Streips: “Kā liecina Alda Gobzema gadījums, augstākā izglītība nenodrošina viedumu un veselo saprātu” 0
Kārlis Streips, speciāli LA.LV
Pirms nedēļas portālā Manabalss.lv persona vārdā Maija Ludbārža iesniedza priekšlikumu ar virsrakstu “Par obligātu augstāko izglītību Saeimas deputātiem.”
Atgādināšu, jau kādu laiku mūsu valstī ir sistēma, kur, ja minētajā portālā par kādu jautājumu top savākti 10 tūkstoši parakstu tad attiecīgais jautājums tiek iesniegts Saeimā.
Tur to vispirms izvētī Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija. Ja tā to apstiprina, tad jautājums tālāk aiziet uz Saeimu kā tādu.
Laikā kopš 2011. gada, kad process sācies, atbilstoši informācijai pašā portālā, parlamentā un citās institūcijās iesniegtas 92 iniciatīvas, kuru starpā 54 saņēmušas vajadzīgo atbalstu.
“Pēc mūsu datiem procentuāli tas ir augstākais sekmīguma rādītājs pasaulē starp šāda veida platformām” – tā portāls lepni paziņojis pats par savu darbu.
Maija Ludbārža savu iesniegumu sākusi šādi:
“Uz 14. Saeimu kandidē 1832 kandidāti, no kuriem 34 ir ar pamata izglītību, bet 432 – vidējo izglītību.
“58 ir bezdarbnieki, bet vairāki desmiti norādījuši, ka pēc profesijas ir sētnieki, šoferi, pavāri un skaistumkopšanas speciālisti.
“Likumdošana nenosaka izglītības līmeni vai profesionālās zināšanas, kādām jāpiemīt deputāta kandidātam. Tāpat netiek pārbaudītas kandidātu zināšanas par valsts likumdošanu un Saeimas darbu.
“Tāpēc par Saeimas deputātu var kļūt personas, kurām trūkst izpratnes par deputāta darbu un tā nozīmi.
“Deputāta darbs prasa augstu kvalifikāciju, un deputātiem ir jābūt speciālistiem ar zināšanām, kā strukturēti virzīt valsti uz labklājību, tāpēc ir jābūt noteiktam minimālajam izglītības līmenim, kas ļauj kandidēt uz Saeimu.
“Saeimas vēlēšanu likuma 1. nodaļas 5. pants ir jāpapildina ar punktu, kurā noteikts, ka Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas bez pabeigtas augstskolas izglītības.
“Sabiedrībai, kura vienu reizi četros gados ievēl savus priekšstāvjus, ir jābūt nešaubīgai, ka ievēlētie deputāti ir profesionāļi ar pienācīgu izglītību.”
Komentāra rakstīšanas brīdī par šo priekšlikumu bija parakstījušās 5844 personas no 10 000, kādas vajadzīgas, lai jautājumu virzītu tālāk.
Ir tiesa, ka šogad ar zemāku izglītības līmeni apguvušo kandidātu procents ir lielāks nekā tas ir bijis pirms tam.
12. Saeimas vēlēšanās 2014. gadā kandidātu procents ar augstāko izglītību bija 82,8%, un 12. Saeimā ievēlēto deputātu starpā tāda bija apaļiem 97 procentiem deputātu.
13. Saeimas vēlēšanās attiecīgi 74,6% un 96%.
Šogad deputātu skaits ar pabeigtu augstāko izglītību ir mazliet augstāks nekā pirms četriem gadiem (75,51%), un patlaban, protams, nezinām, kāds būs 1. oktobrī ievēlēto deputātu kontingents.
Taču 12. Saeimas vēlēšanās 13 iesniegtajos sarakstos nebija pilnīgi neviena ar tikai pamatskolas izglītību.
13. Saeimas vēlēšanās bija 15 sarakstu, un kandidāti ar zemāko izglītības līmeni bija septiņi.
Šogad tādu ir visi 34.
11 no 19 sarakstiem šogad ir bez neviena kandidāta ar tikai pamata izglītību, taču visos sarakstos pēc kārtas ir kandidāti ar pabeigtu vidējo izglītību.
Iespējams, ka tur ir pavisam pragmatisks iemesls. Ja kandidātam ir tikai 21 vai 22 gadi, pavisam iespējams, ka augstākā izglītības vēl nav pabeigta, it īpaši, ja attiecīgajā gadā jāņem mācību atvaļinājums, lai piedalītos priekšvēlēšanu kampaņā.
