Straume un pretstraumes 0
Pagājušajā nedēļā atklājās Francijas un Vācijas domstarpības par tā sauktās gāzes direktīvas grozījumu, ko Eiropas Komisija bija ierosinājusi 2017. gada novembrī, lai stingrāk uzmanītu ES enerģētikas tirgu. Regulējošos pasākumus diezgan kategoriski pieprasa ieviest Eiroparlaments, taču līdz šim to kavēja Vācijas un citu neieinteresēto valstu nostāja.
Iekustinātais process
Francijas lēmums minēto ierosinājumu atbalstīt ir krietni iedragājis iespējas Vācijai to bloķēt. Parīzei un Berlīnei nācās uz karstām pēdām vienoties par abām pusēm un ES dalībvalstu kopumam pieņemamu kompromisa variantu. Tas guva gandrīz vispārēju piekrišanu Pastāvīgo pārstāvju komitejas 8. februāra sanāksmē. Kā bija sacīts publiskotajā paziņojumā, “ar ierosināto grozījumu ir paredzēts ES gāzes tirgus noteikumus attiecināt arī uz tiem cauruļvadiem, kuri ved uz un no trešajām valstīm”. Respektīvi, grozījums tieši skar no Krievijas uz Vāciju pa Baltijas jūras gultni vilkto “Nord Stream 2”.
Jāatgādina ES iekšējā tirgus pamatnostādne – gāzes piegādātājs nedrīkst būt cauruļvada operators. Savukārt kompromiss tika apslēpts formulējumā, ka ES dalībvalsts, kurai gāze tiek piegādāta vispirms – “Nord Stream 2” gadījumā Vācija –, uzņemsies kontroli pār infrastruktūras izmantošanas atbilstību ES noteikumiem, varēs diezgan brīvi interpretēt grozījuma burtu un piemērot jau noslēgtam darījumam “atkāpi”, ņemot vērā, ka pašlaik vēl nepastāv “starp ES dalībvalstīm un trešajām valstīm piemērojami konkrēti noteikumi”.
Vēl pāragri spriest, kāds teksts galu galā tiks apstiprināts un kā tas īsti izpaudīsies realitātē, bet jau dažas dienas pēc Pastāvīgo pārstāvju komitejas sēdes ES Padomē prezidējošā Rumānija un Parlaments panāca pagaidu vienošanos, un no 13. februārī izplatītās informācijas izriet, ka Eiropas Komisijai tomēr būs noteicošais vārds atkāpju piemērošanā, kā arī konkurences noteikumu un piegāžu drošības uzraudzības jautājumos. Tādējādi agrāk bremzētie procesi beidzot ir iekustināti. Vēl vienošanās jāapstiprina gan Eiroparlamentā, gan ES Padomē.
Politiskā ekonomika
Elizejas pils piesliešanās Eiropas Komisijas viedoklim un “Nord Stream 2” pretinieku argumentiem daudzus pārsteidza. Parīzes attieksme pret gāzesvadu tika uzskatīta par piesardzīgi labvēlīgu vai vismaz neitrālu. Jo Francijas uzņēmums “Engie” piedalās “Gazprom” projekta finansēšanā 950 miljonu eiro jeb desmit procentu apmērā līdzīgi pārējiem darījumā iesaistītajiem Rietumeiropas uzņēmumiem (“Shell”, “OMV”, “Uniper”, “Wintershall”), un 600 miljoni tajā jau esot ieguldīti. Parasti gan Francijas prezidents Emanuels Makrons ir vairījies izteikties šī gāzesvada sakarā un nav piebalsojis Vācijas kancleres un citu Berlīnes amatpersonu ilgi klāstītajam, ka tas ir tikai un vienīgi “ekonomisks projekts”.
Diez vai Makronu izšķiroši iespaidoja ASV Kongresa un Baltā nama spiediens un varbūtība, ka Vašingtona vērsīs sankcijas pret gāzesvada izbūvē iesaistītajiem. Pašā Eiropas Savienībā strīds norit nepārtraukti, un vēl decembra vidū Parlaments rezolūcijā atkārtoti uzsvēra, ka projekts ir “politisks” un tāds, kas “rada draudus Eiropas enerģētiskajai drošībai”. Arī drošībai vispār. (Pirms tam bija noticis incidents Kerčas šaurumā, kas apliecināja, ka stratēģiski objekti var kļūt par ieganstu militārām provokācijām.)
