Streips: 1926. gadā Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja likumu, ka potēšana ir obligāta visiem valsts iedzīvotājiem 331
Pirms pāris nedēļām Latvijas Ministru kabinets pieņēma noteikumus par obligātu vakcinācijas prasību pret Covid-19 ārstniecības, sociālās aprūpes un izglītības iestādēs. Prasība ir šādiem ļaudīm vakcinēties līdz 1. oktobrim, kas skolotāju gadījumā šķiet mazliet dīvaini, ņemot vērā, ka skolas gadam paredzēts sākties 1. septembrī.
Elementi ministru lemtajā ir šādi:
• Valsts institūcijās klātienē varēs strādāt darbinieki ar Covid-19 sertifikātiem;
• Līdz gada beigām, valsts institūcijās, izņemot tās, uz kurām attiecinātas minētās obligātās vakcinācijas normas, varēs turpināt izmantot paša apmaksātus un negatīvus Covid-19 testus;
• Darba devējiem pēc 1. oktobra būs tiesības pieprasīt Covid-19 sertifikātu darbiniekiem, kuri strādā ar klientiem vai citādi ir būtiski uzņēmuma darbībai;
• Darba devējiem būs likumīgas tiesības nevakcinētas personas atbrīvot no darba.
1. augustā šajā kontekstā notika divas lietas. Pirmkārt, tā bija pēdējā diena, kurā Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos dienošajiem bija vai nu jāvakcinējas, vai ari jāatstāj dienests. Komentāru rakstu tieši minētajā dienā, un tāpēc nezinu, kādi tur bija rezultāti.
Lēmuma paziņošanas dienā NBS komandieris Leonīds Kalniņš teica, ka bija “daži desmiti” joprojām šaubīgo. Pāris nedēļas vēlāk RīgaTV24 satiku citu augsti stāvošu bruņoto spēku pārstāvi, kurš stāstīja, ka tobrīd vairs esot bijuši tikai daži negribīgie zaldāti un citi darbinieki.
Otrkārt, no 1. augusta ar retiem izņēmumiem valsts vairs neapmaksās Covid-19 testēšanu. Tas nozīmē, ka tiem, kuri vēlas paļauties uz testiem, ik pa 48 stundām būs jāmaksā nauda par to prieku. Egila Gulbja laboratorijā cena būs 37 eiro par katru testu. Lieki teikt, tā ir naudas summa, kura ļoti ātri sakrāsies.
Ministru kabineta lemtais vēl būs jāapstiprina Saeimai, kura patlaban ir vasaras atvaļinājumā. Komentāra rakstīšanas dienā parlamenta mājaslapā joprojām nebija uzrādīta ārkārtas sēde tā un citu jautājumu apspriešanai.
14. Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz milzīgi tāliem kalniem, un varu viegli iedomāties, ka vienai, otrai valdošās koalīcijas partijai varētu dikti niezēt vēlme MK lēmumam pateikt nē. Tā dēvētie antivakseri mūsu valstī ir dikti trokšņaini. Feisbukā un citur redzēti draudi deputātiem un partijām, kuras atbalstītu obligāto vakcināciju iepriekš minētajās jomās.
Ja godīgi, nesaprotu, kāpēc. 30. jūlijā Latvijā pilnībā vakcinēti bija 35,5% personu, vismaz vienu dozu bija saņēmuši 39,3%. Abos gadījumos mūsu valsts ir trešajā zemākajā vietā Eiropas Savienības dalībvalstu starpā. Vien Rumānijā un Bulgārijā situācija ir sliktāka. Tas nav labi.
Latvijas vēsturē ir bijuši gadījumi, kad vakcinācija ir bijusi obligāta visiem pēc kārtas. 18. gadsimtā Krievijas impērijā parādījās pirmās vakcīnas pret tā dēvētajām melnajām bakām. Ziņojumā par šo faktu Latvijas Avīze bija rakstīts šādi: “Tikai 1793. gadā vien pēc vietējo baronu aicinājuma dažādās muižās sapotēja ap 600 zemnieku bērnu, starp kuriem neviens nesaslima un nenomira. Latviešu zemnieki tomēr vēl ilgi uz baku potēšanu raudzījās ar dziļām aizdomām un centās izvairīties.” Apmēram tāpat, kā tas ir ar visnotaļ neapdomīgiem cilvēkiem mūsdienās un attiecībā uz Covid-19 vakcīnām.
Citā materiālā Latvijas Avīze vēstīja, ka 1828. gadā Krievijas impērijas Kurzemes un Vidzemes guberņās baku potēšana kļuva obligāta: “Tādējādi tika sekots Rietumeiropā valdošajām veselības aizsardzības tendencēm, kaut arī citās Krievijas guberņās potēšanās procedūru kā obligātu impērijas mērogā tā arī neieviesa.”
1926. gadā Saeima pieņēma un Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja likumu, kurā pirmais pants bija šāds: “Aizsargu baku potēšana ir obligāta visiem valsts iedzīvotājiem. Pirmoreiz jāpotē katrs bērns ne vēlāk kā gadu pēc piedzimšanas, poti tad atkārtojot katru gadu līdz 12 gadu vecumam.”
