Streips: Absolūti noraidu Kremļa fašista genocīdu Ukrainā. Par to esmu runājis bieži un skarbi 0
Vakar TV24 raidījumā “Preses klubs” teicu, ka man ir žēl krievu puišu, kurus Kremļa fašists ir nosūtījis uz Ukrainu bez pienācīga apģērba, bez pienācīgiem ieročiem un bez pienācīgām instrukcijām. Par to Tviterī izcēlās liela vārīšanās, tajā skaitā apgalvojot, ka esmu pateicis kaut ko tādu, kā dēļ telekanālam “Dožd” atņēma apraides tiesības Latvijā, kā arī, ka telekanālam TV24 man būtu jāuzsaka darbs.
Pirmais, ko te gribu pateikt ir fakts, ka absolūti noraidu Kremļa fašista genocīdu Ukrainā. Savā raidījumā par to esmu runājis bieži un skarbi. To acīmredzot visi tie, kuri tagad vēlas man braukt augumā, nav pamanījuši.
Taču citēšu tagad tekstu no britu laikraksta “The Guardian:”
“Pāris stundas pēc tam, kad Aleksejs Agafonovs ieradās Luganskas rajonā 1. novembrī kā daļa no jauniesauktu zaldātu bataljonā, vienībai tika izsniegtas lāpstas ar pavēli visu nakti rakt tranšejas. Puiši to darīja pa kārtām, jo trūka pieejamu lāpstu. Procesu piepeši pirmajās stundās pēc pusnakts pārtrauca ukraiņu artilērijas šāviņi, kuri apgaismoja debesis, un uz Agafanovu viņa vienību sāka krist raķetes.
“Vispirms mums pārlidoja ukraiņu drons, un pēc tam stundu garumā un stundām ilgi mūs dauzīja ar artilēriju. Savu acu priekšā ieraudzīju, kā vīri top saplosīti gabalos. Vairums mūsu vienības vīru ir gājuši bojā. Tā bija elle.’
“Agafonovu iesauca 16. oktobrī kopā ar 570 citiem iesauktiem jauniešiem Voroņežā, kas ir pilsēta Ukrainas dienvidrietumos. Tā ir daļa no Vladimira Putina nacionālās mobilizācijas, kuras ietvaros iesaukti vairāk nekā 300 tūkst. vīru, kuri tapa nosūtīti uz karu, kuru Kremlis sauc par savu speciālo militāro operāciju.”
“Pēc tam, kad uzbrukums bija beidzies, Agafonovs un apmēram ducis citu zaldātu atkāpās no meža ārpus Luganskas pilsētas Makīvas līdz Svatovei, kuru kontrolēja krievi. Tur grupa atrada pamestu ēku un centās sazināties ar citiem mobilizētajiem zaldātiem, kuri tonakt bija bijuši kopā ar viņu. Agafonovs aprēķināja, ka uzbrukumā dzīvi palika tikai 130 iesauktie no 570. Tas būtu nāvējošākais incidents saistībā ar iesauktajiem, kopš mobilizācija sākās septembra beigās.”
“Daudzi no tiem, kuri izdzīvoja ir zaudējuši saprātu. Neviens tur negrib atgriezties,’ viņš teica.”
Un tad The Guardian nāk ar šādu atzinumu: “Notikušais demonstrē Krievijas gatavību sūtīt simtiem slikti sagatavotu iesaukto uz frontes līnijām Ukrainas austrumos, kur notikušas dažas no smagākajām cīņām, cenšoties ierobežot Kijivas virzīšanos uz priekšu.”
Laikraksts arī bija noskatījies video no Voroņežas, kur viena sieviete, kuras dēls tika iesaukts, teica šādi “Pa telefonu mums apgalvo, ka mūsu dēli ir dzīvi un veseli un pat pilda savu militāro pienākumu. Ellē ratā, kā viņi var būt dzīvi un veseli, ja viņus tur visus nogalināja?”
