Streips: “Grupa, kura vadīja revolūciju pret Asādu ģimenīti, kādreiz bija ar ļoti ciešām saitēm ar divām no pasaules brutālākajām teroristu grupām” 0
15. un 16. decembrī šogad sagadījušās divas apaļas jubilejas, viena man personīgi un otra kulinārijas jomā.
Tā pirmā – 1984. g. 16. decembrī un tātad pirms 40 gadiem pirms dienas, kad šis komentārs publicēts, piedalījos ceremonijā, kurā man tapa piešķirts bakalaura grāds raidorganizāciju žurnālistikā.
Studēju es Ziemeļilinoisas universitātē, kura atradās mazpilsētā DeKalb apmēram 100 kilometru attālumā no Čikāgas, kur uzaugu. DeKalb cita starpā bija pazīstama kā tā pilsēta, kurā kaut kad sen atpakaļ kāds izgudroja dzeloņstiepli. Amerikas laukos tā kļuva par veselu sensāciju, jo nu varēja nodrošināt, ka tavi liellopi paliks tavā sētā un nevis dosies klaiņot un vazāties kaut kur citur. Lauku tautsaimniecībai tas bija pagrieziena punkts.
Universitātē es kļuvu par raidorganizāciju žurnālistikas studentu tāpēc, ka dienā, kad tur pirmoreiz uzrados, birojā dežurēja raidorganizāciju žurnālistikas profesors. Viņš mani paņēma pie rociņas un aizveda uz celtni, kurā cita starpā bija televīzijas studija. Semestra laikā katru vakaru studenti sagatavoja 10 minūšu ziņu raidījumu. Profesors mani izvēlējās kā raidījuma vadītāju, un tad studiju biedri reizi nedēļā rotēja kā otrs diktors.
Tuvojoties mācību procesa noslēgumam, profesors man pateica, ka viņam bija piezvanījusi dāma no televīzijas Ilinoisas štata pašos dienvidos, kura meklēja reportieri un diktoru. Profesors ieteica mani. Viņš cita starpā bija privātas lidmašīnas īpašnieks un pilots, un viņš mani aizveda uz Harisburgu – tā sauca pilsētiņu, kurā atradās televīzija.
Tiku pie darba, pirmā darba diena bija nākamajā dienā pēc augstskolas absolvēšanas, un televīzijas žurnālists esmu bijis visu laiku kopš tam. WSIL-TV Harisburgā, KTKA-TV Topeka Kanzasā, tad NTV-5 un RBS Latvijā, pēcāk LTV un nu TV24.
Otra gadskārta ir desmit gadus vēlāk 1994. gada 15. decembrī, kad Rīgā pirmoreiz atvērts Makdonalda restorāns.
Šo gadadienu atceros lielākoties tāpēc, ka vienā sabiedrības daļā par Makdonaldu izcēlās milzīgs tracis.
Vai dieniņ! Amerikāņu ēstuve atrodas gandrīz vai blakus Brīvības piemineklim! Kāda necieņa, kāds negods – tā kaut ko atvērt tik tuvu tautas svētvietai!
Otrkārt, telpā, kurā atradās jaunais Makdonalds, pirms tam atradās grāmatu veikals, un tas nozīmēja gara mantas likvidēšanu ātrās ēdināšanas vajadzībām. Kāda necieņa, kāds negods!
To visu apsverot, izdomāju, ka šāda ņerkstēšana ir nevajadzīga un nejēdzīga. Uzrakstīju komentāru laikrakstam “Diena,” kurā konstatēju, pirmkārt, ka Brīvības piemineklis nav dzīva būtne un, ja Mildai būtu iemesls par kaut ko justies neapmierinātai, tad tas drīzāk būtu apstāklī, ka viņai reizēm uz galvas sēž baloži ar visu no tā izrietošo.
Otrkārt, pēc grāmatu veikala un pirms Makdonalda attiecīgajās telpās bija sieviešu apakšveļas veikals. Arīdzan ne pats tautiskākais no elementiem Brīvības pieminekļa tuvumā.
Nosūtīju komentāru Dienai, devos uz Ameriku ciemos pie māsām uz Ziemassvētkiem – un pāris nedēļas vēlāk atgriezos Rīgā, lai konstatētu, ka pirmo, bet nebūt ne pēdējo reizi, attiecīgajā sabiedrības daļā biju izsludināts kā tautas ienaidnieks.
