Strazds: Pasaulē godā Latvijas šuvējus 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc diviem gadiem Latvijas tekstilrūpniecība atzīmēs savas pastāvēšanas 300 gadu jubileju. Gadsimtu gaitā piedzīvoti gan ziedu, gan salnu laiki, taču par savu pastāvēšanu nozare ir droša – cilvēkiem jāģērbjas, jāiekārto savi mājokļi un darbavietas, turklāt Latvijas tekstilrūpniecība spēj arī transformēties un pielāgoties. Kādus laikus Latvijas tekstila rūpniecības uzņēmumi piedzīvo tagad? To jautāju Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidentam, Dr. habil. SC.Ing. Guntim Strazdam.
Ne tikai rūpniekiem, bet visiem Latvijas iedzīvotājiem saimnieciskajā ikdienas plānošanā aktualitāte nr. 1 tagad laikam ir “Sadales tīklu” izziņotais projekts par tarifu izmaiņas plāniem nākamajā gadā. Cik energoietilpīga ir tekstila ražošanas nozare, kā iespējamais sadārdzinājums varētu atsaukties uz tālākās attīstības plāniem?
G. Strazds: Vieglā rūpniecība pati par sevi pārāk energoietilpīga nav. Pašlaik Latvijā tekstila nozarē strādā krietni virs 1000 uzņēmumiem. Asociācijā apvienojušies 75 – tie, kuru finanšu apgrozījums gada laikā ir vismaz virs miljona eiro un nodarbināto skaits mērāms desmitos. Lielākā daļa mums ir nelieli uzņēmumi, kas vidēji nodarbina 3–15 cilvēkus.
Šūšanas uzņēmumiem enerģijas sadārdzinājums, protams, pa kabatu sit, taču darba ražīgums un kaut vai to pašu šujmašīnu efektivitāte tagad ir stipri uzlabojusies. Ja runājam tikai par apģērbu ražotājiem, elektrības vai gāzes patēriņš viņu galaproduktos svārstās 3–12% robežās.
Tomēr atsevišķām kompānijām, ko savā nozarē viennozīmīgi uzskatām par sistēmas uzņēmumiem, problēmas ir. Pieminēšu divus, par kuriem pilnīgi skaidri zinu – viņi arī šos krīzes laikus pārdzīvos. Viens ir “Valmieras stikla šķiedras rūpnīca”. To tagad paglābj speciālie pasūtījumi, kur viņu produkcija ir ārkārtīgi pieprasīta un par to arī labi samaksā. Lielāks satraukums ir par Liepāju, kur “Lauma Fabrics” pati par sevi izdzīvos noteikti, jo uzņēmums savu darbību ir attīstījis vairākos virzienos. Taču, ja nebūs valdības atbalsta vai pretimnākšanas un viņiem nāksies sašaurināt tradicionālo ražošanu, bez darba un ienākumiem reģionā var palikt 55 mazie un vidējie uzņēmumi, kas izmanto “Lauma Fabrics” produkciju – lentas un mežģīnes – un šuj sieviešu veļu nelielās partijās.
Ko tad sagaidāt no jaunās valdības?
Runājot atklāti un mazliet bezkaunīgi – lai vismaz netraucē. Pārorientācija uz Rietumu tirgiem ir notikusi pilnībā, mums ir kvalitāte, mūs pasūtītāji pazīst, vairāk nekā 90% no saražotā eksportējam. Pagājušajā gadā, neskatoties uz pandēmijas ierobežojumiem un haosu piegāžu ķēdēs, nozares finanšu apgrozījums bija 640 miljoni eiro. Šogad būs jau pāri 700 miljoniem eiro. Eksportu pieaudzējam un realitātē pasūtījumu ir vairāk, nekā varam sašūt un saražot.
