Stradiņa slimnīcas mediķi strādā pārcilvēciskos apstākļos 0
Plašsaziņas līdzekļus otrdien pāršalca šokējoša ziņa – Rīgā, Paula Stradiņa slimnīcas teritorijā, neviena nepamanīts, mēnesi nogulējis vīrieša līķis. Valdis Lavrinovičs pirms mēneša ar galvas traumu bija nonācis Stradiņa slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā, kur pavadīja septiņas stundas no plkst. 16 līdz 23, tad izrakstīts un pats devies mājās. Un pazudis…
Tagad ārsti taisnojas, ka viņi pacientu izmeklējuši un palaiduši mājās normālā stāvoklī, turpretī nelaiķa draudzene nesaprot, kāpēc Valdi ar galvas traumu pēc liela asiņu zuduma tik vēlā vakarā izraksta no ārstniecības iestādes. Skaidrību par nāves apstākļiem viesīšot policija.
Ne tikai šis gadījums liek vaicāt – kas notiek Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā? Iegriežoties kā žurnālistei slimnīcu uzņemšanas nodaļās, man vienmēr licies, ka tur viss ir kārtībā, – slimnieki guļ, medicīnas māsiņas un ārsti steidzas te pie viena, te otra. Jau ierasts, ka nodaļas ir pārpildītas ar pacientiem un ik pa laikam tik ved un ved klāt. Tomēr to īsto dzīvi var redzēt un izjust tikai tad, ja pats esi slims vai arī tur nokļūst kāds no piederīgajiem.
Lai saprastu, ar ko arvien biežāk ir jārēķinās pie slimnīcām izvietotajos ātrās medicīniskās palīdzības centros, atspoguļošu trīs sabiedrībā pazīstamu personu (stāstītāji nevēlējās, lai publiskoju viņu uzvārdus) piedzīvoto vienā no tiem, kas atrodas P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Šī ārstniecības iestāde nav izņēmums, līdzīgas situācijas ir arī citās neatliekamās palīdzības slimnīcās.
Vēlākās sarunas ar mediķiem arī apliecināja, ka uzņemšanas nodaļā ārsti ir pārslogoti – pacientu ļoti daudz, ārstu maz. Un ka piederīgie nezinot patieso informāciju, kas notiek aiz uzņemšanas nodaļas durvīm…
Stradiņa slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā pacientu skaits ir četrkāršojies un pat pieckāršojies, kopš aizvēra Rīgas 1. slimnīcu.
Pirmais stāsts. ”Metu kaunu pie malas”
“Esmu studējusi medicīnu, strādājusi klīnikā un zinu, ka jau pirmajā kursā māca, ka asas sāpes vēderā un vemšana ir ļoti nopietni simptomi. Sazinoties ar ģimenes ārstu un izstāstot, ka dzīvesbiedram pēkšņi sākušās sāpes un vemšana, saņēmu ļoti “gudru” padomu – lai ieliek taisnajā zarnā ārstnieciskās svecītes. Saucu ātro palīdzību. Atbrauca brīnišķīgs gados jauns ārsts. Palpējot vēderu, viņš konstatēja, ka, visticamāk, ir problēma ar zarnām un būs nepieciešama ķirurga konsultācija.
Gribēju braukt līdzi uz slimnīcu, bet ārsts atrunāja, jo tik un tā slimnīcas uzņemšanā mani klāt nelaidīšot, lai ar mediķiem sazinos pa tālruni. Stundas ritēja. Piezvanīju uz uzņemšanu un noskaidroju, ka vīru novērošot.
Kad bija pagājušas gandrīz sešas stundas no slimnieka uzņemšanas brīža, izrādījās, ka neviens ķirurgs pie viņa vēl nav bijis. Metu kaunu pie malas un piezvanīju savai labai paziņai, Stradiņa slimnīcas ārstei, kura sazinājās ar ķirurģijas klīniku un noorganizēja, ka ārsts tomēr atnāk un apskata manu dzīvesbiedru.
Tiklīdz to izdarīja, viņu nekavējoties operēja. Vēlāk ķirurgs, mani mierinot, pa telefonu sacīja, lai neskrienu uz slimnīcu, ka nav nekādas jēgas tur visu nakti sēdēt, lai atnākot no rīta, tad visu izstāstīšot. Taču neslēpa, ka esot ļoti, ļoti slikti, ka pēc vēdera dobuma atvēršanas ieraudzījis ļoti drūmu ainu. Manam vīram atklāja mezenteriālo trombozi jeb trombu vēdera asinsritē.
