Strauberga “Rīgas vēsture” joprojām līderis. Stāsts par amatu brālībām un latviešu tiesībām 0
Izdevniecība “Latvijas Mediji” lasītāju rīcībā nodevusi grāmatu, par kuru var diezgan droši sacīt, ka tai pēdējo vairāk nekā 80 gadu laikā tā arī nav parādījies līdzvērtīgs analogs. Runa ir par 1937. gadā nodrukātā Jāņa Strauberga “Rīgas vēsture XII – XX gadsimts” atkārtotu izdevumu.
“Tas noteikti ir darbs, par kuru sabiedrībai var teikt: lūk, šeit jūs varat iepazīties ar Rīgas vēsturi. No dibināšanas līdz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumam,” teic atkārtotā izdevuma zinātniskais redaktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēks, vēstures doktors ANDRIS ŠNĒ.
Saprotams, šajā sakarībā rodas arī jautājums, kādēļ mūslaiku vēsturnieki līdz šai dienai par Rīgas senvēsturi nav gribējuši vai varējuši uzrakstīt ko tādu, ko varētu lasīt ar līdzīgu interesi kā Strauberga darbu.
Pagājis gandrīz vai gadsimts, bet, ja vajag ko uzzināt par “veco” Rīgu, tad bieži vien joprojām to smeļamies 1937. gada grāmatā. Šķiet, tā nav pat lāgā novecojusi!
A. Šnē: Tā tas ir. Neskaitot pagājušā gadsimta 70. gados izdotos trīs sējumus par Rīgas vēsturi – “Feodālā Rīga”, “Rīga 1860–1917” un “Rīga sociālisma laikmetā” –, nekā cita apkopojoša mums nav.
Ja noņemam nost šos padomju okupācijas laika ideoloģizētos produktus, tad paliek tikai 1937. gadā izdotā Jāņa Strauberga grāmata. Par spīti trūkumiem tā ir labāka par šīm “kapitālistiskā” un “sociālistiskā” laikmeta “Rīgām”, kuras mūsdienās pat grūti izlasīt. Arī “Feodālā Rīga” ir ļoti sociālekonomiska.
Strauberga gadījumā ļoti svarīga lieta ir tā, ka viņa darbs tiešām ir ļoti labi lasāms, raitā valodā. Vārdu sakot, labs iesākums ikdienas lasītājam, kurš interesējas par vēsturi. Protams, Strauberga laikā pastāvēja jomas, par kurām informācijas vēl trūka vai arī materiāla nebija pietiekami.
Teiksim, Rīgas pirmsākumi – situācija Rīgas vietā pirms 13. gadsimta, kad tur atradās lībiešu ciems. Arheoloģiski 1937. gadā tas vēl nebija atrasts. Tomēr Straubergs, balstoties uz notikumu loģiku, apspēlējot Livonijas Indriķa hronikas tekstus, tīri intuitīvi nāca pie secinājumiem par pirmskrustnešu laika Rīgas apbūvi. Jāatzīst, viņa loģika bija pietiekami pārliecinoša un argumentēta.
Taisnības labad jāpiemin, ka Strauberga rakstīšanas stilam piemita arī divi būtiski trūkumi, kurus viņam pārmeta vēl laikabiedri. Pirmkārt, viņš ne šajā, ne citos savos vēstures pētījumos nelietoja atsauces.
Nu, tas ir Straubergam raksturīgi. Bez šaubām, viņš bija savācis milzīgu vēstures avotu materiālu, brauca uz Zviedrijas un Vācijas arhīviem, atrada daudz jaunu materiālu, taču liela daļa no informācijas nav vairs pārbaudāma, jo nav norāžu, kur to meklēt.
Precīzāk sakot, gan jau tos dokumentus atrast varētu, īpaši jau Latvijā glabātos Rīgas viduslaiku dokumentus, bet tur, kur nonākam līdz zviedru laikiem, līdz 18. gadsimtam, kas bija viens no Strauberga jājamzirdziņiem, tur gan būtu grūtāk, jo tas saistās ar viņa meklējumiem ārzemēs.
Otra autoram raksturīga iezīme – “Rīgas vēsturi” viņš nerakstīja kā visaptverošu pilsētas vēsturi. Bija jautājumi, kas viņu interesēja, un par tiem viņš arī rakstīja. Tā ir skolu vēsture – ļoti apjomīgs materiāls par Rīgas skolām zviedru laikā, tāpat Rīgas latviešu amatu brālības jeb cunftes un latviešu cīņas par politiskajām tiesībām pilsētā, kas aktualizējās 18. gadsimta vidū. Arī kultūras vēsture.
Tajā pašā laikā grāmatā atradīsiet krietni maz par saimniecības vēsturi. Turklāt darbs apraujas faktiski ar Napoleona kariem un sekojošais tiek vien ieskicēts dažās lappusēs – acīmredzot tas laiks Straubergu vairs tik ļoti nesaistīja.
Grāmatas tapšanas brīdim raksturīgi, ka Straubergs par viduslaiku Rīgas iedzīvotājiem rakstīja kā par latviešiem – šķiet, viņa skatījumā te dzīvojošie vācieši tādi puslatvieši vien bija.
Par to daļu, kas viņa grāmatā skar viduslaikus, tā var sacīt. Rakstot par jaunajiem laikiem, viņš gan novilka stingru pretnostatījumu starp paralēli pastāvošo vācu un latviešu Rīgu. Mūsdienās mēs droši vien pievērstu vairāk uzmanības sociālajām robežām, dažādajiem rīdzinieku slāņiem un tik ļoti neakcentētu Rīgas pamatiedzīvotāju lomu un nozīmi.