Līdz 2004. gadam tekstila nozare atjaunotajā Latvijas Republikā bija lielākā eksportētāja. Tikai tad nāca kokrūpnieki un metālapstrāde. Tagad esam kādā ceturtajā piektajā pozīcijā, mūsu eksports veido apmēram 6% no valsts kopējā, un mūs apsteiguši ne tikai kocinieki un metālisti, bet arī farmaceiti un ķīmiķi. Mūsu devums nav palicis sliktāks, finanšu apjoms ir pat būtiski pieaudzis, taču arī citas Latvijas rūpniecības nozares kopš 2004. gada ir veikušas ļoti būtisku attīstības uzrāvienu.
Cik strādājošo nozare nodarbina patlaban?
Tagad būs kādi 13 500 strādājošo. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad šeit vieglajā rūpniecībā bija vislielākais pieaugums, nozarē strādāja 40 000 darbinieku. Tomēr jāņem arī vērā jau minētais, ka tagad darba ražība ir pavisam cita. Apgrozījums naudas izteiksmē tagad varbūt ir pat lielāks, taču šīs lietas tomēr ir ļoti grūti salīdzināt.
No 1991. līdz 1998. gadam te strauji ienāca vācu uzņēmēju investīcijas, jo viņus apmierināja mūsu produkcijas kvalitāte. Tā neatšķīrās no viņu produkcijas, un tolaik tas mums bija vislielākais novērtējums. No tā laika arī iegājās, ka ļoti daudz ražojam ar citiem zīmoliem.
Būsim arī godīgi – Latvijas uzņēmumi tomēr nav tik lieli, lai nodrošinātu globāla zīmola mārketingu. “Lauma” mēģināja, sāka ar savu zīmolu, taču ātri saprata, ka tikai zīmola reklāmām vien vajag vismaz vienu miljonu eiro gadā.
Kādas tad ir mūsu tekstilnieku priekšrocības un nišas?
Mūsu vieglās rūpniecības lielie uzņēmumi saskaņā ar tagadējiem ES Zaļā kursa uzstādījumiem faktiski strādā jau vismaz 20 gadus. Piemēram, tekstila atkritumu šķirošana notiek kopš 2000. gada, kad sadarbībā ar Somijas Republikas Vides ministriju ieviesām mācību programmu “Tīrāka ražošana Latvijas rūpniecības uzņēmumos”. Vides prasībām atbilstošu normu ievērošana bija viens no priekšnosacījumiem, lai mēs varētu piedalīties globālajā apģērbu ražošanas konkurencē. Visi lielie uzņēmumi ir arī saņēmuši pasaulē atzītus sertifikātus, kas apliecina vides prasībām atbilstošu uzraudzību kopumā sarežģītajā cehu un rūpnīcu darbībā.
Mūsu stiprās puses noteikti ir sieviešu veļa un darba jeb funkcionālie apģērbi. Ļoti spēcīgi esam arī gultasveļas un pledu segmentos, ar šīm precēm apgādājam visu Skandināviju. Jāatzīst, ka tieši pēdējos gados mums labvēlīgi nostrādāja arī pandēmija, jo tās laikā strauji samazinājās Ķīnas produkcijas īpatsvars – galvenokārt traucēto piegāžu un termiņu kavējumu dēļ.
Ko dara asociācija? Organizē, piemēram, loģistiku?
Nē, ar to nodarbojas uzņēmumi paši. Asociācijai lielākie uzdevumi bija no 1991. līdz pat 2004. gadam – dabūt kontaktus, braukt uz izstādēm Eiropā. Tā tie ārzemnieki arī te sāka nākt. Pirmie bija pasūtījumi ar darba jeb tā sauktajiem funkcionālajiem apģērbiem 1993. gadā. Arī armijas apģērbi. Piemēram, “SRC Brasa” – pat tagad īsti nezinu, cik armijas Eiropā un NATO blokā viņi tagad apģērbj. Ražo arī ekipējumu, piemēram, mugursomas – visu, kas armijā saistīts ar tekstilu.
“Brasā” – šuj cietumnieki?