Taču ko lai pasakām, piemēram, par partiju “Tautas varas spēks”?
Tautas varas spēks sev atrada 114 kandidātus – par vienu mazāk nekā atļauts. To var uzskatīt par nosacītu nopietnības rādītāju.
Seši citi saraksti ir ar mazāk nekā 100 kandidātiem. Viens no tiem ir no “Saskaņas” sociāldemokrātiskās partijas – 87 kandidāti.
Saskaņa mūsu valsts politikā ir piedalījusies kopš aizvēsturiskiem laikiem. Tajā ir politiķi, kuri sevi ir pierādījuši attiecīgā vēlētāju kontingenta priekšā.
Līdz ar to, Saskaņa kandidātu sarakstu veidošanā var spiest uz kvalitāti vairāk nekā uz kvantitāti.
To pašu nevar teikt par atlikušajām partijām, kuras ir ar mazāk nekā 100 kandidātiem:
“Tautas kalpi Latvijai” (82).
“Apvienība Latvijai (73).
Politiskā partija “Stabilitātei” (65).
“Kristīgi Progresīvā Partija” (31).
Un pastarīte partija “Vienoti Latvijai” ar tikai 28 kandidātiem, ko par īpašu nopietnības rādītāju neuzskatīt. “Vienoti Latvijai” arī ir tā partija, kuras priekšvēlēšanu programma sastāv no viena vienīga vārda “Tautvaldība.”
Varam būt par 99,9999999999999999% pārliecināti, ka šim veidojumam 1. oktobrī nekādi diženi rezultāti nespīd, un tas ir maigi teikts.
Savukārt “Tautas varas spēks” ar saviem 114 kandidātiem. To starpā tikai 31,6% censoņu ir pabeigta augstākā izglītība. 51,8% ar vidējo, 16.7% — ar pamatizglītību.
Šajā ziņā “Tautas varas spēks” ir čempions. Otrajā vietā ar kandidātiem ar pamatizglītību ir jau minētā “Vienoti Latvijai” kurai 7,1% no tās kandidātiem ir ar zemāko izglītības līmeni.
Tomēr nepārprotamais līderis “Tautas varas spēks.” Tā ir partija, kuras programmā ir šāds apgalvojums:
“Tauta ir zaudējusi jebkādu cerību izmaiņām uz pozitīvo pusi.”
Ar tiem pašiem 99 un vairāk procentiem varam būt pārliecināti, ka arī šis grupējums 1. oktobrī paliks kandidātos un visticamāk visai dziļi kandidātos.
Manabalss pieteikumā minētais Saeimas vēlēšanu likuma pants ir tas, kurā ir uzskaitīti dažādi iemesli, kāpēc cilvēks nevar kandidēt uz valsts augstāko likumdevēju.
Nevar būt cietumnieks. Nevar būt neapmetis kažoku pēc 1991. gada barikāžu noteikumiem, un tā tālāk.
Laikam jau varētu pantu grozīt ar tekstu “Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kurām nav pabeigtas augstākās izglītības.”
Taču mūsu valsts Satversmē attiecībā uz kandidātu atbilstību ir vien pateikts, ka cilvēkam jābūt Latvijas pilsonim, un vēlēšanu pirmajā dienā tam būt jābūt 21 gada vecumu sasniegušam.
Iespējams, ka Satversmes sapulce izglītības cenzu potenciālajiem kandidātiem neuzlika vismaz daļēji tāpēc, ka sapulcē pašā tikai 57,2% deputātu bija augstākā izglītība, un visiem 17,4% — tikai pamatizglītība.
Ir tiesa, ka Saeimas deputātam ir jāizskata visādi jautājumi. Deputāti var darboties komisijās ar konkrētu specializācijas jomu.
Taču plenārsēdēs specializācija vairs nav tikpat nozīmīga.
Pēdējā sēdē pirms pārtraukuma Jāņos deputātu priekšā bija jautājumi par maternitātes un slimības apdrošināšanu, par civilprocesa likumu, par radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumu, par ceļu satiksmi, par pacientu tiesībām, par nacionālo drošību un par vekseļu likumu.
Tas pats ir Ministru kabinetā.
Kabinetam 23. augustā būs izbraukuma sēde Ludzā, kur cita starpā taps apspriesti dažādi plānošanas dokumenti konkrēti attiecībā uz Latgali.
Taču ārpus tā ministriem būs visvisādi jautājumi. Ņemsim tikai vienu kā piemēru:
“Noteikumu projekts ‘Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 4. aprīļa noteikumos Nr. 253, ‘Kārtība kādā organizējama ilgstoši slimojošu izglītojami izglītošanās ārpus izglītības iestādes.”
