AS “Latvijas valsts meži” darbinieki sāk lietot elektromobiļus 10
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
AS “Latvijas valsts meži” (LVM) jau 2014. gadā darbinieku ikdienas darba vajadzībām sāka lietot elektromobiļus. Kā pirmie bija “Nissan e-NV200” un “Mitsubishi i-Miev” marku elektromobiļi, bet tā paša gada nogalē tika atklātas arī publiski pieejamas elektromobiļu uzlādes stacijas – tūrisma un atpūtas centrā “Spāre” un LVM dabas parkā Tērvete. Pusi no to uzturēšanas izmaksām sedza ES programma “Klimata pārmaiņu finanšu instruments”.
Patlaban uzņēmuma 700 transporta vienību lielajā autoparkā ir 39 ar elektrību darbināmi auto. Kā atklāj LVM Saimniecības pārvaldes vadītājs Jānis Bite, 20 no tiem ir elektriskie kvadricikli – divvietīgi lēngaitas transportlīdzekļi ar kravas kasti – poļu un itāliešu ražoti, kurus izmanto dažādiem saimnieciskiem darbiem kokaudzētavās un LVM dabas parkā Tērvetē.
Savukārt pārējie 19 ir “Nissan”, “Hyundai”, “Škoda”, “Mitsubishi”, “VW” un “KIA” marku elektromobiļi. Plānots, ka turpmākajos gados elektromobiļu skaits uzņēmuma autoparkā pieaugs, jo, pat neraugoties uz resursu cenu svārstībām, šis ir izdevīgākais un videi draudzīgākais braukšanas veids.
Elektroauto konstruktīvi atšķiras no iekšdedzes transporta ar to, ka tam nav videi nedraudzīgo izmešu tā ekspluatācijas laikā un tā dzinēja lietderības koeficients ir aptuveni 0,95 salīdzinājumā ar iekšdedzes dzinējiem, kur šis rādītājs ir 0,35–0,45 robežās – līdz ar to enerģijas patēriņš transportlīdzekļa pārvietošanās laikā ir mazāks.
Bet aukstos klimatiskos apstākļos iekšdedzes dzinējiem ir neliela priekšrocība – to darbības blakusprodukts ir siltums, kas izmantojams salona apsildē, bet elektromobiļa gadījumā siltuma ražošanai tiek izmantots siltumsūknis vai sildītājs, kas tērē akumulatorā uzkrāto enerģiju, tādēļ enerģijas patēriņa pieaugums uz 100 km elektromobilim ziemā ir salīdzinoši lielāks nekā iekšdedzes automobiļiem.
Ne tikai pilsētai
Jautāts par uzlādes vietām, J. Bite stāsta, ka uzņēmumam ir būtiski veidot šādas vietas pie saviem apsaimniekošanas objektiem, bet tiek izmantoti arī publiskie uzlādes tīkli – galvenokārt CSDD izveidotais e-mobi tīkls, kā arī “Latvenergo” piederošās “Elektrum” uzlādes vietas. Bet cik tālu var tikt ar elektroauto, ņemot vērā, ka LVM apsaimnieko pusi Latvijas teritorijas?
“Varētu teikt, ka ap 2017. gadu sākās elektromobiļu otrās paaudzes ražošana, kad akumulatoru ietilpība pārkāpa 40 kWh slieksni. Ja ar pirmās paaudzes elektroauto ar vienu uzlādi varēja nobraukt 150 km, bet ziemā pat zem 100 km, tad patlaban nopērkamajiem elektromobiļiem nobraukums ir 250–450 km robežās, atkarībā no akumulatora ietilpības. Iepriekš elektroauto uzskatīja tikai par pilsētas transportlīdzekli, bet tagad tas droši lietojams arī tālākām distancēm. Diemžēl pašreiz vēl nav piedāvājuma elektrisko apvidus auto un pikapu segmentā par “saprātīgu” cenu, bet gan jau ražotāji nonāks arī līdz tam,” stāsta J. Bite.
Jāuzlabo normatīvā vide
Uzskaitot elektroauto priekšrocības, viņš kā pirmo nosauc komfortu. “Lielākā daļa elektroauto ir savienojami ar lietotni mobilajā tālrunī, kas ļauj ieprogrammēt vai attālināti “palaist” auto uzsildīšanu ziemā vai vasarā – atdzesēšanu. Salīdzinājumam – braucot ar dīzeļauto, jānobrauc vairāki kilometri, kamēr salonā parādās siltums. Un te jānorāda uz normatīvo aktu nepilnību, kas Latvijā vēl nav atrisināta.
Runa ir par elektroenerģijas norakstīšanu saimnieciskām vajadzībām. Patlaban kārtība ir tāda, ka norakstīt var ne vairāk par 20% ražotāja noteiktā degvielas (arī elektroenerģijas) patēriņa pilsētas apstākļos, kamēr elektroauto ražotāji dod tikai vienu vidējo enerģijas patēriņa rādījumu atbilstoši WLTP testa metodikai.
Un, ja vasarā šis rādītājs ir pietiekams, tad ziemā, kad siltuma ražošanai auto tērē papildu enerģiju, patēriņš pieaug par 30–40%. Būtu nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, kas ļautu norakstīt lielāku apjomu no faktiski patērētās elektroenerģijas,” tā J. Bite.
J. Bite uzsver, ka, elektroauto skaitam valstī pieaugot, jārēķinās, ka pieaugs arī elektrotīkla noslogojums, tādēļ būtu saprātīgi dot iespēju tos uzlādēt nakts laikā mājās – vismaz tiem, kam ir tāda iespēja. Šādi neciestu arī darba ražīgums, darbiniekam dienas laikā tērējot laiku uzlādei. Tādēļ būtu ļoti vēlams, ja Valsts ieņēmumu dienests (VID) atvieglotu kārtību norēķiniem starp uzņēmumu un privātpersonu par patērēto transportlīdzekļa enerģiju. Patlaban VID to traktē tā, ka privātpersonai jākļūst par saimnieciskās darbības veicēju, kurai jāizraksta rēķins uzņēmumam norēķinu veikšanai.
Tas ir ne tikai sarežģīti, bet arī neizdevīgi, jo darbiniekam jāmaksā nodokļi, faktiski negūstot nekādus ieņēmumus. Atbildīgajiem dienestiem vajadzētu uzņemties iniciatīvu un rosināt grozījumus attiecīgos normatīvajos aktos, it īpaši ņemot vērā, ka elektromobilitāte ieņems arvien lielāku vietu valsts ekonomikā.”
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
