Streips: Amerikas latviešu apvienības kongress – par latvietības saglabāšanu svešumā 0
Nupat brīvdienās Bostonā Amerikā bija Amerikas latviešu apvienības 71. gadskārtējais kongress. Iepriekšējais jubilejas kongress bija 2021. gadā, bet pērn nākamo nevarēja rīkot pandēmijas dēļ. Covid-19 pandēmija nekur nav pazudusi, bet kongresu organizācija šogad varēja rīkot klātienē.
No Latvijas uz kongresu devās Eiropas Komisijas grands Valdis Dombrovskis, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukašēvica un profesori Žaneta Ozoliņa un Daunis Auers no Latvijas universitātes.
Dombrovska kungs teica galveno uzrunu kongresa banketā, kāds bija sestdien vakarā. Abi profesori lasīja lekcijas, Ozoliņa kundzes gadījumā par Latvijas drošību, Auera kunga gadījumā par nupat ievēlēto 14. Saeimu un nākamo Latvijas valdību. Viņi arī vadīja un piedalījās dažādās paneļdiskusijās.
Man bija interesanti redzēt, ka pirmajā kongresa darba dienā pagājušajā piektdienā process sākās deviņos no rīta ar ievadrunām un ASV un Latvijas himnu nodziedāšanu.
Plkst. 10:30 darba kārtībā bija paredzēta “saviesīga pauze.” Pasmaidīju, jo mūsu Saeimā plenārsēdes visbiežāk sākas 9.00, un gandrīz vai akmenī iegravēts likums ir, ka pusvienpadsmitos deputāti dodas paši savā pīppauzē. Nezinu, cik tā ir vai nav “saviesīga,” bet šāds pārtraukums arī bija ALA kongresā.
Amerikas latviešu apvienība dibināta 1951. gadā, kad latviešu imigrācija Amerikā vēl nebija beigusies, bet letiņu jau bija pietiekami daudz, lai sāktu rīkoties.
Pirmajos gados pēc 2. pasaules kara beigām latvieši, kuri nonāca tā dēvētajās dīpīšu nometnēs Vācijā svēti cerēja, ka kara laikā sabiedrotās rietumu valstis pārliecinās sabiedroto Padomju Savienībā atjaunot Latvijas neatkarību.
Lieki teikt, Staļinam nekā tamlīdzīga prātā nebija, un ar laiku latvieši saprata, ka dzīve būs jāveido svešumā.
Pirmais ALA kongress bija Vašingtonā, tur piedalījās 115 delegātu, kuri pieņēma statūtus ar solījumu, ka tā “veicinās latviešu nācijas centienus sakarā ar pašnoteikšanās tiesību atjaunošanu.”
Par pirmo ALA priekšsēdētāju delegāti izvēlējās juristu Pēteri Lejiņu, kurš cita starpā 1933. gadā kļuva par Latvijas čempionu daiļslidošanā. Tas man allaž šķitis kā tāds interesants faktiņš par cilvēka dzīvi.
Lejiņa kungs nodzīvoja ilgu mūžu, darbojās gan ALĀ, gan arī pāris gadus vēlāk izveidotajā Pasaules brīvo latviešu apvienībā. Viņš aizgāja mūžībā 2002. gada pašā pēdējā dienā, 31. decembrī, un 93 gadu vecumā.
Drīz vien latviešiem bija skaidrs, ka dzimtenes un tēvzemes neatkarības atjaunošana tik ātri nenotiks, tāpēc galvenais mērķis būs latvietības saglabāšana svešumā.
Pirmajos pāris gados ALĀ iestājās apmēram 7 tūkst. individuālu biedru, kā arī pāris simts organizāciju ar biedra statusu.
Mazliet atkāpjoties no tēmas, te pateikšu, ka savulaik es arī strādāju ALĀ, un mēs ar kolēģiem izklaidējāmies, organizācijas biedru kartotēkā meklējot smieklīgākos latviešu uzvārdus.
Godpilnā otrā vietā mums bija dāma vārdā Zenta Zutis, taču nepārspējamais čempions šajā nozīmē bija vīrietis ar nudien daiļskanīgo vārdu Sirdsvaldis Spurdziņš.
Amerikas latviešu apvienība latvietības saglabāšanas nolūkā no paša sākuma sāka atbalstīt sestdienas un svētdienas skolu veidošanu emigrācijā. Tā gatavoja mācību līdzekļus un organizēja seminārus topošiem pedagogiem.
