Strādāt protam. Vai arī atpūsties? 0
Atvaļinājums – šis vārds skan tik saldi kā zemenes ar putukrējuma cepuri. Vajadzētu uzcelt vismaz apzeltītu, ja ne tīra cēlmetāla pieminekli tam vai tiem, kas ieviesa šo vienkāršo, bet patieso sapratni – ikvienam strādājošajam gadā pienākas garāka atpūtas pauze. Šo spožo ideju jau pateikusi priekšā dabas māte.
Rudenī koki nomet lapas un ļaujas atpūtai, lāči ielien migās, kur saldi pasnaust, pat ūdens klajumi nolemj, ka tiem pienākas rimtāks laiks, un aizsalst. Visam savs ritms. Arī pulkstenis, kurā ievietotas visjaudīgākās baterijas, tuvojoties darbības laika beigām, sāk rādīt nepareizi.
Latvijā katram strādājošam vidēji pienākas četru nedēļu ilgs atvaļinājums. Bet, piemēram, dzīvespriecīgajiem frančiem tas ilgst piecas nedēļas, un, cik zinu, viņi gadiem ilgi cīnās, lai atvaļinājums kļūtu vēl garāks. Laikam šī nācija ir sapratusi – jo ilgāk var atpūsties un baudīt brīvu vaļu, jo ražīgāks darbs.
Darbam dzimu, darbam augu
Bet kā ir ar mums, latviešiem, vai protam atpūsties? Tas, ka darbs ir tikums un mēs mākam strādāt, zināms jau izsenis. “Darbam dzimu, darbam augu, darbā mūžu nodzīvoju,” teikts tautasdziesmā. Savulaik, kad atvaļinājumus mēdzu pavadīt laukos pie vecākiem, tēvs sacīja: vislabākā atpūta ir darbu maiņa un izsniedza man grābekli, lai dodos uz siena pļavu. Šis uzskats gan gluži nesaskanēja ar manu izpratni par atpūtu.
Parasti atvaļinājums ir ļoti gaidīts laiks. Cilvēki jau krietni pirms tā kaļ plānus, ko darīs, kurp dosies, no šīm domām un gaidām vien jau uzlabojas oma. Neviens taču nesaka: ak, šausmas, man nākamnedēļ sākas atvaļinājums. Taču netrūkst arī ļaužu, kas apgalvo – es gadiem neesmu bijis atvaļinājumā. Iemesli tam ir dažādi. Vieniem bizness neļauj uz ilgāku laiku likt pie malas darāmo, citi nevar doties atvaļinājumu sev vēlamā laikā, tāpēc nedodas vispār. Vēl citiem ir finansiāli sarežģījumi. Dzirdēts arī uzskats – ja dari sirdij tīkamu darbu, tad atpūta nav nepieciešama. Vieni izvairās no atvaļinājuma tālab, ka nav neviena, ar ko kopā to baudīt, otri tāpēc, ka, pavadīts kopā ar dzīvesbiedru, tas allaž izvēršas par īstu pārbaudījumu abu attiecībām.
Taču, dziedi vai raudi, atvaļinājumā ir jādodas. Ja strādājošais ir darba ņēmējs, tas jādara pat piespiedu kārtā.
Valsts darba inspekcijas pārstāvis Aivis Vincevs paskaidro: – Darba devēja pienākums ir nodrošināt strādājošajiem atvaļinājumu, jo pretējā gadījumā netiek pildīts Darba likums. Ja ne citādi, darbinieks jāsūta atvaļinājumā ar rīkojumu.
Uz nākamo gadu var pārcelt, maksimums, divas nedēļas. Tātad vismaz divu nedēļu atvaļinājumā jādodas obligāti katru gadu. Arī darba devējs ir ieinteresēts, lai darbinieks nebūtu fiziski un morāli pārguris, ar samazinātām darbam spējām un visām no tā izrietošām sekām. Cita lieta, ka visi grib izmantot atvaļinājumu vasarā, bet ir īpaša darbinieku kategorija, kam šīs šādas priekšrocības pienākas pirmām kārtām. Mūsu iestādē nepienāk sūdzības par to, ka darba devējs nelaiž atvaļinājumā, taču sūdzas par to, ka mikrouzņēmuma vadītāji nemaksā saviem darbiniekiem atvaļinājuma naudu. Bet arī viņiem ir jāievēro Darba likuma normas.
Ceļošana nav atpūta
Kāpēc ir tik svarīgi izmantot ikgadējo atvaļinājumu, lai atpūstos, un kā to vislabāk darīt, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja, profesore Gunta Ancāne.
– Cik daudz mēs izdodam, tik arī jāuzņem, lai funkcionētu organisms. Tāpēc nevar tikai dot – strādāt, ir jāuzņem un pēc vienpadsmit darba mēnešiem jādodas atpūtā. Arī tiem, kas saka, ka darbs viņiem ir mīļš, ilgāku laiku neņemot atvaļinājumu, draud somatiska saslimšana. Taču latvieši paši sevi žmiedz pārlieku strādāt. Tā ir kalpu dvēseles filozofija – ko kungs teiks, ja es nestrādāšu un atvilkšu elpu. Dzīvojam pēc greiza scenārija – ja grūti, tātad labi, ja viegli, tad slikti. Tāds uzskats jau neapzināti nāk līdzi no bērnības, kad vecāki iepotē – ja strādāsi, būsi laba meitene vai puika. Vēlme būt labam, ko var panākt tikai strādājot, dzīves laikā nepāriet. Šādi tiek tiražēta kalpu filozofija. Nesakārtotā vērtību sistēma pieprasa – man jābūt labam citu dēļ. Daudziem ir grūti pieņemt, ka atpūta var būt nekā nedarīšana. Ja francūzis iet pastaigāties, par viņu saka – dodas promenādē. Ja latvietis iet vienkārši bez mērķa staigāt, tad jādzird – ko vazājas apkārt, vai tad nav ko darīt? Mēs izturamies ar cieņu pret citiem, bet tas jādara arī pašiem pret sevi.