1958. gadā laikrakstā Liesma bija materiāls par bērnu pasargāšanu konkrēti no difterijas: “Visiem veseliem bērniem jāizdara aizsargpotēšana. Konstatēts, ka potētie bērni ļoti reti slimo ar difteriju, bet, ja saslimst, pārcieš slimību ļoti viegli.”
Citiem vārdiem sakot, obligāta vakcinācijas prasība 2021. gadā nav nekas jauns vai nepieredzēts. Tad, kad bija vajadzība, tā arī tika darīts.
Citur pasaulē šogad jūnijā Austrālija noteica obligātu vakcināciju augsta riska aprūpes namu darbiniekiem, kā arī karantīnas viesnīcu darbiniekiem. Obligātas vakcīnas arī paredzētas paralimpisko spēļu dalībniekiem no Austrālijas, jo nevakcinēti sportisti varētu radīt riskus citiem.
Sākot oktobrī, obligāta vakcīna visiem aprūpes namu darbiniekiem Anglijā. Naktsklubiem un citām izklaides vietām no septembra beigām būs jāļauj tajās iekļūt tikai tiem klientiem, kuri var uzrādīt sertifikātu par pilnu vakcinācijas kursu.
12. jūlijā Francijas valdība noteica obligātu vakcināciju veselības aprūpes darbiniekiem. Tajā pašā dienā Grieķija noteica obligātu vakcināciju aprūpes namu darbiniekiem ar tūlītēju efektu un visiem veselības aprūpes darbiniekiem sākot ar septembri.
Indonēzijā Covid-19 vakcīnas noteiktas par obligātām jau februārī. Itālijā valdība martā noteica, ka vakcīnas obligātas veselības aprūpes darbiniekiem, tajā skaitā farmaceitiem. Tie, kuri atteiksies varētu tikt atbrīvoti no darba uz atlikušo gadu bez algas.
Ungārijā premjers Orbans 23. jūlijā izsludināja obligātas vakcīnas veselības aprūpes darbiniekiem. 23. jūnijā Kazahstānā noteiktas obligātas vakcinācijas visiem, kuri strādā kolektīvos ar vairāk nekā 20 darbiniekiem. Turkmēnijā 7. jūlijā izsludināts dekrēts par obligātu vakcināciju visiem valsts iedzīvotājiem sākot no 18 gadu vecuma.
Ir valstis, kuras jautājumam pieiet no otra gala. Malta aizliedza ierasties valstī jebkuram cilvēkam, kurš nav pilnībā vakcinēts. “Būsim pirmā Eiropas Savienības dalībvalsts, kura tā dara, bet mums jāaizsargā sava sabiedrība,” teica Maltas veselības ministrs. Ministrs runāja 9. jūlijā, kas bija piektdiena. Viņš piebilda, ka tajā nedēļā katru dienu jaunatklāto infekciju skaits bija divkāršojies.
Amerikā prezidents Džo Baidens 29. jūlijā izsludināja jaunas prasības federālās valdības darbiniekiem, kuru ir apmēram četri miljoni. Katram darbiniekam būs jāparaksta apliecība, ka ir bijusi pilna vakcinācija. Ja nē, tad būs jauni noteikumi par obligātu maskas nēsāšanu, iknedēļas testiem, distancēšanos u.tml. Vienlaikus ASV prezidents lūdza savas valsts bruņotos spēkus apsvērt obligātu vakcinēšanos to ierindās.
1997. gada pieņemtajā un kopš tā laika bieži grozītajā Latvijas Epidemioloģiskās drošības likuma 30. pantā lasām šādus vārdus pēc ievada, kurā teikts, ka visos gadījumos konkrēti lēmumi pieņemami Ministru kabinetā:
“Personas, kuras tiek nodarbinātas darbos, kas saistīti ar paaugstinātu inficēšanās risku, kā arī audzēkņi un studenti, kuri mācību vai prakses laikā saskaras vai var saskarties ar infekcijas slimību izraisītājiem, vakcinējami obligāti. (..) Ja sākusies epidēmija vai pandēmija vai pastāv tās draudi, var izsludināt papildu obligāto vakcināciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.”
Tieši tā mūsu Ministru kabinets jau ir izdarījis attiecībā uz izglītības, sociālās aprūpes un veselības aprūpes darbiniekiem. Manā uztverē pilnīgi pamatoti, jo visos trīs gadījumos runa ir par cilvēkiem, kuriem ir ļoti cieša saskarsme ar citiem.
Veselības aprūpes darbinieku gadījumā, ja knapi trešā daļa valsts iedzīvotāju patlaban ir vakcinēti, tad ir viss iemesls domāt, ka rudenī, kad būs aukstāks laiks un cilvēki atkal pulcēsies telpās, infekciju skaits pieaugs krietni, un tad loģiski, ka ārstiem, medmāsām un citiem, kuriem būs jāaprūpē pacienti, būtu jābūt pašiem vakcinētiem, lai pasargātu sevi un kolēģus.
