Dažādi notikumi un spriedze kaimiņzemēs atdzīvina debates par ES stratēģisko autonomiju, tostarp aizsardzības jomā 2
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažādi notikumi un spriedze Eiropas Savienības kaimiņzemēs atdzīvina debates par ES stratēģisko autonomiju, tostarp aizsardzības jomā.
Kā tika uzskatīts, šajā virzienā ir sperts nozīmīgs solis līdz ar ES daudzgadu finanšu shēmas jeb daudzgadu budžeta (2021–2027) pieņemšanu un tajā atvēlētajiem līdzekļiem Eiropas Aizsardzības fondam (EAF). Tas ir ES pirmais militārajai jomai pilnībā veltītais fonds ar mērķi veicināt inovācijas, nozares uzņēmumu sadarbību un tajos ražotā bruņojuma un ekipējuma savietojamību.
Jaunievedums palika pandēmijas krīzes un breksita peripetiju ēnā, turklāt garajās diskusijās par budžetu sākotnēji plānotais fonda apjoms tika apcirpts no Eiropas Komisijas ierosinātajiem 13 miljardiem eiro līdz ES Padomes galu galā apstiprinātajiem 7,953 miljardiem. No tiem 2,651 miljards paredzēts nozarei nepieciešamajai pētniecībai, bet 5,302 miljardi – attīstībai. Galvenie ieguvēji varētu būt mazie un vidējie uzņēmumi, kuru piesaistīšanai radīti izdevīgi finansiāli nosacījumi.
Konkurentu sīvā partnerība
Toni tomēr nosaka militārās industrijas flagmaņi, pirmām kārtām Vācijas un Francijas bruņojuma ražotāji, kuri jau iesaistīti kopējos ilgtermiņa projektos. Taču līdzšinējā partnerības pieredze nav diez cik iedvesmojoša, jo uzņēmēju savstarpējā konkurence nereti vai pat bieži vien ņem virsroku pār sadarbību.
Pēdējo nedēļu laikā šīs interešu sadursmes ir apspriestas Vācijas kancleres Angelas Merkeles un Francijas prezidenta Emanuela Makrona sarunu līmenī.
Nesaskaņu atbalsis izskanējušas arī publiskajā telpā. Piemēram, darbs pie augsti tehnoloģiska lidaparāta, kas ar laiku nomainītu tagadējo daudzfunkcionālo kaujas lidmašīnu “Rafale” un reaktīvo iznīcinātājlidmašīnu “Typhoon”.
Nozares līderis Francijas uzņēmums “Dassault Aviation” pārāk nealkst atklāt firmas intelektuālajā īpašumā esošos patentētos inženiertehniskos sasniegumus, kā to prasa projektā iesaistītie vācieši un spāņi, lai vēlāk gūtu iespēju izmantot šīs tehnoloģijas civilās aviācijas vajadzībām.
Vācija savukārt grib diktēt noteikumus kopējā programmā, kuras mērķis ir izstrādāt tā saukto nākotnes kaujas tanku jeb MGCS – “Main Ground Combat System”. Zināma rīvēšanās vērojama arī kaujas helikoptera un jūras patruļlidmašīnas izstrādē.
Pa vidu vēl jaucas politiskie apsvērumi, turklāt Berlīne nav tik “principiāla” un Eiropas tehnoloģisko jauninājumu ieviešanas gaidās it kā grasās iepirkt amerikāņu “Boeing” ražotos dronus, helikopterus “Apache” un patruļlidmašīnas “Poseidon”.
Projektu virzība ir pārāk lēna, tāpēc Eiropas Aizsardzības fonda līdzekļi saskaņā ar eirokomisāra Tjerī Bretona plānu daļēji tiks izmantoti, “lai veicinātu sinerģijas starp civilo, aizsardzības un kosmosa” industrijām.
Miera mehānisms
Vēl kāds maz pamanīts un pietiekami nenovērtēts notikums – martā ES Padome, ja tā var sacīt, iedarbināja “Eiropas Miera mehānismu” (politiska vienošanās tika panākta pērn decembrī), kas ES Kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietvaros ir “jauns globāls ārpusbudžeta instruments, lai sekmētu partnervalstu noturību”.