Galu galā protams Makdonalds izrādījās dikti populārs esam. Ar visu gaudošanu un zobu šņakstināšanu, jau no paša sākuma rindas tur bija garas. Daudzi gribēja pagaršot to, kas bija jauns.
Maskavā pirmais Makdonalds atvērts jau 1990. gada pavasarī kā simbols par topošām attiecībām starp kapitālisma pasauli un komunisma citadeli.
Tur pirmajā dienā uzradās 5000 ēst gribētāju. Cita starpā nācās tiem mācīt, ka restorānā jāstāv nevis gar leti, kā tas ir Centrāltirgū, bet gan pie katras kases jāveido atsevišķa rinda.
Plus vēl vidējo maskavieti pārsteidza fakts, ka meitene aiz letes spoži smaidīja. Tas, protams, nebija īpaši raksturīgi Padomju savienības mazumtirdzniecības pasaulē, bet Makdonaldā tas tā bija.
Laikā kopš tās dienas pirms trim desmitgadēm Latvijā arī parādījušās citas ātrās ēdināšanas iestādes.
Hesburgers no Skandināvijas pirmo restorānu Igaunijā atvēra jau 1996. gadā, kamēr mums šeit Latvijā bija jāgaida līdz 2004. gadam.
Hesburgera lielā nelaime manā izpratnē ir tas, ka burgers ir gards, bet uz tā uztriepts tik daudz mērces (arīdzan garda), ka apēst burgeru bez visai universālas aptašķīšanās vienkārši nav iespējami.
Kaut kad Rīgā parādījās ēstuve Subway, kur tirgo garās sviestmaizes. Drusku augstākā kategorijā par ātrās ēdināšanas restorāniem bija amerikāņu restorāns TGIF. Viens restorāns Vecrīgā, otrs lidostā, un abi divi aizgāja pa burbuli pandēmijas laikā.
Covid pandēmija arī atlika cita ātrās ēdināšanas restorāna parādīšanos mūsu dievzemītē. Runa ir par Burger King, un visus tos gadus, kad dzīvoju šeit, cerēju, ka kāds te atvērs Burger King frančīzi, jo Burger King Whopper hamburgers man garšo labāk nekā Makdonalda Bigmaks.
Tiesa, Makdonaldā blakus Bikgmakam man arī garšo vistas nageti, it īpaši kopā ar Makdonalda sinepju mērci, kuru es varētu dzert spaiņiem vien. Dikti garda mērcīte.
Ar laiku uzradās arī Burger King. Mazliet vēlāk sarakstam pievienots Kentucky Fried Chicken, kas tirgo dažādus vistas paēdienus. Ne vainas.
Ātrās ēdināšanas pasaules ienākšana Latvijā sākās vēl pirms Makdonalda. Okupācijas pēdējo mēnešu laikā pretī Nacionālajam teātrim atvērta burgeru ēstuve, kurā burgeri pasniegti nevis uz bulciņas, bet gan uz vafelēm, tādām kādas citreiz cilvēki ēd brokastīs.
Bija jēdziens “Ķezburgeri” (iespējams, tie paši ar tām vafelēm). Birznieka Upīša ielā 90 gadu sākumā atvērta picērija Little Johnnys kur pica bija tāda, kuru itālis nepazītu, bet arī bija garda. Makdonalds līdz ar to kļuva par pirmo “īsto” rietumu ēstuvi.
Tik daudz par gadskārtām. Pāris domu šonedēļ arīdzan par notikumiem mūsu pasaulē.
Tajā skaitā, piemēram, par faktu, ka 13 gadus karoja, bet tad pusotras nedēļas laikā izdevās gāzt diktatoru, kura ģimene attiecīgajā valstī bija brutāli saimniekojusi vairāk nekā pusgadsimta garumā.
Runa ir par Sīriju. Asādu ģimene varu tur pārņēma 1971. gadā. Vispirms tēvs, tad dēls. Tā dēvētā Arābu pavasara laikā 21. gadsimta 10. gadu sākumā nemieri arī izcēlās Sīrijā. Taču režīms tos pamatīgi apspieda.
