“Ne par ko nejūtos apvainojies.” Saruna ar tenoru Mihailu Čuļpajevu 0
Gadu mija dzirkstī kā šampanietis. Plūst skanīgākās operu melodijas, mirdz spožākās zvaigznes, un svētki var sākties. Sestdienas, 28. decembra, vakarā Latvijas Nacionālajā operā Vecgada koncertā solistu vidū būs tenors Mihails Čuļpajevs, kurš sevi izcili pierādījis kā solo mākslinieks operā vairāku sezonu garumā.
Jau Mihaila Čuļpajeva debija Trufaldīno lomā Sergeja Prokofjeva operā “Mīla uz trim apelsīniem” 2013. gadā raisīja sajūsmu skatītājos un kritiķos.
Gan vokāli, gan aktieriski viņš sevi spoži apliecinājis daudzveidīgā repertuārā, bet pats par vienu no vokālo un aktierisko meistarību visvairāk spodrinājušām lomām uzskata Ļenski Pētera Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”.
Mihail, Vecgada koncertos operā jūs šogad, tāpat kā pērn, dziedat Štrausu.
M. Čuļpajevs: Štrauss tik ļoti piestāv svētku noskaņai – kā dzirkstošs vīns! Melodijas ir dzīvespriecīgas, optimistiskas. Kā himna priekam!
Kaut dziedātājam tās nav vieglas, pat visiem pazīstamā, it kā pati no sevis plūstošā neapolitāniešu “O, sole mio” patiesībā tāda nav. Visam jāatrod gan raksturs, gan tēls.
Tādēļ, ķeroties pie jauna darba, vispirms tekstu tulkoju – pats sev, Štrausa mūzikā – no vācu valodas latviešu valodā.
Vārdi jāsaprot precīzi, jo tieši caur tekstu izpaužam dziedātā jēgu. Pēc tam domāju, kā visu padarīt skaistāku, atdzīvināt augšējās notis, uzspodrināt niansītes.
Pērn Vecgada koncertos dziedāju kuplejas no Štrausa operetes “Čigānu barons”, tagad esmu iestudējis divus jaunus darbus, no kuriem viens ir Gondoljera dziesma no Štrausa operetes “Nakts Venēcijā”.
Gondoljeri, protams, asociējas ar Venēciju, skaisto, labskanīgo, operām tik pateicīgo itāļu valodu, bet šoreiz dziedāsim operetes oriģinālvalodā – vāciski.
Pārredzamā pagātnē Latvijā nav piedzīvots, ka operas solistam tiktu nozīmīga loma baleta izrādē, kāds ir jūsu Dziedātājs Nacionālajā operā un baletā nupat iestudētajos “Trīs draugos” pēc Remarka romāna motīviem. Attēlojat pats sevi – operdziedātāju Operā.
Kā iecerējis baleta režisors un horeogrāfs Sergejs Zemļanskis, mans tēls ir kā nāves vēstnesis, kurš parādās trīs reizes.
Vispirms caur manis atveidoto Dziedātāju, otro reizi bedrē, kad sākas galvenā varoņa ciešanas, un trešo reizi, nomirstot mīļotajai meitenei Patrīcijai.
Kad piedāvāja lomu, ierosināju – varbūt arī mans Dziedātājs uz skatuves varētu būt kustīgā darbībā kopā ar pārējiem baleta varoņiem? Režisors ideju akceptēja.
Tā Dziedātāja tēlā ir arī mans idejisks pienesums.
Protams, biju skatījies baleta izrādes, taču viena lieta ir vērot no malas, bet otra – būt starp baleta māksliniekiem, redzēt, kā top iestudējums. Kas mūsējiem par izcilu meistarību!
Likteņa līkloči kādreiz ir ļoti interesanti. Kad pirms pāris sezonām Sergejam Zemļanskim pasniedza “Grand Prix” kā Gada izrādes režisoram (par Gogoļa “Precībām” Liepājas teātrī. – V. K.), man piedāvāja “Spēlmaņu naktī” uzstāties ar joku, apsveicot laureātu.
Ja godīgi, toreiz nemaz nezināju, kas tas Zemļanskis tāds ir.
Bet, “Putnu operas” Kanārijputniņa Cīpa kostīmā ģērbtam, man bija jāuzved Zemļanskis uz skatuves un jānodzied atbilstoša kupleja.