Taisnība, uzņēmums strādā arī cietumos. Starp citu, vislabākie šuvēji esot Matīsa cietumā, jo tur sēž inteliģenti, kuri labprāt arī šuj. Protams, arī Iļģuciema sieviešu cietumā.
Cehi cietumos bija arī padomijas laikā. Tolaik arī pats strādāju kā galvenā inženiera vietnieks, man bija jāpārrauga viena cietuma cehs. Sevišķi patīkami tas nebija, bet šuva labi. Cik zinu, militārie pasūtījumi cietumos tagad nonākot mazāk. “SRC Brasa” filiāles izvieto perifērijā – Viļānos un citur, kur vēl ir cilvēku resursi. Protams, mūsu uzņēmumi apģērbj arī Latvijas armiju.
Šuj arī jaunos, spīdīgos Latvijas policistu formas tērpus?
Ar policijas pasūtījumiem mums jau gadiem ir problēmas. No kāda 2008. gada policijas vadība nevarēja apstiprināt formastērpu auduma tehnisko specifikāciju. Pēc viņu pieprasījuma to esam izstrādājuši jau divas vai pat trīs reizes, bet nevienu tā arī neieviesa.
Beigās iepirkumam apstiprināja tādu, kur katram profesionālim bija skaidrs – specifikācija rakstīta vienam speciālam audumam. Cik zinu, tagad par šo iepirkumu ierosināta krimināllieta, notiek izmeklēšana.
Kādu apģērbu izvēlaties pats?
Ir tāda firma “Solutions”, kas pamatā strādā Francijas tirgū, bet to, kas paliek pāri, pārdod arī citur. Visvairāk manā garderobē no viņiem ir jakas.
Kur slēpjas kvalitāte – piegriezums, šūšana, dizains?
Audumos. Tā ir lieta, kas tagad Latvijā diemžēl praktiski vairs nepastāv. Bija “Rīgas tekstils”, “8. marts”, “Parīzes komūna”, “Rīgas manufaktūra”, “Ogres trikotāža”. “Lauma” šuva un ražoja arī audumus atjaunotās Latvijas pirmajiem karogiem. Tagad tā ir pagātne.
Palikuši ir tikai mazie, nišas audumu ražotāji. Rēzeknē un Daugavpilī ir uzņēmums, kas ražo riepu audumus. Diezgan lielos daudzumos, arī visu eksportē. Liepājā ražo audumus, ko klāj zem asfalta.
Apģērbu audumu vairs ne?
Pledus, segas. Ir tāds mazs un jauks uzņēmums “Limbažu tīne”, kas ražo audumus tautastērpiem visām Baltijas valstu pamattautībām. Arī “Klippan Saule”, kas jau no 1994. gada ražo pledus.
Nozarē strādājat jau 62 gadus – kad bijuši labie, kad sliktie laiki? Kādu redzat tuvāko nākotni?
Pirmā manufaktūra Rīgā bija izveidota 1724. gadā. Starp citu, šis uzņēmums savu vēsturi turpina rakstīt arī tagad, tikai citā vietā – Rēzeknē, kur to 1973. gadā pārcēla no vēsturiskās mājvietas Maskavas forštatē. Laiki ir bijuši visādi, arī “zelta laikmets” ap XVIII gadsimta vidu. Dažos teikumos tik ilgu vēsturi izstāstīt nevar, tādēļ tagad par šīm lietām rakstu grāmatu. Kopumā man ir prieks, ka arī tagad nozare nevis veģetē, bet attīstās. Vienīgi – tā nestrādā vietējam tirgum.
Uz priekšu apmēram tas pats arī paliks, un pamatā apgādāsim ārzemju tirgus. Tam ir daudz apstākļu, un viens no galvenajiem –ārzemnieks mums samaksā 3–15 dienu laikā, turklāt par preci saņemam no 40% līdz pat 100% vairāk, nekā tas būtu vietējā tirgū. Tādēļ gribētos novēlēt, lai arī Latvijas iedzīvotāji varētu sākt atļauties nopirkt tos apģērbus, ko šuj mūsu uzņēmumi.
