Streips: “Ja Eiropas lielās upes visas ir izžuvušas, tad ir skaidrs, ka situācija ir gana skarba” 0
Attēlā pie šī komentāra mēs redzam pēdas, kādas pirms apmēram simtu trīspadsmit miljoniem gadu aiz sevis atstāja dinozaurs. Tas bija gaļēdājs, dūšīgs dinozaurs, kas svēra vairākas tonnas. Un pa šo ceļu viņš kaut kad sen, sen devās savās darīšanās.
Vien tas nav ceļš. Tā ir upes gultne. Upes gultne, kurā atklātas dinozaura pēdas tāpēc, ka pēc ilgstoša sausuma perioda, attiecīgā upe vienkārši ir izžuvusi.
Attēls uzknipsēts Teksasas štatā Amerikā un konkrēti Teksasas Dinozauru ielejas štata parkā. Tur laika gaitā uzieti visādi dinozauru kauli un skeleti, bet tieši pašreizējo klimata apstākļu dēļ, arī radusies iespēja no jauna aplūkot sen radītos pēdu nospiedumus.
Eksperti zina, kaut kad paredzamajā nākotnē atkal būs lietus, upe atkal piepildīsies, un dinozaura pēdas atkal pazudīs zem ūdens.
Komentāru rakstu dienā, kura internetā izsludināta kā pēdējā diena šogad, kad temperatūra Latvijā sasniegs +30 grādus.
Tāda gaisa temperatūra nu ir pastāvējusi apmēram divas nedēļas. Neteikšu, ka es to uzskatu par kaut ko, kas mūsu platuma grādos būtu īpaši raksturīgi.
Pērn vidēji bija siltākā vasara novērojumu vēsturē, bet tā tas pasaulē ir bijis jau labu laiku – katru gadu vidējā gaisa temperatūra ir bijusi augstāka nekā iepriekšējā gadā.
Tomēr vidējā gaisa temperatūra pērn jūlijā bija +18,9 grādi, augustā — +16,0 grādi. Augstākā gaisa temperatūra bija Daugavgrīvā un Pāvilostā 21. jūnijā — +33,7 grādi. Taču tā bija tikai viena diena. Šogad tās ir bijušas divas nedēļas.
Tiesa, jau rīt paredzēti +15 un lietus, kas būtu atbilstošāki faktam, ka šonedēļ sāksies rudens sezona. Tomēr ir vērts padomāt par faktu, ka nu jau labu laiku dabas māte mūsu pasaulē bijusi tāda nerātna.
Rietumeiropā šovasar lietus ir bijis rets fenomens, nudien, un tas ir redzams pirmkārt apstāklī, ka vairākas no kontinenta varenākajām upēm būtībā ir izžuvušas pavisam vai lielākoties.
Serbijā Donavas upes līmenis ir tik zems, ka virs ūdens līnijas parādījušies vairāk nekā desmit nacistu karakuģi, kuri 2. pasaules kara laikā tur tapa nogremdēti.
Romā tieši zem 19. gadsimtā celta tilta pāri Tibras upei ūdens līmenis atklājis citu tiltu, ko turpat būvēja citi ļaudis – Romas impērijas ļaudis pirms diviem tūkstošiem gadu.
Spānijā ir pieminekļu kopums, kurš atgādina Stounhendžu Anglijā – vertikāli sastādīti akmeņi apļveidīgā formātā.
Pagājušā gadsimta 60. gados izveidots rezervuārs, kura rezultātā šis tūkstošiem gadus vecais piemineklis pazuda zem viļņiem.
Nu Spānijā divus, trīs mēnešus nav lijis, un akmeņi atkal atrodas uz sauszemes.
Nav tikai runa par upēm. Šveices Alpos nesen atklāta maza lidmašīna, kāda ietriecās kalnā 1968. gadā. Visu laiku tā skaitījās pazudusi bez vēsts, bet nu karstums, nu kūstošs sniegs un ledus, un lūk – tur tā lidmašīna atrodas!
Trīs cilvēku mirstīgās atliekas nonestas no kalna un pienācīgi apglabātas. Pats lidaparāts paliks turpat, kur tas bijis.
Tomēr, ja par krītošiem ūdens līmeņiem, Elbas upes krastā pie Dečinas ciemata jau kopš senatnes ļaudis ir iegravējuši tekstus un datumus akmenī ikreiz, kad ūdens līmenis samazinās pietiekami tālu, lai tie būtu atklāti.
Senāk zems upes līmenis nozīmēja mazāk ūdens lauksaimniecībai un lopkopībai, kas sliktākajā gadījumā varēja pārvērsties badā un nāvē.
Un tā nu uz viena akmens Elbas upes krastā lasāms teksts “ja tu mani ieraugi, tev vajadzēs apraudāties.”
Šis teksts tur iegravēts 1616. gadā.
Tas liecina, ka klimats mūsu pasaulē ir ciklisks fenomens. Ūdens līmenis Elbā bija tik zems pirms 406 gadiem, kas kādam ļāva tur iegravēt minēto tekstu. Un tas atkal ir tik zems 406 gadus pēc tam, kad ūdens līmenis atkal samazinājies pietiekami tālu, lai seno tekstu atkal varētu ieraudzīt.