Pusastoņos no rīta biju slimnīcā pie operējošā ķirurga. Vaicāju: kā jūtas mans dzīvesbiedrs? “Nu jau ir labi, viņš pirms pusstundas nomira,” ārsts atbildēja, turēdams manu roku.
Negribu apgalvot, ka manu vīru noteikti varēja glābt, ja ārsti rīkotos operatīvi, to neviens nezina, kā situācija tad būtu pavērsusies. Tomēr pēc visa notikušā man jāatzīst, ka ir noziegums, ja medicīnu studē tādas personas, kas nemīl cilvēkus, kam medicīna nav sirds aicinājums. Tiesa, “Stradiņu” uzņemšanas nodaļa ir pārlādēta ar pacientiem, un es pieļauju, ka medicīniskais personāls vienkārši netiek ar visu šo lielo apjomu galā.”
Otrais stāsts. ”Mocījos stundām, pieplakusi pie krēsla”
“Veidojot matus, pēkšņi sajutu asas sāpes mugurā. Braucot uz darbu, sāpes bija tik lielas, ka nespēju ne nosēdēt, ne nostāvēt, tomēr līdz darbam tiku. Tur sākās vemšana un nenormālas sāpes. Izsaucu ātro palīdzību, tā aizveda uz Stradiņa slimnīcu. Uzņemšanas nodaļā biju ap pulksten vieniem, un man piedāvāja krēslu gaitenī, jo visas gultas bija pilnas ar pacientiem, arī gaitenis bija pārpildīts. Man pateica, lai gaidu – mani izsaukšot vai ārsts pats pienākšot. Kaut gan sāpes bija šausmīgas, ne pie manis kāds nāca, ne mani sauca. Biju notupusies pie krēsla, jo vairs nevarēju ne nosēdēt, ne arī nostāvēt, un tajā brīdī blakus ieaurojās: ceļu! Skatos, pašvaldības policisti stumj bomzi ratos, kurš tik šausmīgi smakoja, ka gaitenī daudzi spieda ciet degunu. Viņš viss bija asiņains. Saskrēja mediķi, iedeva zāles. Viņu uzreiz iestūma ultrasonogrāfijas kabinetā. Man sāpes bija tik neciešamas, ka devos pie informācijas stenda, kur ir arī mediķi, un pieprasīju zāles pret sāpēm. Ja ne, tad eju projām, saucu vēlreiz ātro palīdzību, lai mani ved uz citu slimnīcu.
Māsiņa tomēr iešļircināja, atnāca arī ārsts, lai nosūtītu mani veikt izmeklējumus, un tā pusseptiņos vakarā nokļuvu palātā, jo man atklāja nierakmeni. Tas bija apliecinājums tam, ka mans veselības stāvoklis patiešām ir smags, jo pretējā gadījumā stacionārā nebūtu nokļuvusi.
Otrā rītā mani palaida mājās, lai es turpinātu ārstēties ambulatori. Pēc notikušā esmu sapratusi vienu – ja pats vai piederīgie nerīkosies, tad negaidiet, ka mediķi uzreiz sniegs palīdzību sāpēs nomocītajam.”
Trešais stāsts. ”Kamēr kusties un kaut cik labi izskaties…”
“Stradiņa slimnīcā nokļuvu pēc smaga kritiena ar lielu hematomu galvā. Visas gultas uzņemšanas nodaļā bija aizņemtas, tāpēc sēdēju uz krēsla un redzēju, ka ik pa laikam atved kādu bezpajumtnieku. Sanitāres vienu no viņiem apģērba manā acu priekšā – uzvilka siltu cepuri un jaku, normālas bikses un kurpes. Blakus atstūma nākamo, viņš bija piedzēries un turpat čurāja. Pēc četrarpus stundu gaidīšanas aizklunkurēju uz ārsta norīkoto izmeklēšanu. Neko neatklāja un izrakstīja mājās. Sāpēja galva un bija slikta pašsajūta. Kad šīs sajūtas nerimās, devos pie ārstiem uz citu slimnīcu, kuri turpināja mani izmeklēt, kamēr noteica diagnozi. Pēc pašas pārdzīvotā atliek vien secināt, ja cilvēks, nokļūdams uzņemšanas nodaļā, kustas un kaut cik labi izskatās, tad var doties mājās.”
