Anda Līce: Jācer, arī Latvija apzinās, kāpēc būs jāsavelk josta un daudz kas jāpiecieš 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs bieži sakām: “Es vairs nespēju izturēt”, bet padoms no malas: “Saņemies taču!” situāciju padara vēl ļaunāku. Tādās reizēs visgudrāk ir jautāt: “Kā es tev varu palīdzēt?”
Briesmīgais karš Ukrainā, kura rezultātā jau zaudēti 25% teritorijas, tūkstošiem militārpersonu un civiliedzīvotāju dzīvību un pasaulē devušies desmit miljoni bēgļu, liek būt uzmanīgiem ar Ukrainai veltītiem komentāriem un padomiem.
Drīzāk gan ir daudz asāk jākomentē pārējās pasaules nostāja un stāja, kā to, piemēram, dara ASV dzīvojošais politologs Ramiss Junuss.
Tiek daudz runāts un rakstīts par necerēti lielo pasaules solidaritāti, tomēr pareizi dara tie, kas savā optimismā ir piesardzīgi.
Mēs taču gan privātajā, gan valsts dzīvē visbiežāk esam, ja tā var teikt, “aplauzušies” tieši pārlieku lielajā velmē vēlamo padarīt jau par esošo, jo, traukdamies pakaļ iztēlei, kura vienmēr skrien pa priekšu, nepamanām daudzus neizbēgamus “bet”.
Tā bija ar pirmajām Ukrainas armijas uzvarām, pateicoties tam, ka Krievijas armija bija sagatavota vieglai pastaigai.
Šķita tik pašsaprotami, ka, lai nu kura starptautiskā organizācija, bet ANO pilnīgi noteikti iejauksies un pati pirmā Krieviju nosauks par teroristu valsti. Bet nekā.
Pasaules palīdzība bieži kavējas, maldoties birokrātijas džungļos, bet pa to laiku iet bojā neskaitāmi cilvēki. Joprojām daudzi, diemžēl arī paši politiķi, uzskata, ka šis karš notiek kaut kur ļoti tālu no viņiem.
Nav viegli orientēties internetā valdošajā informatīvajā haosā, kur politiķu un politologu prognozes par kara iznākumu ir juku jukām ar pareģu un dažādas politiskas interešu grupas apkalpojošo sludinātāju ceptajām ziņām. Ar informāciju ir tāpat kā ar milzu upi, kad tā sasniedz deltu un stipri sazarojas.
Manuprāt, veselu duci analītiķu atsver ASV dzīvojošais bijušais VDK aģents – allaž mierīgais un līdzsvarotais Jurijs Švecs. Lietišķi un īsi par stāvokli frontē savā “YouTube” kanālā ziņo komentētājs Tarass Berezovecs, viņa īpašo uzdevumu vienība ir padzinusi krievu okupantus no Čūsku salas, no kuras kara sākumā ukraiņi, izsakoties necenzēti, pasūtīja tālāk Krievijas kreiseri “Moskva”.
Politikas vērotāji brīdina – gan Ukrainas armijai, gan civiliedzīvotājiem būs vajadzīga milzīga stratēģiskā pacietība.
Ukraiņi zina, kā vārdā viņiem nāksies ciest jaunus zaudējumus. Pasaule un, jācer, arī Latvija apzinās, kāpēc būs jāsavelk josta un daudz kas jāpiecieš.
Taču neviens nevar pateikt, kā vārdā Krievijas iedzīvotājiem būtu jāizlej savas asinis Ukrainas zemē laikā, kad pašu bezgalīgie plašumi aizaug nekopti. Kura vēl valsts spēj tik bezjēdzīgi iznīcināt savu tautu?