Izcēlās vispārējs haoss. Sīrijā karoja dažādas teroristu grupas, tajā skaitā un it īpaši tā dēvētā Islama valsts, kuras izpratne par islāmticību bija ļoti šaura un ar domu, ja neesi viens no mums, tad tev pienākas mirt.
Islama valsts cilvēki lika savus ienaidniekus būros, aplaistīja tos ar degvielu un tad sadedzināja dzīvus.
Gejus, vai īstus vai iedomātus, veda uz mājas jumta un tad meta zemē.
Savas intereses Sīrijā bija Turcijai, it īpaši attiecībā uz kurdu tautu, kuru Ankara savu iemeslu dēļu uzskata par teroristu grupējumu, bet kurai jau daudzu gadu garumā ir bijušas teritoriālas prasības Tuvajos austrumos.
Amerikāņi jau sen bija karojuši kaimiņvalstī Irākā, arī viņi Sīrijā palīdzēja tikt galā ar teroristu grupām.
Un tad vēl Krievija, kura savu iemeslu dēļ intensīvi sargāja Asāda režīmu Damaskā un nevienam neļāva to gāzt.
Bet tad pienāca brīdis pirms pāris nedēļām. Pāris nedēļas pirms tam galvenā opozīcijas grupa uzsāka jaunu uzbrukumu. Nākamo dienu laikā vēstīts, pārņemta šī pilsēta un tad tā pilsēta.
Un tad uzreiz – nemiernieki iegājuši Damaskā un nīstais diktators Asāds bijis spiests demisionēt un bēgt.
Tāpat kā tas ir ar citiem ģeopolitikas kretīniem, arī Bašārs Asāds patvērumu atrada Maskavā, kur Kremļa fašists bija pilnībā gatavs viņu uzņemt atplestām rokām.
Izraēla tūdaļ pat izmantoja izdevību un sāka bombardēt Sīrijas militārās iestādes, lidlaukus, noliktavas un visu pārējo pilnībā uz nebēdu. Telavivai patiesībā Asāda krišana bija nepatīkams pārsteigums, jo viņš Izraēlas kaimiņvalstī vismaz nodrošināja kaut kādu stabilitāti. Brutālu, slepkavniecisku stabilitāti, bet tomēr.
Ja reiz viņa vairs nebija, nu tad Izraēla acīmredzot nolēma pacensties uztaisīt tā, ka Sīrijai arī nākotnē nekādu bruņoto spēku nebūs.
Tas protams uzdod jautājumu par to, kas Sīrijā notiks tālāk. Režīma gāšana nudien bija piepeša lieta.
Nāca prātā 1991. gada 21. augusts, kad beidzās pučs Maskavā un Latvija piepeši atguva savu neatkarību. Principā valsts bija jāuzbūvē no jauna, un darāmā bija ļoti, ļoti daudz.
Tiesa, latviešiem vēl dzīvā atmiņā bija pirmās brīvvalsts laiks, un līdz ar to kaut kāda institucionāla gēna par valsts vadīšanu līderos tomēr bija.
Sīrija ir valsts, kurā pēdējo padsmit gadu laikā ir plosījusies vienkārši prātam neaptverama un haotiska karošana. Miljoniem cilvēku spiesti bēgt. Iznīcināts ļoti daudz no Sīrijas infrastruktūras.
Laikā kopš režīma krišanas pasaule ir uzzinājusi, ka pēdējo gadu laikā režīms vairāk nekā pusi valsts ienākumu nodrošināja ar konkrēta medikamenta kontrabandu, kurš daudzviet pasaulē ir aizliegts, bet rada tik intensīvu kaifu, ka narkomāns to grib vēl un vēl.
Cilvēks, kurš sevi prezentēja nemiernieku vadoņa lomā, ir cilvēks, pret kuru Amerika pirms kaut kādiem gadiem solīja 10 miljonu dolāru balvu tam, kurš cilvēku uzrādīs un Amerikai ļaus viņu pievākt.
Grupa, kura vadīja revolūciju pret Asādu ģimenīti, kādreiz bija ar ļoti ciešām saitēm ar divām no pasaules brutālākajām teroristu grupām – Al Kaida, kas bija atbildīga par uzbrukumu Amerikā 2011. gada septembrī, kā arī jau minēto Islama valsti.
