Olafs Zvejnieks: Vai ES fondu “neizpļekarēšana” ļauj sasniegt Latvijas stratēģiskos mērķus 0
Paradoksāli, bet Latvijas iekšienē valdošie spriedumi par Latvijas valstiskās stratēģijas (ne-)esamību un Eiropas Savienības līmenī izteiktie samērā krasi atšķiras. Vai tā ir latviešu nacionālā kaite – pārliecīgs paškritiskums vai arī tomēr tiek runāts par dažādām lietām?
“Latvija demonstrē rūpīgu sākotnēju stratēģisko plānošanu, lai ar ES fondu līdzekļiem radītu būtiskas ekonomiskas un sociālas pārmaiņas – modernizēt, reformēt, attīstīt prioritārās nozares un risināt citus jautājumus efektīvā partnerībā ar iesaistītām pusēm un sabiedrības pārstāvjiem.
Pozitīvu pārmaiņu radīšana, kvalitāte pār kvantitāti – šī Latvijas pieeja ES tiek augstu novērtēta,” pirmdien paziņoja FM valsts sekretāra vietnieks ES fondu jautājumos Armands Eberhards.
FM uzsver, ka investīciju projektiem Latvijā šobrīd jau novirzīti 3,8 miljardi eiro ES fondu līdzfinansējuma, kas ir 85,1% no 2014.–2020. gada plānošanas perioda darbības programmā paredzētā finansējuma 4,4 miljardu eiro apmērā. Savukārt pabeigti ir projekti par 532,3 miljoniem eiro ES fondu līdzfinansējuma.
Šie spriedumi tika izteikti pagājušajā nedēļā notikušajā ikgadējā struktūrfondu ieviešanas novērtēšanas sanāksmē ar Eiropas Komisijas (EK) pārstāvjiem, atzinīgi novērtēti Latvijas sasniegumi ekonomikas izaugsmē. Jāpiebilst, ka vienlaikus ar pozitīvajiem vērtējumiem par paveikto EK pārstāvji aicinājuši Latviju paātrināt projektu ieviešanu veselības, energoefektivitātes un vides aizsardzības jomās, kā arī pievērst lielāku uzmanību izpētes un inovācijas mērķu sasniegšanai.
Pilnīgi pretējus viedokļus šiem “Latvijas Biznesa” lapās nesen izteikuši Saeimas Ilgtspējīgās attīstības komisijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis, kurš paziņoja, ka jebkurš stratēģiskais plāns, kurš nespēj atbildēt uz galveno ilgtermiņa izaicinājumu – demogrāfisko problēmu –, nav nemaz uzskatāms par plānu.
Viņu nesen atbalstīja arī “Prudentia” partneris Ģirts Rungainis, kas izteicās, ka, viņaprāt, Latvijas galvenais ilgtermiņa plānošanas dokuments – Nacionālais attīstības plāns (NAP)– nemaz nav uzskatāms par ilgtermiņa plānošanas dokumentu, bet gan tehnisku dokumentu, kas nepieciešams ES struktūrfondu līdzekļu saņemšanai.
Kuram te taisnība? Paradoksālā kārtā – ticamāk, ka abām pusēm, kaut gan daļa no EK izteiktajiem pozitīvajiem spriedumiem varētu būt arī vienkārši diplomātiska pieklājība. Tomēr jāsecina, ka tad, kad EK pārstāvji runā par “rūpīgu sākotnēju stratēģisko plānošanu”, viņi runā par to, ka Latvija struktūrfondu līdzekļus iegulda, ekspertuprāt, prioritārajās nozarēs, izvēlas kvalitāti, nevis kvantitāti, rūpējas par sadarbību ar sabiedrību un projektos iesaistītajiem biznesa partneriem. Citiem vārdiem sakot, vērtējot uz pārējās Eiropas Savienības fona, Latvija, pēc ekspertu domām, “izpļekarē” relatīvi nelielu daļu struktūrfondu un pārējos iegulda salīdzinoši efektīvi. Tā neapšaubāmi ir pozitīva ziņa.
Taču tad, kad Latvijas ekonomisti un eksperti kritiski vērtē Nacionālo attīstības plānu, viņi runā par ko citu. V. Dombrovskis saka, ka NAP neatbild uz Latvijas galveno stratēģisko izaicinājumu – sabiedrības novecošanos un jauna darbaspēka trūkumu un grūti viņam nepiekrist, jo pretējā gadījumā mēs visi zinātu par to, ka valdība īsteno enerģisku daudzbērnu ģimeņu atbalsta politiku.
Tomēr tā nav: tieši ambiciozi izvirzītais demogrāfijas mērķis pašreizējam NAP plānošanas periodam (2013.– 2020. gadam) – apturēt Latvijas iedzīvotāju skaitlisko samazinājumu – būs viens no tiem, kas paliks neizpildīts. Arī otrs šī plāna sadaļas līdzeklis – repatriācija – pagaidām uz to liktās cerības nav attaisnojis.
Tādēļ, ja piekrītam atziņai, ka stratēģiskajam plānam jāspēj atbildēt uz galvenajiem izaicinājumiem, tad jāpiekrīt arī atziņai, ka šobrīd šāda plāna mums nav.
