Egils Līcītis: Straujumai – 100 4
Skatieties, kāds jauks, skaists pavasaris laukā un ziediem rotātas pļavas. Vai pie skopā sīkstuļa Dombrovska tā bija? Nekad ne! Upes vēl būtu ledus klaušās, un reģioni grimtu kupenās līdz ēku jumtiem. Es jau sen biju runājis ar vienotībniekiem straujo un nevaldāmo Valdi Dombrovski nomainīt ar kādu sakarīgāku cilvēku, un, kopš 100 dienas valdību vada Laimdota Straujuma, viss gājis tikai uz labu. Elektrības tarifi nav sadārdzināti, pensijas turpretī stipri piepaceltas, depresijai esam pateikuši apčī, valdība viscaur pilda savu galveno uzdevumu nemaisīties iedzīvotāju darīšanās, un tas ir cieti. Pilsoņi uzgavilējuši ASV karavīru ienākšanai Latvijā, un Laimdota atceras – mēs, meitenes, es, Lūcija, Skaidrīte, jau Tilžas vidusskolā sapņojām, ka ieradīsies amerikāņi vai angļi, bet pārnāca mūsu puiši no armijas, un tā muļķīgi sanāca.
Agrāk Ministru prezidents abonēja tikai “Latvijas Avīzi”, kas, protams, liecina par intelekta klātbūtni, toties tagad pasaule atvērusies plašāka un krāšņāka, apvāršņi pastiepušies tālāki, jo pēc premjeres rīkojuma Brīvības ielas 36. pastkastē iekrīt arī franču modes žurnāli “Burda Moden”, “Praktiskais Latvietis” un “Māksla Mīlēt”. Vecās mājas gaiteņos pretīgo, lēto “Old Spice” odekolona smārdu nomainījis daudz baudāmākais “Chanel nr. 5” aroms. Šķiet, ka pat ministri pie Dombrovska bija stulbāki un, paldies Dieviņam, patrenkti, lai nodotos tam, ko viņi tiešām pieprot, – kinoaktiera karjerai vai par deputātu. Ministrs Rinkēvičs saka – kad tiku aicināts Straujumas valdībā, apdomājos, pirms piekritu. Man mājās ir kaķis, kas gaida, domāju – kā to visu varēšu savienot. Bet nu jau ir okei, jūtos amatā kā zivs ūdenī. Finanšu ministrs Vilks domīgi stāsta – algas ziņā varbūt ne, bet citādi esmu ieguvējs. Un barbari nav pārņēmuši stīvo romiešu ministriju. Tas, ka valdība ir par daudz rozā, ka valda zeķbikšu politika, drīzāk ir Latvijas laime nekā skāde!
Bet kādi amatu grūtumi Laimdotai, mūsu Angelai Merkelei? Nē, viņa atbild ar ierasto smailiju, man tak ir savi uzpasētāji un aprūpētāji. Nu, jā, kolēģi partijā, bet arī seši mazbērni vienmēr apvaicājas, vecmamm, vai mums skolā dos brīvpusdienas, kad krievi tiks padzīti, un – ome, čau, kādu tu mums atstāsi valsti? Un tā ir liela atbildība. Steni vai pūt, bet tas ir jāizdara.
Pamazām mūsu krietnā premjerministre iedzīvojas savā jaunajā sociālajā lomā, un mēs sākam aprast, kā viņa tur nāk – ar lakatiņu, ar līdzjūtību un maziem uzmanības pierādījumiem. Jo cilvēks ir galvenais! Premjeres ikdiena sastāv pie pieticības – biezpiens, rupjmaizīte, varbūt lauku kūpinājuma šķēlīte un nebeidzami žurnālistu kāpēcīšu jautājumi, kur cilvēks jūtas kā spīdzinātais Galileo Galilejs vai uz sārta sadedzinātais Džordano Bruno.
“To es nevaru teikt! Bet es noskaidrošu, paprasīšu! Zinu, Zeme ir apaļa! Tā griežas!” jautātājam priecīgi atmet valdības galva. Vēl jau mūsu valstī ir daudzi, kas pie tukšām bļodiņām klaudzina ar karotēm, vēl budžetam izspiedušās ribas, bet Laimdota ir mūsu ceļš uz aizvien pieaugošu putukrējuma labklājību, pilnākiem maciņiem, tas ir mūsu pavasaris.