Ja varētu tikai ārstēt
“Stradiņu” neatliekamās palīdzības centra vadītājs Valērijs Ratobiļskis saņem ļoti daudz sūdzību gan par to, ka pacientiem stundām jāgaida palīdzība, gan par to, ka viņi nav ārstēti nodaļā, bet pusveseli izrakstīti mājās. Tāpēc, saprotams, ka ārsts Ratobiļskis labāk redz žurnālistus ejam nekā nākam. Tas, ka centrā pacientu skaits ir četrkāršojies un pat pieckāršojies, kopš veselības ministre Baiba Rozentāle aizvēra Rīgas 1. slimnīcu, nevienu, izņemot šā centra mediķus, neinteresē.
Dienā tur palīdzību sniedz pat 190 slimniekiem. Dramatiski ir pieaugusi arī ārstu, medicīnas māsu un sanitāru darba slodze, un, kā noskaidroju, ļoti bieži mediķi strādā pat nepaēduši, jo viņiem neatliekot tam laika.
Piemēram, daktere Dina Balode man stāsta – lai nopelnītu, visi ārsti strādā divās un trijās darba vietās, bieži pēc diennakts dežūras dodas uz nākamo darba vietu. Viņa gan cenšoties izgulēties, jo savā privātpraksē un pansionātā “Raudas”, kas ir trešā dakteres darba vieta, nevar ierasties pusaizmigusi.
Centra vadītājs apgalvoja, ka vidēji ārsts šeit nopelna 500 – 600 latus “uz papīra”. V. Ratobiļskis: “Mums ir nepieciešami papildu ārsti, ar septiņiem speciālistiem dienā un pieciem nakts stundās vien nepietiek. Pārslogoti ir ne tikai neatliekamās palīdzības ārsti, bet arī neirologi un ķirurgi, kas sniedz neatliekamo palīdzību diennakts režīmā.” Piemēram, dakterei Balodei, kura ir iekšķīgo slimību speciāliste, diennakts dežūras laikā ir jāuzņemas atbildība par gandrīz 30 akūtiem slimniekiem. Šis skaitlis tikpat kā nemainās.
Ratobiļskis ne tikai administrē, bet ir arī ķirurgs, viņam uz galda – liela kaudze ar slimības vēsturēm. Kad pastāstu iepriekšminētos trīs pacientu stāstus, ārsts netic: “Piederīgie nezina patieso informāciju, kas notiek aiz uzņemšanas nodaļas durvīm. Es neticu, ka pacients, kuram palīdzība jāsniedz nekavējoties, stundām netiek ārstēts.”
Nodaļas vadītājs cenšas mani pārliecināt, cik precīzi notiek pacientu šķirošana pēc veselības stāvokļa. Ja sarakstā pie uzvārda ir sarkans aplītis, tad rīkojoties nekavējoties. Ja esot stipras, asas sāpes, cilvēku “atsāpinot”, ja ļoti sāpot vēders, ātri izmeklējot, konstatējot diagnozi un ārstējot. Pacientiem, pie kuru uzvārda dzeltena atzīme, neatliekamā palīdzība nav nepieciešama momentā, to sniedzot 10 – 15 minūšu laikā. Bet zaļo aplīti pie pacienta uzvārda liek tad, ja nav funkcionālu traucējumu un viņš var gaidīt, kamēr ārsts atbrīvojas pēc palīdzības sniegšanas “sarkanajiem” un “dzeltenajiem” slimniekiem. “Nereti ir nepieciešami apjomīgi izmeklējumi, kas aizņem stundu vai pusotru. Gaidām atbildes, lai izlemtu, ko darīt ar attiecīgo slimnieku. Momentā nekas nenotiek,” skaidro centra vadītājs.
V. Ratobiļskis netic, ka pacientam, kurš ievests ar lielām sāpēm, tās jācieš stundām. Bet vienlaikus ārsts neslēpj, ka kolēģu darba slodze ir ļoti liela, pat pārcilvēcīga, tāpēc neesot jābrīnās, ka viņiem visiem ir “izdegšanas” sindroms. Bet pārstrādāšanās bieži ir cēlonis vienaldzībai.
“Es apbrīnoju savus kolēģus, viņiem vajadzētu uzcelt pieminekli,” atzīst centra vadītājs.