Tagad abi ar viesi skatījāmies feisbuka arhīvā – re, toreiz svinīgajā ceremonijā zālē sēžu Zemļanskim tieši aiz muguras. Nu strādājam kopā.
Spriežot pēc tā, kā Zemļanskis rīkojas, var redzēt, ka viņš ir liels mākslinieks, liels režisors – tas viņš ir vairāk nekā horeogrāfs.
Un kā vērtējat komponista Pāvela Akimkina mūziku viņa pirmajam baletam?
Apgūstot Dziedātāja partiju, vispirms nospēlēju partitūru uz klavierēm. Man, vienmēr sapņojušam par kantilēnu, romantisku melodiju, likās nesaprotami, kāpēc tik augstas notis, haotiskums taktsmēros…
Pāvelam Akimkinam tā arī sacīju – varu izdziedāt, tomēr vēlētos saprast, kāpēc visu laiku mainās taktsmēri, galvā nepārtraukti jāskaita viens, divi, trīs, pieci, seši, viens, divi, četri un vēl augšējās notīs, kas tenoram jau tā grūti!
Mūzikas autors skaidroja, ka vēloties, lai manis atveidotais tēls būtu it kā ārpus visa uzvedumā notiekošā, ārpus visām dimensijām, ka mana misija vairāk uztverama nevis kā izdziedama ārija, bet baleta varoņu emocionāls kliedziens, kā viņu balss, kas visu izdzīvo un izkliedz…
Kad ieraudzīju kopainu, kā viss saslēdzas un ko simbolizē, komponista ideja kļuva skaidra, un es tai iekšēji piekritu – viņa iecere strādā.
Pirmizrādē varēja just, ka publikai uzvedums patīk.
Dzirdēts, ka izrādēs parādoties brodvejiskums, dažādi stili. Protams, “Trīs draugi” nav klasisks balets, taču dzīvojam laikmetā, kad vēlamies skatītāju allaž pārsteigt ar ko jaunu.
Esat liriskais tenors ar spējām uz skatuves darīt gandrīz jebko ne vien aktieriski, bet pat akrobātiski. Vai tas apgūts īpaši?
Visvairāk – Krievijas horeogrāfes Svetlanas Ļevčenko vadītajā grupā “Magic dance” ar visdažādākajiem šova elementiem programmās.
Pirms operas darbojos deju kolektīvos, amatierteātros.
Izmantoju visas iespējas atrasties uz skatuves un attīstīt ķermeņa valodu, varbūt tādēļ, lai pārvarētu dabas doto kautrīgumu.
Manas pirmās uzstāšanās “mediņos” bija baiļu pilnas, kad tu, tāds mazs dziedonis, uznāc uz lielās skatuves un nezini, kā paslēpties aiz klavierēm un pašam no sevis.
Tagad man ir princips: ja pirms kāda uzdevuma ir iekšēja nedrošība, cenšos izdarīt par spīti, saku sev – mēģini! Jo pretējā gadījumā – kas var mainīties?
Vai baiļu sajūta bija, arī stājoties žūrijas priekšā operas jaunā direktora Egila Siliņa iniciētajā solistu pārbaudē jeb tādā kā revīzijā diviem nākamajiem iestudējumiem?
Par ko gan būtu jābaidās? Normāls darba process. Direktoram galu galā jāzina trupas solistu līmenis un mākslinieciskā varēšana.
Dzīvē bijis tik daudz noklausīšanos, ka tagad eju uz tām bez kādām bažām.
Žūrija ir tā pati publika, tādi paši cilvēki. Vienīgā atšķirība, ka publika, tevi klausoties, atpūšas, bet žūrijai arī konsekventi jāseko, kā esi nodziedājis, cik precīzi, pareizi… Cenšos par to nedomāt un katru uznācienu uz skatuves uztveru kā uzstāšanos.
Šoreiz žūrijā bija viss operas vadošais personāls, diriģenti, pieaicināts arī patlaban Austrijā muzicējošais talantīgais latviešu pianists un koncertmeistars Māris Skuja ar monumentālām zināšanām par operu un dažādiem šīs mākslas stiliem.
Noklausījies dziedātājus, viņš bija izlicis sarakstiņu ar to vārdiem, ar kuriem vēl gribētu pastrādāt. Tas bija brīnišķīgi!
