Dzīvokļa pircējs pūlas izlikt pārdevēju, kuram pēc pārdošanas atļāvis tur vēl dzīvot 2
Dzīvokļa pircējs pūlas izlikt pārdevēju, kuram pēc pārdošanas atļāvis tur vēl dzīvot. Par šo strīdu avīzē, iespējams, varētu pat nerakstīt, ja vien nebūtu tik pamācoši, kādas sekas var būt neapdomīgi veiktiem darījumiem.
Pirms pieciem gadiem Pēteris Alksnītis pārdeva Vitai Zālītei 68,45 kvadrātmetru dzīvokli Vecrīgā, Grēcinieku ielā 30. Pirkuma līgumā ierakstīja, ka pārdevējs ar saviem piederīgajiem izrakstīsies un atbrīvos dzīvokli pāris mēnešu laikā – līdz 2009. gada 1. jūlijam. Bet mutiski vienojās par ko citu – Alksnīšu ģimene turpina dzīvot šajā dzīvoklī vēl piecus gadus, dzīvokļa īpašnieces vietā sedzot visus ar dzīvokļa uzturēšanu saistītos izdevumus.
Pāris gadu vēlāk kādā brīdī, saņemdama no nama apsaimniekotāja brīdinājumu par komunālo pakalpojumu parādu, ko bija iekrājusi Alksnīšu ģimene, dzīvokļa īpašniece nolēma pieprasīt dzīvokļa iemītniekus izvākties agrāk, nekā bijis mutiski norunāts. Bet Alksnītis atsaucies uz vienošanos, kas ļauj viņam dzīvot šajā dzīvoklī ilgāk. Tā kā miera ceļā vienoties vairs nav izdevies, abas puses mēģinājušas izšķirt strīdu ar spēku. Pēc Zālītes kundzes dzīvesbiedra Arņa teiktā, viņam ar dūrēm virsū meties Pētera Alksnīša dēls. Bet Pēteris Alksnītis man stāsta, ka dzīvoklī vairāku dūšīgu vīru atbalstā mēģinājis ielauzties Arnis Zālītis. Apbruņojies ar celtniecības putām, esot sabojājis ārdurvju slēdzeni tā, ka uz labu laiku viņi palikuši ieslēgti dzīvoklī.
Arnis Zālītis man rāda jau 2012. gada vidū no “Rīgas namu pārvaldnieka” saņemto brīdinājumu par komunālo pakalpojumu parādu 440 latu apmērā, kuru viņš bijis spiests samaksāt Alksnīšu vietā, lai nebūtu jātiesājas ar apsaimniekotāju. Arī turpmāk viņš esot maksājis visus komunālo pakalpojumu rēķinus. Zālīša k-gs žēlojas par tiesiskuma trūkumu valstī, kas dzīvokļa īpašniekam neļauj atbrīvoties no patvaļīgiem īrniekiem, īpašnieka tiesības neviens likums neaizstāv. Pēc viņa domām, tiklīdz par to žurnālists uzrakstīs avīzē, tā vārti uz tiesiskumu būs vaļā.
Pēteris Alksnītis savukārt apgalvo, ka mutiska vienošanās bijusi un ka visus aizvadītos gadus godīgi maksājis arī par dzīvokļa uzturēšanu. Bet pārstājis pēc Zālīšu mēģinājuma izlikt viņu no dzīvokļa ar spēku.
Zālīšu ģimenes celto prasību izrakstīt dzīvoklī deklarēto Alksnīšu ģimeni šā gada sākumā tiesa noraidījusi. Kaut arī likums “Par dzīvojamo telpu īri” nosaka, ka īres līgumi jānoslēdz rakstiski, Civillikuma izpratnē var pastāvēt arī mutiska vienošanās. Tāpēc nav iemesla izdeklarēt īrnieku.
Pēteris Alksnītis, kam šogad aprit dzīves 70. gadskārta, man gan nerada tāda cilvēka iespaidu, kurš vecumdienās būtu sadomājis sagādāt sev liekas nepatikšanas, patvaļīgi aizņemot citai personai pārdotu dzīvokli un tīšām nemaksājot par komunālajiem pakalpojumiem. Ja ar dzīvokļa īpašnieci bijusi mutiska vienošanās par dzīvokļa lietošanu vēl piecus gadus, tad arī šis termiņš jau ir beidzies un aizņemtais dzīvoklis būtu jāatbrīvo.
Pēc sarunas ar Pēteri Alksnīti rodas iespaids, ka viņš pat pārdzīvo notikušo – esot smagi iekritis ar šo mutisko vienošanos par dzīvokļa izmantošanu pēc pirkuma līguma noslēgšanas vēl piecus turpmākos gadus. Bet arī Zālīšu ģimene atzīst, ka ar dzīvokļa pirkumu iekūlušies pamatīgā ķezā un ka nav plānojuši bendēt nervus, staigājot pa tiesām.
Pēteris Alksnītis man atzīst, ka dzīvoklī nepalikšot. Diemžēl dēla paputējušā biznesa un bankas kredīta parādu dēļ pašlaik nopirkt citu dzīvokli viņam neesot iespējams, tāpēc pagaidām lāgā neesot kur iet. Tā kā dzīvokļa īpašniece iesniegusi tiesā jaunu prasību par izlikšanu, viņš sameklēšot sev labu advokātu un pagaidīšot, lai tiesa tad izlemj, kuram taisnība un kuram ne.
PADOMS
Sandra Jakušenoka, zvērināta notāre, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja: “Ja strīds ir nonācis tiesā un sprieduma vēl nav, tad no malas nevienam nav tiesību izdarīt secinājumus par vienas vai otras puses vainu.
Manuprāt, nepatīkamā situācijā ir nonākušas abas puses. Lai izvairītos no līdzīgiem strīdiem, mans ieteikums būtu vienmēr jebkuru vienošanos izteikt rakstveidā, skaidri un abām pusēm saprotami norādot, par ko abas puses ir līgušas. Piemēram, ja pircējs un pārdevējs ir norunājuši, ka pārdevējs turpinās dzīvot pārdotajā dzīvoklī, tad rakstiski jāvienojas: cik ilgi dzīvos viens vai kopā ar ģimenes locekļiem; vai dzīvoklis var tikt norādīts kā deklarētā dzīves vieta; par maksājumiem (komunālie maksājumi un īre vai tikai komunālie maksājumi, īpašuma nodoklis, iespējams, vēl kādi maksājumi par interneta pieslēgumu, apsardzi); samaksas kārtība – īpašniekam vai nama apsaimniekotājam; kā tiek kontrolēta samaksa no vienas vai otras puses; kā notiek dzīvokļa atbrīvošana; kādas mēbeles vai iekārtas dzīvoklī paliek; vai taisāms kosmētiskais remonts; vai dzīvokli nepieciešams apdrošināt un pret kādiem riskiem; kurš apdrošinās un kurš saņem apdrošināšanas atlīdzību.
Ja sākotnēji noslēgtā vienošanās tiek grozīta, tad arī grozījumi noslēdzami rakstveidā. Lai gan Civillikums paredz, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības, tomēr katrai pusei pašai jādomā par pierādījumiem, – ja tomēr rodas strīds, kā varēs vienu vai otru lietu vai savu labticību un godaprātu pierādīt.
Mans ieteikums būtu abiem strīdniekiem mēģināt noslēgt izlīgumu. Tiesas nolēmums reti kad apmierina abas puses.”