ALA maksāja stipendijas bērniem, kuri mācījās vasaras vidusskolās Amerikā, kā arī Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā, kur Latvijas okupācijas laikā bija vienīgā skola ārpus Latvijas, kur mācības notika latviešu valodā.
Personīgi esmu Krišjāņa Barona latviešu skolas Čikāgā, Garezera vasaras vidusskolas Mičiganā, kā arī MLĢ Vācijā absolvents.
Ārpus izglītības lietām jaunajai organizācijai arī bija nepārprotamais jautājums par Latvijas nākotni.
Pirmkārt, latvieši pēc 2. pasaules kara neemigrēja uz Ameriku vien. 1955. gadā Londonā nodibināta jau minētā Pasaules brīvo latviešu apvienība.
To veidoja ALA, Latviešu apvienība Austrālijā, kā arī Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs, kurš vēlāk kļūs par Eiropas latviešu apvienību. Vēlāk PBLA pievienosies Latviešu nacionālā apvienība Kanādā, kā arī Latviešu apvienība Brazīlijā.
Drīz pēc ALA izveidošanas Vašingtonā uzradās Komiteja Latvijas brīvībai, kuras mērķis bija sekmēt Latvijas atbrīvošanu. Kopā ar analogām igauņu un lietuviešu trimdas organizācijām publicēts apkārtraksts angļu valodā, The Baltic Review.
Aktīvisti arī mudināja ASV politiķus domāt par Baltijas nākotni. 1956. gada ASV valsts prezidenta vēlēšanās gan Demokrātu, gan arī Republikāņu partijas kampaņas programmā bija saturs par baltiešu un citu apspiestu tautu atbrīvošanu.
1959. gadā ASV Kongress pieņēma speciālu likumu, kurā noteikts, ka turpmāk katru gadu jūlija trešajā nedēļā būs apspiesto tautu nedēļa. Likumu parakstīja ASV prezidents Dvaits Eizenhauers, un pirmā apspiesto tautu nedēļa bija 1960. gada jūlija trešajā nedēļā.
Tā visticamāk ir tikai sakritība, ka 1960. gada jūlija trešajā nedēļā arī piedzima puisēns vārdā Kārlis Streips.
Fonā baltiešu centieniem Amerikā bija fakts, ka nākamajā dienā pēc PSRS invāzijas Vašingtona paziņoja, ka tā attiecīgo okupāciju neatzīs.
Pārbaude bija 1957. gadā, kad delegācija no ASV vēstniecības Maskavā viesojās Mārupes kolhozā okupētajā Latvijā.
ALA iesniedza stingru protestu, un Amerikas Ārlietu ministrija apliecināja, ka kopējā politika nebija mainījusies.
Trešās atmodas laikā sāka veidoties pirmie kontakti starp latviešiem Latvijā un latviešiem emigrācijā. 1989. gada aprīlī bija konference Kanādā, kurā piedalījās delegācijas no abām pusēm.
Neilgi pēc tam Francijā tikās cilvēki no abām pusēm, lai diskutētu izglītības jautājumus un sakaru veidošanu attiecīgajā jomā starp tēvzemi un trimdu.
Pēc neatkarības atjaunošanas Amerikas Latviešu apvienība pirmoreiz grozīja savus statūtus, vārdu “pašnoteikšanās tiesību atjaunošana” vietā paģērējot “pašnoteikšanas tiesību stiprināšanu.”
5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā piedalījās visai brangs pulciņš emigrācijas latviešu. Tostarp PBLA ilggadīgais vadītājs Gunārs Meierovics, kurš tajā pašā gadā bija viens no trim kandidātiem pirmajās valsts prezidenta vēlēšanās pēc neatkarības atjaunošanas.
Meierovica kungs zaudēja Guntim Ulmanim, bet 5. Saeimā bija 12 trimdas latviešu, tajā skaitā dvīņu brāļi no Amerikas Ojārs un Valdis Pavlovski.
Valdis Pavlovskis vārda brāļa Valda Birkava valdība bija aizsardzības ministrs. Oļģerts Pavlovskis bija Latvijas ārējās tirdzniecības un Eiropas kopienas lietu valsts ministrs.
Māra Gaiļa valdībā finanšu ministre bija Amerikā dzimusī un augusī Indra Sāmīte, bet valsts reformu ministre bija tāpat Amerikā dzimusī un augusī Vita Tērauda.