Laikā kopš režīma krišanas grupa dikti ir centusies sevi rehabilitēt, apgalvojusi, ka turpmāk Sīrija būs demokrātiska valsts, kurā taps cienītas un atbalstītas dažādas minoritāšu grupas.
Ļoti daudz sīriešu, kuri ir dzīvojuši bēgļu statusā kaimiņvalstīs Jordānijā un Libānā, kā arī Turcijā, Eiropā un citur pasaulē, ir plūduši mājup, acīmredzot ar mērķi palīdzēt jaunās valsts celtniecībā.
Tuvie austrumi nav tā pasaules mala, kurā demokrātija īpaši ir cieņā. Lielākoties tur valda reliģiskas autokrātijas vai monarhi. Izraēlā pēdējo gadu laikā arī ir bijis visnotaļ autokrātisks režīms, kuru vada cilvēks, kurš zina, kolīdz viņš vairs nebūs premjers, nāksies tiesas priekšā stāties par daudzu gadu un visai intensīvu korumpētību.
Viena šāda sēde bija pagājušajā nedēļā, un pašam premjeram nācās atbildēt uz prokuroru jautājumiem.
Viss genocīds Gazas joslā ir bijis vismaz daļēji tāpēc, ka režīms ir uzskatījis, ka konflikta laikā pret premjeru vērsties nevar. Izrādās – varēja.
Vai Sīrijā izveidosies stabila parlamentāra demokrātija? Kaut vai kā piemērs citām valstīm reģionā, ka var arī tā?
Dzīvosim redzēsim.
Nosacīta režīma maiņa nupat arī notikusi Dienvidkorejā. Tur valsts prezidents kaut kāda afekta brīdī piepeši paziņoja par parlamenta likvidēšanu un kara stāvokļa ieviešanu.
Vēlāk ziņots, viņš savam aizsardzības ministram bija palūdzis sarīkot kaut kādu diversiju saistībā ar Ziemeļkoreju, lai būtu iemesls tādam gājienam.
Dienvidkorejieši, kuru vēsturē ir bijis ne viens vien militārs apvērsums, kuram sekojis autoritārs režīms, šoreiz teica nē. Tie cita starpā kāvās ar policiju tā, lai parlamenta deputāti varētu iekļūt parlamenta namā un prezidenta dekrētu atcelt un izsludināt par spēkā neesošu.
Tieši tā tie arī izdarīja, un drīz vien pret prezidentu vērsts impīčments un viņš padzīts no amata.
Tāpat kā Sīrijā, tas notika ļoti ātri.
Gruzijā savukārt ir viena politiska partija, kura gūstā tur visu valsti un tautu. Partija “Gruzijas sapnis” sāka ar divu likumu pieņemšanu, kuri bija pa tiešo nokopēti no Kremļa fašista tā dēvētās varas vertikāles. Pirmais bija ar mērķi represēt Gruzijas nevalstiskās organizācijas, un otrs bija par LGBT kopienas tiesību liegšanu.
Abos gadījumos likums ne tikai bija Kremļa fašista režīma kopēšana, tas arī šķita esam pa tīšo radīts tā, lai nokaitinātu Eiropas Savienību un bojātu Gruzijas attiecības ar to.
Sekoja parlamenta vēlēšanas, kurās “Gruzijas murgs” saņēma visvairāk balsu, bet bija skaidrs, ka Krievija tur it tik ļoti iejaukusies, ka bija viss iemesls apšaubīt vēlēšanu rezultātus.
“Gruzijas murgs” apgalvoja, ka viss kārtībā. Valsts vēlēšanu komisija pateica, ka nekādu problēmu ar vēlēšanām nav bijis, un arī Gruzijas Augstākā tiesa rezultātus ratificēja.
Opozīcijas partijas nolēma parlamenta sesijas boikotēt, un valsts prezidente pateica, ka viņa vēlēšanu rezultātus neatzīst.
Sekoja paziņojums no režīma, ka tālākas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā tiks atliktas uz vismaz četriem gadiem, ja ne ilgāk. Tas protams arī nozīmē pavēršanos austrumu virzienā.
Tieši šis gājiens Tbilisi un citās Gruzijas pilsētās izraisīja masu protestus. Tie ir turpinājušies ikkatru vakaru jau vairāku nedēļu garumā. Tajā skaitā tāpēc, ka pirms kāda laiciņa gruzīni savu vēlmi iestāties Eiropas savienībā ierakstīja valsts pamatlikumā.
