neskaitījās esam oficiāls vēstnieks, viņš bija diplomātu korpusa vecākais.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijai bijuši septiņi vēstnieki Amerikā. Patlaban vēstnieks ir Māris Selga.
Amerikai laikā starp abiem pasaules kariem mūsu valstī bija pieci vēstnieki, beidzot ar Džonu Vailiju. Uz īsu brīdi pēc PSRS okupācijas Rīgā joprojām bija pagaidu šaržs, taču principā Latvijas diplomātiskās attiecības bija pārtrauktas.
Patlaban ASV vēstnieks Latvijā ir Džons Kārvils, un viņš ir desmitais savas valsts diplomātiskais pārstāvis kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas.
Attiecības starp mūsu valsti un lielo valsti Atlantijas okeāna otrajā pusē ir bijušas stabilas un lielākoties draudzīgas.
Četrus gadus ASV Baltajā namā saimniekoja cilvēks, kuram primāras šķita esam labas attiecības ar Kremļa fašistu, un pie pakaļas ar Amerikas tradicionālajiem sabiedrotajiem Eiropā un citur.
Vēl šobaltdien nav skaidri zināms, kas mudināja Donaldu Trampu tik ļoti laizīties ap kaimiņvalsts fašistu. Varbūt Donalds Tramps vienkārši bija idiots. Ej nu sazini.
Bet kopumā ņemot attiecības starp Latviju un ASV labas. It īpaši saistībā ar NATO, kur Amerika ir vadošā valsts un finansētāja, kas ļauj aliansei uzturēt solījumu – ja kāds gribēs uzbrukt vienai no NATO dalībvalstīm, tad tas taps uzskatīts par uzbrukumu pret visām NATO dalībvalstīm, un visas dalībvalstis steigsies palīgā.
Grūti zināt, vai Kremļa fašistu šis fakts īpaši atturēs, ja viņš ieslīgs dziļāk savā asiņu un strutu pārpilnajā marasmā. Taču simts gadus pēc patiesu diplomātisku attiecību izveidošanas starp Latvijas Republiku un Amerikas Savienotajām Valstīm turēsim īkšķus, ka viņš nemēģinās bikstīt lielo lāci.
Jo tas pirmkārt un galvenokārt beigtos slikti tieši viņam pašam – Kremļa fašistam.