Savukārt žurnāliste Anastasija Kaševarova, kura principā ir Kremļa fašista kara atbalstītāja, portālā Telegram rakstīja šādi:
“Šie cilvēki tiek pamesti bez komunikācijām, bez vajadzīgajiem ieročiem, bez medikamentiem, bez artilērijas atbalsta. Jau parādās cinka zārki. Jūs teicāt ka būs apmācība, nedēļas laikā netiks neviens sūtīts uz frontes līnijām. Vai jūs atkal melojāt?”
Savukārt laikrakstā The Washington Post 20. novembrī bija materiāls, kurš sākās šādi:
“Irinas Sokolovas vīrs ir krievu zaldāts, kuru mobilizēja kaujai Ukrainā. Pagājušajā mēnesī viņš viņai piezvanīja no meža, raudāja un bija gandrīz salūzis.
“ ‘Televīzijā viņi melo,’ viņš raudāja, runādams par propagandistiem valsts televīzijā, kuri melo par Krievijas neveiksmēm.
“Arī Sokolova raudāja par viņu un par viņu dēlu, kuram ir gandrīz viens gadiņš.”
Cita sieviete laikrakstam stāstīja šādi par viņas vīru un viņa biedriem: “Nav nekādu pavēļu, nav nekādu uzdevumu. Vakar runāju ar vīru, un viņš teica, ka viņiem nebija ne jausmas, ko darīt. Viņi vienkārši ir pamesti un ir zaudējuši visu uzticību un ticību saviem valdniekiem.”
Kara sākumā bija redzami zaldāti, kuri klejoja pa dažādiem ciematiem un vaicāja, kur var iegūt degvielu, jo spēkratiem garajā kolonā, kas atradās vien 40 kilometrus no Kijivas, tā bija beigusies.
Laikā kopš tam, kā arī atzīmēju Preses klubā, Ukraina ir sākusi sūtīt dronus ar skaļruņiem okupācijas pulku virzienā ar tekstu ja jūs padosities, mēs pret jums izturēsimies atbilstoši Ženēvas konvencijas prasībām. Ja zaldāti paceļ rokas, tad drons dodas pretējā virzienā un zaldāti tiem seko. Vēstīts, visai liels skaits tā arī ir izdarījuši.
Tas, ka man ir tīri cilvēciski žēl šo cilvēku, kurus Kremļa fašists acīmredzot uzskata par vienkāršu lielgabalu gaļu, nenozīmē, ka es atbalstu viņa “speciālo militāro operāciju,” nedz arī to, ko Ukrainā dara viņa spēki. Taču ir žēl, jo katra nāve Ukrainā ir traģēdija ģimenēm un draugiem Krievijā. Tikpat ļoti man ir žēl par ukraiņiem, kuri šajā cīņā ir atdevuši savu dzīvību, lai gan, protams, saprotu, ka viņi aizstāv savu zemi pret barbariskiem iebrucējiem. Un tikpat žēl ir jebkura cilvēka, kurš ir gājis bojā kara apstākļos. Esmu Kārlis par godu mammas brālēnam, kurš 2. pasaules kara beigām tuvojoties, gāja bojā tā dēvētajā Kurzemes katlā. Kārlis Bone, tāds bija viņa vārds.
Taču galvenais, ko te gribu pateikt, ir kas plašāks.
Konkrēti attiecībā uz to, ko pateicu Preses klubā, nav ne vainas just skumjas par gados jauniem puišiem, kuri nudien ir nosūtīti uz Ukrainu kā lielgabala gaļa un nekas vairāk. No tā secināt, ka es atbalstu minēto invāziju – nu, tas vienkārši ir absurdi, lai neteiktu smagāk.
Iesauktie mūsu kaimiņvalstī nav vainīgi par to, ko viņu fašistiskais diktators nolēma darīt. Jā, tūkstošiem krievu vīriešu muka no savas valsts, lai izvairītos no iesaukuma. Palika tie, kuriem nebija attiecīgās rocības, turklāt ne jau Maskavā un Sanktpēterburgā top tvarstīti jaunieši un nosūtīti uz fronti. Nē, tas ir Burjatijā un citur plašajā Krievzemē, kur cilvēki ir trūcīgāki un, iespējams, vājāk informēti. Teikšu pēdējo reizi – par to man tīri cilvēciskā nozīmē ir žēl.