Tiesa, arī šis instruments jeb sava veida fonds, ko finansēs dalībvalstis, nav vis sākotnēji iecerētajā 10,5 miljardu eiro, bet gan 5 miljardu eiro apjomā, kas atvēlēts septiņu gadu periodam. Galvenokārt ES militāro misiju un operāciju izdevumu segšanai.
Būtiskākais tomēr ir tas, ka jaunais “Eiropas Miera mehānisms” turpmāk ļaus piegādāt militāro ekipējumu, teorētiski pat ieročus, un atbalstīt jebkuru partnervalsti. Piemēram, Ukrainu… Līdzšinējie ES tiesību akti deva iespēju sniegt tamlīdzīgu atbalstu tikai tām militārajām operācijām, kas tiek rīkotas Āfrikas Savienības vai Āfrikas reģionālo organizāciju virsvadībā.
Tagad ģeogrāfiski ierobežojumi vairs nepastāv, turpretī saglabājas palīdzības saņēmējiem izvirzīti nosacījumi.
Mehānisms tomēr ir izpelnījies NVO un atsevišķu ekspertu kritiku. Bet, kā sacīja ES Padomē prezidējošās Portugāles ārlietu ministrs Augusto Santušs Silva, ilgtspējīgu mieru varam nodrošināt, “vienīgi investējot starptautiskajā drošībā un stabilitātē” un palīdzot “konkrētā veidā mūsu partnervalstīm”.
Ko rādīs kompass
Tikmēr Eiropas Savienība strādā pie dokumenta ar nosaukumu “Stratēģiskais kompass drošībai un aizsardzībai”. To plāno apstiprināt nākamgad, kad ES Padomes prezidentūru uzņemsies Francija. Dokumentā, cik noprotams, tiks iekļauta draudu analīze (ieskaitot dezinformācijas, kiberuzbrukumu un hibrīdā apdraudējuma analīzi), kā arī noteikti mērķi aizsardzības jomā tuvākajiem gadiem.
Cerams, “kompasa” norādītais virziens būs saderīgs ar Ziemeļatlantijas alianses stratēģisko vīziju “NATO 2030”. Jo nevilšus jāatceras Jensa Stoltenberga nesenais Eiropas Koledžā izteiktais atgādinājums, ka 90% ES pilsoņu ir kādas NATO dalībvalsts pilsoņi, tomēr eiropiešu devums alianses aizsardzības budžetā nepārsniedz 20 procentus, kamēr ES “flangus” sargā valstis, kuras izdod vairāk, un šajā ziņā “runa nav par naudu, tā ir par ģeogrāfiju”.
Iespējams, ne tikai ES dalībvalstu ģeogrāfija, bet arī vēsture liek eiropiešiem atšķirīgi izprast Eiropas stratēģiskās autonomijas konceptu. Vienojošais varētu būt Eiropadomes priekšsēdētāja Šarla Mišela apgalvojums – spēcīgāka Eiropas Savienība nozīmē spēcīgāku transatlantisko aliansi.
Vēl jāņem vērā, ka šie lēmumi – gan par “Horizon Europe” un digitālo Eiropu, gan Eiropas Aizsardzības fondu – vēl tiek diskutēti Eiropas Parlamentā. Taču šīs nedēļas vairākuma balsojums EP Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā (ITRE) par šo programmu ieviešanu rada pārliecību, ka arī parlaments tās apstiprinās.
Viedokļi
Deivids Makalisters, EP Ārlietu komitejas priekšsēdētājs (Eiropas Tautas partiju grupa): “”Eiropas Miera mehānisms” novērš nepilnības ES ārējās darbības spējā rīkoties. Tas rada vienotu instrumentu visaptverošai visas kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) finansēšanai militārajās un aizsardzības jomās. Tas dotu lielāku elastību, pastiprinātu atbalstu Kopējās drošības un aizsardzības politikas misijām un miera atbalsta operācijām.”
Hanna Neimane (Zaļo partiju grupa): “Ar šo tā saukto “Miera mehānismu” ES varēs eksportēt nāvējošus ieročus visā pasaulē, tostarp konfliktu reģionos. Jaunais instruments būtu paradigmas maiņa. Ieroču eksports var pieliet eļļu militāro konfliktu ugunij, nāvējoši ieroči un munīcija var ātri nonākt nepareizās rokās – reiz piegādātus, atpakaļ tos nevar paņemt.”