Operā top Mocarta “Dona Žuana” jauniestudējums, kas pirmizrādi piedzīvos maija beigās, darbā pieaicināts arī Māris Skuja. “Donā Žuanā” man uzticēts Otavio, vienīgā tenora loma ar divām pasaulslavenām ārijām. Grūtas. Bet tas ir Mocarts. Līdz ar to nekas nav viegls.
Pēc akcenta var dzirdēt, ka latviešu valoda nav jūsu dzimtā…
Nemaz necenšos akcentu slēpt. Mana mamma nāk no Kaļiņingradas, tētis no Vidusāzijas, dzīslās plūst austrumnieciskas asinis.
Uz Latviju vecāki atbrauca septiņdesmitajos.
Kaut esmu dzimis Latvijā, kādu laiku dzīvoju ar “zilo”, tā dēvēto nepilsoņa pasi. Ārzemēs nācās skaidrot tās izcelsmi un nozīmi. Bet ne par ko nejūtos apvainojies, esmu skolojies latviešu valodā. Tagad, protams, esmu ieguvis Latvijas pilsonību.
Vecgada vakaros ar interesi gaidu Valsts prezidenta uzrunu tautai. Mazliet atsvešināti allaž izklausās pirmie vārdi – Latvijas cilvēki, Latvijas iedzīvotāji… Ja Valsts prezidents beidzot uzdrošinātos sacīt – mīļie latvieši, godātie cittautieši Latvijas pavalstnieki… Vai jūs šāda uzruna aizvainotu?
Protams, ka ne! Bet diemžēl mūsu sabiedrība baidās no lietām, kas ir reālas un no kurām nebūtu jābaidās, un reizēm daudz ko uztver pārspīlēti slikti, kā tas dzīvē nemaz nav.
Ko jūs novēlētu Latvijai jaunajā gadā?
Latvijas cilvēkiem – mazāk laika tērēt savos viedtālruņos un virtuālajā pasaulē, bet vairāk tikties ar sev tuviem cilvēkiem reālajā dzīvē.
Esmu lasījis, ka vislaimīgākie ir tie, kuri ir kopā ar draugiem, paziņām, gūst pozitīvas emocijas.
Ik dienu braucu piecpadsmit minūtes vilcienā no mājām Mangaļos uz darbu Operā. Tā kā daļēji esmu aktieris, sēžu vilciena solā un skatos pasažieros, pētu cilvēkus. Viņu vaibstos reizēm ko smeļos arī saviem varoņiem.
Pēdējā laikā cilvēki tik ļoti ieurbušies savos telefonos, visiem vai vienāds skatiens, tāds patukšs diemžēl. Cits no cita noskatās, tik hipnotizējoši nepareizi…
Labāk būtu vienkārši palūkoties laukā pa logu, padomāt kaut ko, varbūt ar kādu parunāties.
Un ko jūs nākamajā gadā novēlētu sev?
Stipru veselību, jo mākslinieki kā antenas savu enerģiju nemitīgi atdod citiem. Ļoti skaisti, taču no pirmā mirkļa, kad sper soli uz skatuves, līdz brīdim, kad aizveras priekškars, esi atstājis uz dēļiem un publikai tik neaptverami daudz stresā patērētu nervu, spēka…
Esmu diezgan pašpietiekams cilvēks un, ja man ir laba veselība, varu būt gandarīts darbā uz skatuves, esmu laimīgs, visa gana.
Uzziņa
Operdziedātājs Mihails Čuļpajevs
Dzimis 1989. gadā Rīgā, Operas štatā kopš 2014. gada.
Dziedājis Ernesto Gaetāno Doniceti operā “Dons Paskvāle, ševaljē de la Forsu Fransisa Pulenka operā “Karmelīšu dialogi”, Stūrmani Riharda Vāgnera operā “Klīstošais holandietis”, Velnēnu Imanta Kalniņa operā “Spēlēju, dancoju”, Pepi Rudžero Leonkavallo operā “Pajaci”, Ļenski Pētera Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”, Remendado Žorža Bizē operā “Karmena”, Alfrēdu Johana Štrausa operetē “Sikspārnis”, Valteru fon der Fogelveidi Riharda Vāgnera operā “Tanheizers”.
Pilnveidojies operas namos Nīderlandē un Amsterdamas Karaliskajā “Concertgebouw”.
Bijis nominēts “Lielajai Mūzikas balvai 2015” kategorijā Jaunais mākslinieks, bet 2017. gadā ieguvis LNO fonda Gada balvu kā Labākais operas solists.