“Gruzijas murgs” pret šiem centieniem ir pacēlis rokas vidējo pirkstu. Nupat partijas deputātu organizēta elektorāla komiteja ievēlēja jaunu valsts prezidentu.
Bez konkurences, jo opozīcija arī šo klaunādi boikotēja, ievēlēts kādreizējais futbolists, kurš laikā kopš tam ir kļuvis par radikāli ekstrēmistisku politiķi.
Gruzijā kādreiz bija tautas vēlēts prezidents. Tā pati partija nolēma, ka vairs nevajag un laboja likumu, lai procesu turpmāk uzticētu parlamentam un minētajai komisijai.
Nu situācija tāda, ka Gruzijā ir prezidente, kura nav atzinusi ne parlamenta vēlēšanas, nedz arī procesu, kurā it kā ievēlēts viņas priekštecis. Pret viņu stāv viena vienīga politiska partija, kura sazini kāpēc ir nolēmusi, ka pareizais ceļš ir Kremļa fašista apkampienos un nevis civilizētajā pasaulē.
Rumānijā līdzīgi bija valsts prezidenta vēlēšanas, šajā gadījumā – tautas vēlēta, kur Kremļa fašista režīms iejaucās ar tādu patvaļu, ka valsts Augstākā tiesa rezultātus atcēla kā nekonstitucionālus.
Amerikā, kā zināms, vairākums 5. novembrī nolēma, ka cilvēks, kurš notiesāts par smagiem noziegumiem, būtu ievēlams valsts prezidenta amatā vēlreiz.
Priekšvēlēšanu kampaņas laikā šis cilvēks ļoti skaidri deva saprast, ko viņš cer darīt. Nu būs iespēja to darīt, un viņa atbalstītāji acīmredzot nesaprot, cik ļoti tas kaitēs valstij un arīdzan tiem pašiem faniem. Kaut vai lielu tarifu uzlikšana citām valstīm, kuru Tramps uzskata par kaut kādu burvju nūjiņu.
Tarifus apmaksā uzņēmums, kurš importē ar tarifiem apliktas preces. Uzņēmumi nav labdarības organizācijas, un attiecīgo summu mierīgi iekļauj sevis pārdoto preču cenā. Līdz ar to attiecīgā prece kļūst dārgāka – ja tarifs bijis 25%, tad par 25% dārgāka u.tml.
Veselības ministra amatā Tramps ir iecerējis likt cilvēku, kurš vislabāk ir pazīstams kā antivakseris un kurš nesen ir teicis, ka būtu laiks atteikties no poliomielīta vakcīnas, jo tā neesot pietiekami pārbaudīta.
Kā aizsardzības ministru Tramps grib cilvēku, kuru viņš ieraudzīja telekanālā Fox News, un kuram nekādas īpašas pieredzes milzīgu organizāciju vadīšanā (ASV Aizsardzības ministrijas pakļautībā strādā ap 3 miljoniem cilvēku).
Tur amerikāņi paši vainīgi, un nākamā iespēja labot kļūdu, būs 2026. gadā, kad taps vēlēta visa apakšpalāta un trešdaļa Senāta.
Pēc Trampa pārsteidzošās uzvaras 2016. gadā tieši tā arī notika – 2018. gadā Demokrātu partija atguva vairākumu Kongresa apakšpalātā, un 2020. gadā tas pats arī notika Senātā.
Sīriešiem un dienvidkorejiešiem izdevās mainīt režīmu, un gribu cerēt, ka abos gadījumos tas būs tikai un vienīgi pozitīvā virzienā. Rumānijā līdzīga iespēja vēl stāv priekšā.
Gruzijā to pašu teikt nevar. Diemžēl. Un amerikāņiem tagad nāksies četrus gadus piedzīvot prezidentu, kura vienīgais mērķis ir pašam sava bagātināšana. Tur būs milzīgas problēmas, milzīgs haoss.
Bet pirms 30 gadiem viens no Amerikas redzamākajiem simboliem atvēra savu pirmo restorānu šeit Latvijā. Nezinu, kā ar citiem, bet par to gan esmu pateicīgs vēl šobaltdien!