Mūsu zemeslodes vēsturē ir bijuši ledus laikmeti, tajā skaitā arī mūspusē. Bijuši tropu laikmeti un visvisādi laika apstākļi.
Tomēr viens fakts ir neapstrīdams. Sākot ar 19. gadsimta vidu, kad apgriezienus uzņēma tā dēvētā industriālā revolūcija, cilvēce bez īpašas aiztures sāka gāzt visu savu drazu un savu piesārņojumu upēs, ezeros un gaisā.
Cilvēki sen tā bija darījuši. Jādomā, paši pirmie cilvēki, kuri dzīvoja alās, ne īpaši raizējās par savas apkārtējās vides tīrību un sakoptību.
Taču industriālajā laikmetā šis uzbrukums pret apkārtējo vidi uzņēma industriālus apgriezienus. Un nu šķietami daba ir nolēmusi piestādīt rēķinu.
Amerikā patlaban ir pilsētas, kurās diennakts laikā nolija 40 centimetri lietus un sākās lieli plūdi.
Amerikā arī ir Lielais sālsūdens ezers Jūtas štatā, kurā ūdens līmenis ir samazinājies gandrīz līdz nebūtībai.
Francijā patlaban ir vairāk nekā 100 ciematu, kuros nav dzeramā ūdens. Turklāt Francijā milzīgais energoresursu uzņēmums EDF ir bijis spiests samazināt elektrības piegādes, jo tai piederošajās kodolspēkstacijās sāk pietrūkt ūdens, kas vajadzīgs to dzesēšanai.
Norvēģija ir paziņojusi, ja tas tā turpināsies, tad tai būs jāsamazina energoresursu eksports uz kaimiņvalstīm. Norvēģijā 90% elektrības ražo no hidroloģiskiem resursiem. Lieki teikt, ja hidroloģisko resursu nav, arī tur nekas nesanāk. Ja nemaldos, arī mēs šeit Latvijā zināmā mērā paļaujamies uz energoresursiem no Skandināvijas.
Klimata maiņa var šķist tāds abstrakts jēdziens, it īpaši, kad pienāk brīdis padomāt, vai mēs kā individuāli cilvēki kaut kā varam palīdzēt rast risinājumus.
Zinām, ka vajag izslēgt spuldzes, kad neviena nav istabā, vajag vārīt pietiekami daudz ūdens tējkannā vienai tasītei, nevis visu kannu uzreiz u.tml.
Taču klimata krīzes risināšanai tomēr ir vajadzīga daudz plašāka pieeja. Amerikā par spīti pašam šaurākajam vairākumam, kāds iespējams, Demokrātu partijas pārstāvji Kongresā nesen pieņēma un Amerikas prezidents Baidens parakstīja pirmo lielo investīciju paketi klimata maiņas efektu remdināšanai ASV vēsturē.
300 miljardi dolāru, kas cita starpā finansēs alternatīvu energoresursu izstrādi, mērķim esot līdz šīs desmitgades beigām kaitīgo emisiju līmeni Amerikā samazināt par 40% salīdzinot ar līmeni 2005. gadā.
Tas ir mērāms mērķis ar mērāmu rezultātu.
Eiropas Savienība jau pirms laika paziņoja par mērķi, līdz 2030. gadam emisijas samazināt par visiem 55 procentiem.
Protams, patlaban jautājumā par energoresursiem, runa ir ne tikai par to pieejamību, bet arī par cenu.
Kremļa fašista uzsāktais genocīds Ukrainā un tā rezultātā pārējās pasaules uzliktās sankcijas pret fašista valsti energoresursu tirgu sagriezušas kājām gaisā.
Kā esmu rakstījis citreiz, Latvija šajā ziņā atrodas savstarpēji pretrunīgā situācijā. No vienas puses, esam bijuši starp aktīvākajiem karsējiem jautājumā par Ukrainas un ukraiņu atbalstīšanu un Kremļa fašista un viņa ļaužu sodīšanu.
Bet tajā pašā laikā Latvija joprojām atļauj Kremļa fašista kabatas uzņēmumam Gazprom kontrolēt 34% uzņēmumā Latvijas Gāze, un tas nozīmē, ka katru mīļu dienu Latvijas Republika palīdz finansēt genocīdu un asinspirti Ukrainā. Diez kas nav, un tas ir maigi teikts.
Varam gaidīt, ka laika apstākļi tikai kļūs trakāki kamēr pasaule centīsies ātrāk un pilnīgā samazināt piesārņojumu, kāds ir palīdzējis tos radīt.
Komentāra rakstīšanas dienā 17 gadi, kopš orkāns Katrīna ietriecās Luizianas štatā Amerikā un vienu daļu Ņūorleānas pilsētas principā noslaucīja no zemes virsas.
+30 grādi augustā Latvija? Man iebildumu nebija, man karsts laiks patīk, un zinu, ka šajos platuma grādos tas ir salīdzinošs retums.
Tomēr gribu cerēt, ka piekritīsim visi. Ja Eiropas lielās upes visas ir izžuvušas, tad ir skaidrs, ka situācija ir gana skarba.
Jo ko mēs teiktu, ja tas pats notiktu ar Daugavu vai Gauju?