Visticamāk, pie tik lielas darba slodzes vadītājam ir grūti vai pat neiespējami izkontrolēt, cik apzinīgi ir darbinieki. Turklāt arvien vairāk šeit nokļūst ne tikai slimnieki, kuru veselības stāvoklis ir ļoti smags, bet arī alkoholiķi no ielas. Viņi izguļ dzērumu, lai nākamajā rītā pazustu, bet aiznākamajā atkal atvesti ar ātro palīdzību. Atskurbtuvju nav, un arī pašvaldības policija ir neatsaucīga un nevēlas meklēt, kur šādu cilvēku likt. Arī šī problēma ir atstāta uz mediķu pleciem. “Ja te nevestu alkoholiķus, ja ārstiem nebūtu jārūpējas, kur likt dzērājus un bomžus, ja nebūtu šo daudzo blakus darbu, tad vairāk laika varētu atvēlēt normālu cilvēku ārstēšanai,” atzīst daktere Balode.
Kā rīkosies jaunieceltā slimnīcas valde, lai ārsti varētu strādāt normālā režīmā un centra vadītājs Ratobiļskis varētu atbrīvoties no pacientu sūdzību kalna? Slimnīcas valdes loceklis Guntis Bahs ar komunikācijas nodaļas vadītājas Ievas Stibes starpniecību man pavēstīja, ka jau vistuvākajā laikā plānots papildināt uzņemšanas nodaļas kolektīvu ar primārās aprūpes ārstu, kas strādās ar pacientiem, kam nepieciešama tikai ambulatora konsultācija vai recepšu izrakstīšana. Jo līdz pat 60% uzņemšanas nodaļā ievesto slimnieku esot aprūpējami ambulatori ģimenes ārstu praksēs.
Bet kā būs ar tiem, kas šeit nokļūst, sāpēs locīdamies? Ja slimnīcas neatliekamās palīdzības centrā netiks ieguldīti papildu līdzekļi, lai palielinātu to speciālistu skaitu, kas ārstē akūtos pacientus, tad var negaidīt, ka slimnieks ar sarkano aplīti pie uzvārda momentā nokļūs ārstu uzmanības centrā. Būs jācieš stundām, ja slimnīcas vadība kopā ar Veselības ministriju, kas ir šī valsts uzņēmuma īpašniece, to pieļaus.
Viedoklis
Veselības ministre Ingrīda Circene piekrīt, ka Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) uzņemšanas nodaļa ir pārslogota. Tādēļ uzskata, ka jāpiesaista papildu dežūrspeciālisti. Tas ir viens no galvenajiem Stradiņu slimnīcas valdes uzdevumiem. Veselības ministre ir aicinājusi visas neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas uzlabot pacientu plūsmu un plāno piešķirt tam papildu finansējumu. Daļa slimnīcu jau iesniegušas savu piedāvājumu uzņemšanas nodaļu pārkārtošanai, tostarp observācijas nodaļu (slimnieku novērošanas nodaļa, lai noskaidrotu, vai viņš turpmāk ārstējams slimnīcā vai ambulatori. – M. L.) izveidei, kā rezultātā samazināsies stacionējamo pacientu skaits un arī t. s. “pārstrādes”. Tā, piemēram, PSKUS varētu piešķirt aptuveni 100 tūkstošus latu šī mērķa īstenošanai.
Uzziņa * “Stradiņu” neatliekamās medicīnas centrā uzņemto pacientu skaits ik gadu pieaug: 2010. gadā – 26 535; 2011. gadā – 30 973; 2012. gada 1. ceturksnī – 8002. * Pēdējos trīs mēnešos centrā nomiruši 25 slimnieki (vidēji divi slimnieki nedēļā). Bieži tie ir slimnieki, kas nesen izrakstīti no stacionāra (gan “Stradiņu”, gan citu slimnīcu) ārstēšanai mājās, bet atvesti atkārtoti, jo tuvinieki netiek galā ar situāciju. Nereti tie ir gados veci cilvēki, onkoloģiskie pacienti. * Slimnīcā ik dienu ieved 3 – 4 bezpajumtniekus un vidēji 5 – 6 dzērājus; svētku laikā iereibušo skaits sasniedz vairāk par 10 cilvēkiem dienā. * Dienas laikā centrā strādā 7 ārsti: 5 neatliekamās medicīnas centra ārsti, ķirurgs un neirologs; * Nakts laikā – 5 ārsti: 3 neatliekamās medicīnas centra ārsti, ķirurgs un neirologs. * Diennaktī pie slimniekiem ir 5 medicīnas māsas. Avots: P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas komunikācijas nodaļa |
Cienījamie «LA» lasītāji!
Ja jūs esat neapmierināti vai, gluži otrādi, gandarīti par slimnīcu uzņemšanas nodaļās saņemto veselības aprūpi, tad pastāstiet par savu pieredzi žurnālistei Mārai Libekai (tālr. 67096634; [email protected])