Rīga, sākot ar 13. gadsimtu, tomēr ir krustnešu un vēlāk rietumnieciskās, kristīgās pasaules centrs Austrumbaltijā. Tā latviskuma līnija… Straubergs ar to iekļaujas 30. gadu politiskajā līnijā, kur Jāņa Juškēviča “Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē” arī ir labs piemērs. Jāņem vērā, ka abi izdevumi bija sava laika produkts.
Gribot negribot Straubergam bija jāuzsver latviskuma nozīme Rīgā, kas ir paradokss, jo politiski viņš simpatizēja sociāldemokrātiskajam, nevis pilsoniski nacionālajam spārnam. Sociāldemokrātisks, taču 30. gadu vidū dabūja privātmāju Altonavas (Ojāra Vācieša) ielā! Arī padomju okupācijai sākoties, viņš turpināja darbu kā Rīgas pilsētas bibliotēkas vadītājs, tika pie amatiem Latvijas Universitātē. 1947. gadā viņu gan no universitātes atlaida.
“Rīgas vēstures” autoru cienīja visas varas?
Straubergs, lai arī sociāldemokrātiski orientēts, nekad nesaistījās ar politiskajām partijām. Līdz 30. gadu vidum viņš strādāja par skolotāju. Viņa publicistiskās iespējas tiešām nekad netika ierobežotas. Un ne 1940., ne 1941. gadā viņš patiešām neko “tādu” neizdarīja. Straubergs kaut kā spēja uzturēt savas aktivitātes pie jebkuros politiskajos apstākļos – sākot no 20. gadiem līdz pat 40. gadu beigām.
Bet par viņu kā par personību materiālu ir ļoti maz. Laikabiedru vērtējumā viņš raksturots kā ļoti erudīts, atsaucīgs, gatavs dalīties zināšanās, ar labu humora izjūtu. Visnotaļ pozitīva personība. Tas tiešām ir interesanti, ka viņa darbus atcerējās abās dzelzs priekškara pusēs. Viņa brālis, Kārlis Straubergs, latviešu mitoloģijas un buramvārdu pētnieks, bija ļoti nacionāli noskaņots. Viņš 1944. gadā devās trimdā uz Zviedriju. Tā ka brāļi bija diezgan atšķirīgi.
Rīgas vēstures grāmatu, kuru augstu vērtējam, nav nemaz sarakstījis vēsturnieks!
Jānis Straubergs pirmskara Latvijā tika uzskatīts par ekspertu matemātikā. 20. gados viņš uzrakstīja vairākas matemātikas mācību grāmatas, iztulkoja no vācu valodas Alberta Einšteina “Relativitātes teoriju”. 30. gados viņš sāka interesēties par izglītības vēsturi un “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” bija viens no regulārākajiem autoriem. Straubergs 1912. gadā bija pabeidzis Maskavas universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti teorētiskās mehānikas un aerodinamikas specialitātē.
Jā, interešu loks viņam bija ļoti plašs. Viņš bija enciklopēdiska rakstura, tātad plašu zināšanu cilvēks. Ja kaut kas viņu ieinteresēja, viņš centās to izpētīt pēc iespējas plašāk un dziļāk. Taču veidot kopainu un meklēt cēloņsakarības – tā nebija viņa stiprā puse. Tāpēc Strauberga darbi, arī “Rīgas vēsture”, ir kā vairāk vai mazāk spilgtu epizožu virknējums.
Tomēr jājautā, kādēļ joprojām par Rīgas vēsturi nav uzrakstīts nekas mūsdienīgāks, visas jomas aptverošs.
Grāmatas, kur no mūsdienu perspektīvas līdzsvaroti aplūkota Rīgas vēsture no 12. gadsimta līdz 21. gadsimtam, mums nav. Ir darbi par dažādiem Rīgas vēstures tematiem. Piemēram, ļoti labi ir izpētīta tirdzniecība, amatu organizācijas, viduslaiku Rīga Hanzas tirdzniecības sistēmā.
Bet kāpēc nav grāmatas ar nosacītu nosaukumu “Dzīve viduslaiku Rīgā”?
Nu, tāda derētu gan akadēmiska, gan populāra. Igaunijā šobrīd kaut kas tāds, visu saliekot kopā, tiek gatavots – akadēmiska “Tallinas vēsture”, ja nemaldos, trīs sējumos, no kuriem viens jau iznācis.
Šķēršļi, lai kaut kas tāds varētu tapt par Rīgu? Ideālā variantā ko tādu vajadzētu gatavot piecu sešu autoru kolektīvam, kas pārskatītu iepriekš izdarīto un rakstītu visu no jauna. Pētījumi ir. Dokumenti ir. Vēsturnieku, kuri varētu to izdarīt, arī netrūktu. Trūkst organizatoriskā ietvara. Iestādes, kas pieņemtu lēmumu, ka mums tādu Rīgas vēsturi vajag. Nav pasūtījuma! Tajā pašā laikā Rietumos urbānā vēsture skaitās moderna tēma.
Vai tāda Rīgas vēsture varētu tapt tuvākajā laikā? Nez vai. Jo tur būtu jābūt institucionālam pasūtījumam. Neesmu neko par tādu dzirdējis. Starp citu, arī LU Vēstures un filozofijas fakultātē šobrīd nav kursa, kur Rīga atrastos fokusā.
