“Straume” aizrauj mūs sev līdzi: Tā ir netipiski koša – tas ir trumpis 8
Mārtiņš Kalējs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Ginta Zilbaloža filmu “Straume” es gaidīju jau kādu laiku. Filmas slavinošās recenzijas, stāvovācijas Kannu kinofestivālā, balva par labāko skaņu, un galu galā kā nacionālās kandidātes izvirzīšana “Oskara” balvai kategorijā “Labākā starptautiskā spēlfilma”, tas viss manu ekspektāciju latiņu pacēla ļoti augstu.
Profesors Gunārs Bībers, mums Latvijas Kultūras akadēmijā pasniedzot drāmas teoriju, mācīja – pirmais mākslas darba vērtēšanas līmenis ir – patīk vai nepatīk. Atzīšos – man patīk.
Patīk vispirms tāpēc, ka “Straume” ir netipiski koša – tas ir trumpis. Pirmais, ar ko filma mani pārsteidza, – ar harmonisku daudzkrāsainību! Jā, ar košajām un piesātinātajām krāsām, ar vizuālo kompozīcijas smalkumu un spilgtu radošumu. “Straume” ir acij tīkama filma, turklāt izveidota ļoti gaumīgi. Es uzdrošinos sacīt, ka to vizuāli var baudīt, turklāt ne vienu reizi vien.
Otrs trumpis ir režisora drosme izstāstīt “Straumes” stāstu pilnīgi bez dialogiem. Labam kino, jo īpaši animācijā, gan sižetam, gan darbībai (kas nav viens un tas pats) ir jābūt saprotamai arī bez vārdiem. Un režisors ir pratis notikumus izstāstīt tā, lai tie būtu saprotami pavisam bez runāta teksta.
Filmas varoņi – dzīvnieki, Kaķis, suns, kapibara, sekretārputns un lemurs – pauž savas emocijas un gribu savā – dzīvnieku – valodā. Tas padziļina nosacītību, kas ļauj mums vieglāk iejusties varoņu pārdzīvojumos. Vecāki var doties filmu skatīties kopā ar maziem bērniem, šoreiz nebūs jāatbild uz jautājumiem: ko viņš teica, vai kas tur notika? Gan lielie, gan mazie varēs saprast sižetu bez grūtībām.
Visbeidzot uzrunā labestība. Plūdi iemāca dzīvniekiem, kuri ir tik dažādi, pārvarēt bailes, prast tās kontrolēt, un – galu galā – sadarboties kopēja mērķa – izdzīvošanas – vārdā. Tā aicina arī skatītāju ieraudzīt, ka mēs varam pastāvēt un paveikt daudz, ja pārvaram atšķirības un spējam nolikt tās malā, pārvaram bailes un esam gatavi sadarbībai, izmantojam savus talantus un prasmes kopēja mērķa vārdā.
Ja vērtējam profesionāli, “Straume”, jo sevišķi vizuāli un skaņas ziņā, ir smalki nostrādāts un grods darbs, kas pelnījis visaugstāko atzinību. Attēla krāsas un kompozīcija, kameras skatpunkti, kustības, proporcijas un kadrējums liecina par prasmīgu režiju. Skaņa ir atsevišķas uzslavas vērta. “Straumē” nav nekādu štampu, viss ir īsts. Atmosfēra un vizuālais stāstījums ir kā straume, kas aizrauj mūs sev līdzi.
Vienīgais, kas liek uzdot jautājumus, ir filmas vēstījums. Proti – par ko ir filma? Vai tikai par baiļu pārvarēšanu, ego nolikšanu malā, spēju sadarboties un draudzību? Ja tā, tad “Straume” neizmanto savu potenciālu līdz galam. Filmas vēstījums nespēj sasniegt animācijas lidojuma apreibinošo augstumu. “Straumē” nav antagonista, un tas, manuprāt, ir filmas būtiskākais trūkums.
Tāpat uzmanīgam skatītājam neatbildēti paliek būtiski jautājumi. Piemēram, kāds ir šī mākslas darba virsuzdevums? Un, tā kā filma ir veidota kā utopija, tad – vai tai nebūtu vismaz jāuzvedina uz domām, kādā pasaulē dzīvot tā mūs aicina?
Nevarētu teikt, ka režisors nav mēģinājis skart dziļākus slāņus. “Straume” gan cenšas noārdīt civilizācijas virskārtu, taču vienlaikus atsaucas uz mums visiem pazīstamiem kultūras jēdzieniem: atļaušos tos raksturot ar reliģiskiem simboliem: Grēku plūdi, Noasa šķirsts, Apskaidrošanas kalns. Uzstādījums ir nepārprotams, taču tad šī dimensija tiek pazaudēta un netiek iznesta līdz galam. “Straume” taču vienmēr plūst uz Jūru… Vai vienlaikus nebija iespējams risināt daudz dziļāku jautājumu loku? Vai tikai man ir sajūta, ka pēc tāda milzu ieskrējiena un pamatīga izklāsta filma it kā apraujas pusvārdā… Fināls ir neproporcionāli īss.
Kāds man pārmetīs, nu ko tu piesienies? Pusmūžā jautājumi par jēgu kļūst īpaši svarīgi. Turklāt dramaturģija un teoloģija meklē atbildes uz līdzīgiem jautājumiem – par esību un tās jēgu. Ja tie izpaliek, mākslas darbs kaut ko būtisku zaudē.
Galu galā jautājums jau ir vecs kā pasaule: kam vajadzīgs ceļš (pat ja, to ejot, pārvaram bailes), ja tas neved uz Templi?
Viedoklis
“Smējos un raudāju. Un ļāvos”
INGA IEVIŅA (“Facebook”): “Es tik ļoti gaidīju šo filmu! Skatoties svešvalstu kinoblogeru atsauksmes pēc filmas “Straume” pirmizrādes Kannās, mani ieinteresēja ne tik daudz slavas vārdi, cik tas bērnišķīgais aizkustinājums acīs. Šķita, ka filma tikusi klāt kādiem īpašiem slāņiem pat ārēji skarbu veču sirdīs.
Nu un tad vēl, protams, latviešu kino. Un, protams, Riharda Zaļupes mūzika. Pēc tik lielām gaidām nereti seko vilšanās. Ne šoreiz.
Teikt, ka man patika filma, būtu īsti neko nepateikt. Bet nevar jau arī atrast īstos vārdus, jo viena no filmas blaknēm ir vēlme aiziet tālu, tālu mežā un klausīties, klausīties… Filmā nav neviena vārda, bet tajā ir tik spilgti dialogi, ka vienā brīdī aizmirsti, ka īstenībā taču tur neviens “nerunā”.
Filmā ir tik daudz slāņu – kāds atradīs (vairākas) bibliskas atsauces, kāds Zaļo kursu, kāds Orvelu, kāds Darelu. Bet tu pat, skatītāj, neattopi, kurā brīdī vienkārši ļaujies straumei…
Debešķīga mūzika. Niansēs aizraujoši tēli. Sirdi aizgrābjoši skati. Gudrs scenārijs. Es smējos un raudāju. Un ļāvos.
Man šķiet, ka šī filma rada labākus cilvēkus. Nē, šī nav TV ekrānu filma.”