Tas ir pavisam konkrēts jautājums. To prezentēt paredzēts izglītības ministrei Anitai Muižniecei, kura kolēģiem izstāstīs noteikumu projekta būtību. Tas nozīmē, ka citiem ministriem nebūs jāburas cauri visiem attiecīgajiem dokumentiem.
Tas pats arī ir Saeimā. Likumu un cita veida projekti ir ar anotācijām, kurās lietas būtība izskaidrota konspektīvi.
Ārpus tā, deputāti ir brīvi izvēlēties tēmas, kādas tiem šķiet interesantas. Pašreiz 13. Saeimā ir pāris, kuriem dikti patīk klausīties pašiem savu balsi, un līdz ar to šīs personas piesakās runāt par jebkuru jautājumu vispār un arī tad, ja tiem par konkrēto lietu nekā sakāma nav.
Redzamākā no šīm personām ir bijusi Aldis Gobzems. Gobzema kungam ir jurista grāds no Latvijas universitātes.
Kā zināms, zvērinātu advokātu kolēģija īsi pēc Gobzema ievēlēšanas Saeimā viņu izraidīja dažādu ētikas pārkāpumu dēļ.
Arī Saeimas darbā kā tādā Aldis Gobzems bijis daudz vairāk pazīstams ar dažāda veida skandāliem un skandalēšanos nekā ar likumdošanas darbu kā tādu.
Tas liecina, ka augstākā izglītība nenodrošina viedumu un veselo saprātu.
Droši vien ir arī otrādāk. Materiālu pētot uzgāju faktu, ka pirmās brīvvalsts laikā četros Saeimas sasaukumos tikai apmēram puse deputātu bija ar augstāko izglītību.
Pirmskara Saeimas varēja būt pat ļoti haotiska vide. Tomēr arī tajos gados gudrajām galvām bija pietiekami daudz nopietnu jautājumu skatāmu.
Manuprāt, te galvenais jautājums nav par politisko kandidātu izglītības līmeni.
Drīzāk tas ir par mums vēlētājiem. Būs atsevišķi darba ļaudis, kuri pirmajā oktobrī aplūkos sarakstu ar tikai 28 kandidātiem un absolūti neesošu priekšvēlēšanu programmu un nodomās “tas priekš manis.”
Visticamāk tie būs paši partijas kandidāti un viņu radi un draugi. 13. Saeimas vēlēšanās vismazāk balsu saņēma “Latvijas centriskā partija” – vien 897.
Man personīgi problēma šogad iecirknī būs fakts, ka man ir divas vai pat trīs partijas, kuras ar mani ir ideoloģiski saderīgas un kurās kandidē ļaudis, kas man ir pieņemami.
Tomēr no tiem 19 sarakstiem būs 16, uz kuriem es pat nepaskatīšos. Dažos gadījumos tāpēc, ka salīdzinoši lielai partijai ir man nepieņemami principi un ideoloģija.
Bet citos gadījumos tāpēc, ka es saprotu, ka balsot par konkrēto sarakstu būtu balss aizmešana atkritumu tvertnē, jo to veidojusi partija vai apvienība, kurai vienkārši nekādas loģikas vai sakarīguma nav.
Saprotu, šis lielais bars šogad visticamāk ir vismaz daļēji tāpēc, ka tagad ir noteikums, ka partija, kura vēlēšanās tiek līdz 2% vai vairāk, var tikt pie valsts naudas.
Tā teikt, ja pieci procenti un mandāts nespīd, tad varbūt tos 2% sasniegsim.
Diez vai. Pirms četriem gadiem papildus ievēlētajām partijām, kuras valsts finansējumu saņem tāpēc, ka ievēlētas, pie naudas tika tikai Latvijas Krievu savienība un partija Progresīvie.
Sešas citas partijas saņēma mazāk nekā vienu procentu balsu.
Šogad gandrīz noteikti būs tāpat. Mums vēlētājiem galvenais 1. oktobrī aut kājas un doties uz iecirkni.
Ticu, reiz tur ticis, vidējais šī portāla lasītājs būs gatavs procesam pieiet ar visu nepieciešamo nopietnību.
Un saprast, ka atsevišķas šajā komentārā minētās sīkpartijas nav pelnījušas nekādu atbalstu vispār.
Un ne tikai tāpēc, ka tām ir kandidāti ar apšaubāmu izglītības līmeni.