Pat Vācijas valdības oficiālā nostāja laika gaitā kļuva niansētāka atšķirībā no sākotnēji tēraudcietās pozīcijas, ka “Nord Stream 2” projekts ir tīri saimniecisks, ka papildu cauruļvads pa jūru Eiropas enerģētisko drošību nostiprina, nevis apdraud un ka tuvākajos gados gāzes patēriņš krasi pieaugs, bet piegādes no Krievijas ir ērtākais un lētākais risinājums, kam teju nav alternatīvas. Šajos jautājumos ekspertu domas dalās, un netrūkst to, kas apšauba “Nord Stream 2” saimniecisko lietderību. Tostarp gāzesvada ekonomisko izdevīgumu Krievijai, kurai svarīgāks acīmredzot ir politiskais. Jeb iespēja apiet Austrumeiropas valstu teritoriju, novirzot gāzes piegādes pa cauruļvadiem jūrās ziemeļos un dienvidos (“TurkStream”).
Ukrainas faktors
Saskaņā ar dažām aplēsēm Ukraina varētu zaudēt 3% no iekšzemes kopprodukta, ja paliks bez ienākumiem no gāzes tranzīta, nerunājot par cita veida iespējamajām sekām. Berlīne pusvārdos atzīst ģeopolitiskos riskus un sola panākt no Krievijas garantijas, ka tranzīts caur Ukrainu saglabāsies arī pēc 2019. gada, kad beigsies tagad spēkā esošā Ukrainas un Krievijas līguma termiņš. Un kad paredzēts atklāt “Nord Stream 2”.
Maskava atbild, ka saglabās tranzītu, ja uzskatīs par vajadzīgu un atbilstoši saviem nosacījumiem. Turpretī Kijeva, kas vēlas integrēties Eiropas Enerģētikas savienībā, deklarē, ka visam jānotiek atbilstoši ES standartiem. Šajā sakarā turpinās arī trīspusējās sarunas ar Briseles līdzdalību, taču Kremļa noskaņojums arvien nav pareģojams. Katrā ziņā eiropieši nav ieinteresēti, lai Ukrainas gāzes transporta sistēma ierūsētu. Viens no izskatītajiem perspektīvajiem risinājumiem ir tās izmantošana piegādēm no Turkmenistānas. Tas veicinātu arī tirgus dalībnieku diversifikāciju un mazinātu Krievijas gāzes monopola “Gazprom” nesamērīgo lomu un produkcijas īpatsvaru Eiropas tirgū, kāds izveidojies Berlīnes diezgan savrupās enerģētikas politikas dēļ un var pieaugt pēc “Nord Stream 2” nodošanas ekspluatācijā. Kaut gan līdz šim izteiktie paredzējumi par to, kad – 2020. gadā vai, iespējams, vien 2022. gadā – cauruļvads sāks pilnā mērā darboties, atšķiras.
Dzeguzes ola
Turklāt pastāv šaubas, vai Vācijas eventuālie ieguvumi atsvērs risku, ko rada atkarības pielielināšanās no “Gazprom”. Merkele, būdama Bratislavā, kur viņu sasniedza ziņa par jau pieminēto Elizejas pils lēmumu, gan apgalvoja, ka Krievijas piegādes turpmāk segs trešdaļu Vācijai nepieciešamā gāzes daudzuma, bet pārējo plānots iepirkt Nīderlandē un Norvēģijā, un paredzēts celt termināļus, lai importētu no ASV sašķidrināto gāzi.
Otrdien par divu vai triju termināļu būvi izteicās arī Vācijas ekonomikas ministrs Peters Altmeiers, kurš tikās ar ASV valsts sekretāra vietnieku enerģētikas lietās. Bet, daudzuprāt, šie atzinumi un plāni nāk varbūt novēloti, jo, kā tēlaini salīdzina nedēļraksts “Die Zeit”, savulaik Vācija no (bijušā kanclera, tagad “Nord Stream” projektu vadītāja) Gerharda Šrēdera rokām saņēma dzeguzes olu, bet no tās izšķīlās drakons, kurš ir sējis nesaskaņas ar citām valstīm, taču vācieši nespēj no tā atbrīvoties… Vai vienkāršāk, Zaļo eirodeputāta Reinharda Butikofera vārdiem, Berlīne nonākusi ārkārtīgi neveiklā situācijā: “mūsu valdība ir pēdējā, kura ierauga, ka “Nord Stream 2″ ir pretrunā tiklab eiropiešu, kā Vācijas interesēm”.