13. Saeimā bija divi trimdas latvieši – Tērauda no Attīstībai/Par un Ojārs Kalniņš no Jaunās Vienotības. Kalniņš pērn oktobrī aizgāja mūžībā, bet 14. Saeimā 1. oktobrī ievēlēta viņa atraitne Irma Kalniņa.
Pirmajā gadā, kad dzīvoju Latvijā, Amerikas Latviešu apvienība man maksāja stipendiju par regulāru informācijas sniegšanu tai un PBLA par notikumiem Latvijā.
Kad pēc gada atgriezos Amerikā, iestājos Merilendas universitātes maģistratūrā ar domu kļūt par žurnālistikas profesoru. Vienlaikus man bija pusslodzes darbs ALĀ.
Kad sākās barikāžu laiks Latvijā pusslodzes darbs kļuva par slodzes darbu, cita starpā tāpēc, ka mēs ALA birojā ārpus Vašingtonas organizējām diennakts dežūras. Vai no tām Latvijā bija kāds īpašs labums, to neprotu spriest, bet palīdzēt gribējām gan.
Tā paša 1991. gada aprīlī biju Ņujorkā uz PBLA kongresu, kad jau minētais Gunārs Meierovics pienāca pie manis un palūdza panākt nostāk. No Rīgas pienākusi ziņa, ka tava mamma ir mirusi, tā Gunārs paziņoja.
Tas bija liels šoks. Līgai Korsts Streipai bija tikai 54 gadi. Viņa jau vairāku gadu garumā bija viesojusies Latvijā arvien vairāk un vairāk. Mūžībā aiziešanas brīdī viņa cita starpā mācīja angļu valodu Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam un man uz Vašingtonu atrakstīja, ka viņš esot labs skolēns.
Mēs ar māsu atbraucām mammu apglabāt. Tautas frontē un citur ļaudis mani aicināja atgriezties Latvijā.
1991. gada augustā atkal biju Rīgā, šoreiz ar mērķi Pasaules brīvo latviešu apvienībai meklēt biroja telpas.
Padomāju, ka varēšu atsākt studijas maģistratūrā un varbūt pusslodzes darbu strādāt nevis ALĀ, bet gan Latvijas vēstniecībā.
Devos par to pajautāt Latvijas ārlietu ministram Jurkānam, kurš teica jā, bet vispirms būs pāris mēneši jāpavada ministrijā, mācoties par diplomātiju.
Saīsinot garāku stāstu, galu galā es kļuvu par Ārlietu ministrijas biroja vadītāju. Salīdzinoši neilgi pēc tam pie manis ministrijā atnāca divi jaunieši ar informāciju par NTV-5 telekanāla dibināšanu un jautājumu, vai es gadījumā gribētu vadīt ziņu nodaļu.
Gribēju, un tā nu ir sanācis, ka visu laiku kopš tam esmu bijis Latvijas iedzīvotājs.
ALA mājaslapā ir sadaļa “ALA dara daudz!”, kurā ir uzskaitīti dažādie organizācijas projekti.
Vienu gribu pieminēt specifiski. Jau kādu laiku ALA katru gadu reizi vai divas organizē programmu “Sveika, Latvija!”, kas ir domāta latviešu jauniešiem vecumā no 13 līdz 15, kuri prot latviešu valodu.
Tie Latvijā pavada pāris nedēļas, apmeklējot dažādas vietas un tiekoties ar dažādiem cilvēkiem. Pirms kāda laika viens no braucējiem bija māsas dēls, kurš pēcāk stāstīja, ka pati pirmā vieta, kur grupiņa tika aizvesta bija tā dēvētā stūra māja, kur bija izstāde par baigo gadu.
Tas nešķita kā pats labākais sākums vizītei tēvzemē, bet man neviens par to nejautāja.
Ir otra programma 13-16 g.v. latviešu izcelsmes jauniešiem, kuri neprot latviešu valodu. Abos gadījumos manuprāt tā ir nudien svētīga lieta, jo abos gadījumos jādomā, ka dažam labam braucējam sirdī kaut kas iesmeldzas, zinot, ka viņš vai viņa atrodas tēva vai vecmammas dzimtenē.
ALA ir lieliska organizācija. Pirms pāris gadiem tā atzīmēja savu septiņdesmitgadi. Ceru, kad pienāks simtgade, organizācija turpinās rullēt uz priekšu.