Pērn augusta sākumā situācija ar Covid-19 bija rāma. 2020. gada 1. augustā bija tikai septiņas jaunatklātas infekcijas, nedēļas griezumā tādu vidēji katru dienu bija piecas. Bet tad pienāca rudens. 1. oktobrī bija 44 jaunas infekcijas, 15. datumā bija 148, mēneša pēdējā dienā — 215. 30. novembrī 100, 15. datumā 587, mēneša pēdējā dienā 686. Maisam gals bija vaļā. Vislielākais vienas dienas infekciju skaits bija 30. decembrī — 1367. Tobrīd jau pastāvēja stingri pulcēšanās un cita veida ierobežojumi.
Nav absolūti ne mazākā iemesla domāt, ka šoruden situācija būs citādāka, cita starpā tāpēc, ka Latvijā jau labu laiku ir plosījies vīrusa delta variants, kurš ir daudzreiz infekciozāks un bīstamāks nekā variants, kurš te bija pērn. Ja kāds netic, vajag paskatīties uz to, kas jau patlaban darās Amerikā.
Gada pirmajā pusē bija ļoti intensīva amerikāņu vakcinēšana, bet tā apsīka, un jūnija beigās infekciju skaits atkal sāka kāpt debesīs. 29. jūlijā bija gandrīz 100 tūkst. jaunatklātu infekciju, to starpā masīvais vairākums bija nevakcinētās personās. Internetā esmu redzējis daudz materiālu par cilvēkiem, kuri ir nonākuši slimnīcā smagi, smagi slimi un izmisīgi lūdz ārstu, vai tagad varētu vakcinēties? Ārstam diemžēl šādos gadījumos ir jāatbild nē, ir par vēlu.
Vai nevakcinētas personas Latvijā vēlas tādu pašu likteni? Vai nevakcinētas personas, kuras turpinās uzstāt par savām tiesībām nevakcinēties, saprot, ka patiesībā tas ir izmisīgi savtīgs lēmums pirmkārt tāpēc, ka tādējādi cilvēks apdraud visus sev apkārt esošos cilvēkus, bet otrkārt tāpēc, ka saslimšanas gadījumā kādam cilvēks būs jāaprūpē, iespējams, ļoti intensīvi jāaprūpē slimnīcas apstākļos? Un ikkatrā gadījumā droši vien ārstam vai medmāsai pie sevis sērīgi domājot, ja vien šis cilvēks būtu paklausījis veselajam saprātam un vakcinējies.
Nobeigumā vēl viena doma par šīm vakcīnām. Latvijā un ne tikai pastāv apgalvojums, ka tās ir pārāk jaunas, eksperimentālas un nepārbaudītas, lai tām varētu uzticēties. Pirmkārt te jāsaka, ka neviens sevi cienošs farmācijas uzņēmums nelaidīs tirgū preci, ja tas nav pārliecināts par tās efektivitāti, un rietumos izstrādāto vakcīnu gadījumā efektivitāte tagad ir pierādīta un ļoti augstā līmenī. Vairāk nekā divi miljardi dozu pasaulē iepumpēti cilvēku plecos, un pierādītu problēmu ar to ir bijis ļoti maz.
Bet otra lieta konkrēti par vakcīnām pret vīrusiem, nav jau tā, ka reiz parādījās Covid-19, darbs pie tādām sākās tūdaļ pat. Patiesībā darbs pie šādām vakcīnām sākās pirms daudziem gadiem, kad pasaulē parādījās HIV vīruss. Komentāra rakstīšanas dienā bija 30 gadi, kopš es pats Amerikā saņēmu vienu šādu vakcīnu, vai, iespējams, placebo, to nekad neuzzināju, jo pāris nedēļas pēc tam pārcēlos uz Latviju uz palikšanu. HIV vakcīna līdz šai pat dienai nav izgudrota, daļēji tāpēc, ka tas ir vīruss, kurš mutējas bieži un intensīvi. Taču tas darbs ir pamatā visam virusoloģijas darbam, kāds bijis kopš tam, un tāpēc nav iemesla uzskatīt, ka patlaban ir kaut kas ļoti jauns un nepārbaudīts. Tā tas vienkārši nav.
Ārpus tā, joprojām uzskatu, ka nav neviena racionāla iemesla nevakcinēties, ja vien veselība ir tāda, ka tas nav ieteicams. Sazvērestības teorijas nav iemesls. Tantes Mirtas saklausītais nav iemesls. Te reizes rēķins ir pagalam vienkāršs.
Vai nu šomēnes vakcinēto personu skaits pieaugs lēcienveidīgi, vai arī rudens un ziema mums būs tāda pati kā pērn — izolēta un nepatīkama. Amerikā patlaban tajās vietās, kur infekciju skaits kāpj debesīs, arīdzan krietni pieaug to cilvēku skaits, kuri tomēr ir nolēmuši vakcinēties. Būtu jauki, ja Latvijā tā tas notiktu bez nepieciešamības atgriezties pie simtiem vai pat tūkstošiem jaunu infekciju reizi diennaktī.