Darbā esam pārlādēti ar stresu, nogurstam, tāpēc atvaļinājuma laikā pēc iespējas jāsamazina stresoru daudzums un kairinātāji, cenšoties šo laiku pavadīt bez sasprindzinājuma. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, pieaug to cilvēku skaits, kas sirgst ar nervu sistēmas traucējumiem, kurus rada saspringtā dzīve. Atvaļinājuma laikā nevajadzētu sākt darīt ko jaunu, jo tas var radīt spriedzi. Ceļošana noteikti nav atpūta. To var dēvēt par hobiju vai izpriecu. Ideāli būtu, ja ceļošanai varētu paņemt bezalgas atvaļinājumu. Ceļojumā iznāk saskarties ar jaunām situācijām, ir jāadaptējas svešā vidē, ir cita laika josla, gaisa temperatūra. Tas viss rada kairinājumu. Ja pēc ceļojuma var kārtīgi atpūsties, tad jau labāk, bet, ja otrā dienā jādodas uz darbu, tad cilvēks jūtas vēl vairāk noguris nekā pirms atvaļinājuma. Ja ceļojumā dodas divi noguruši cilvēki, kas daudz un smagi strādājuši, tad nevar prasīt iecietību vienam pret otru. Noguris cilvēks visu uztver saasināti, daudz kas krīt uz nerviem, un ceļojums izvēršas īpaši stresains. Pilnvērtīgi atpūsties var vienīgi atrodoties drošā vidē – savā dzīvoklī, vasarnīcā, lauku mājā – un nolienot mīļā vietiņā, kur nekas īpašs nenotiek, viss ir paredzams, var kontrolēt situāciju un atslābt. No medicīnas viedokļa raugoties, ja cilvēks brauc ceļojumā, tad paliek bez atvaļinājuma.
Guntas Ancānes sacītais man ir jaunums, jo piederu pie tiem, kas uzskata – ja nevar aizbraukt ceļojumā, tad nav jēgas ņemt atvaļinājumu. Hipnopsihoterapeite Dace Rolava tik kategoriski neiebilst pret ceļošanu kā atpūtas veidu.
– Vienpadsmit mēnešus gadā mēs esam darba vergi, bet atvaļinājums nozīmē brīvību, kad katrs var izvēlēties sev tīkamāko atpūtas veidu, kas dāvā baudu, tīksmi. Ceļojums ķermenim ir stress, bet pārmaiņas, citādi apstākļi emociju līmenī sniedz atpūtu.
Var jau atvaļinājuma laikā sēdēt parkā uz soliņa, bet tad gūto emociju būs mazāk. Domāju, ka latvieši ir iemācījušies atpūsties, īpaši jaunā paaudze. Tie, kas kārtīgi strādā, var nopirkt intensīvāku atpūtu – ūdens izpriecas, kalnos kāpšanu vai ko citu. Tie, kas mazāk strādā, varbūt nejūt nepieciešamību intensīvi atpūsties, viņiem tuvāks laiskāks dzīves ritms. Viens relaksējas, neko nedarot, bet otram tā šķiet nīkšana, kas rada stresu.
Pietiek ar dažām dienām
Taču ir cilvēki, kas nemaz neilgojas pēc atvaļinājuma un pat īsti nezina, kas tas ir. Kazkopis, zemnieku saimniecības “Līvi” īpašnieks Raimonds Melderis no Bērzaunes pagasta atzīstas, ka atvaļinājumu tādā klasiskā izpratnē nekad nav baudījis. Vienīgi tad, kad studējis neklātienē, izmantojis atvaļinājumu, lai gatavotos sesijai. Bet tas jau arī bija darbs – mācīties.
– Ja es strādātu algotu darbu, tad iespējams būtu citādi, taču, ja ir sava zemnieku saimniecība, tad pēc atvaļinājuma nejūtu vajadzību. Darbu dēļ es to varētu atļauties, nekas neapstātos, bez manis kādu laiku iztiktu, bet es pats nevarētu iztikt bez saimniecības. Ja man divas nedēļas vai, vēl trakāk, mēnesi vajadzētu vaļoties, es kļūtu neciešams un slims. Nevaru iedomāties tādu dirnēšanu un gurķošanos. Nejūtos ne pārdedzis, ne sadedzis darbā. Citi mani viengadnieki jau domā par to, ka drīz saimniekošanas stafete būs jānodod jaunās paaudzes rokās, man tas vēl ne prātā nenāk. Tā jau nav, ka es nemaz neprotu atpūsties, bet man pilnīgi pietiek ar dažām dienām. Katru vasaru kopā ar sievu un ģimenes draugiem divas dienas pavadām pie jūras. Nesen braucām ar plostu pa Gauju. Bet, ja gadās kāds tālāks brauciens, tad jau piektajā dienā mani neatvairāmi velk uz mājām.
Izsist ātro ritmu
Lai gan vasaras vidū teātri ir slēgti, tomēr ne visi aktieri ļaujas pelnītajai atpūtai. Kāds piedalās brīvdabas izrādēs, cits filmējas vai ir iesaistījies kādā projektā. Vaicāju Nacionālā teātra aktrisei Dita Lūriņai, vai viņa šovasar netraucēti var baudīt atvaļinājumu.
– Ja atvaļinājuma laikā iznāk strādāt, tad sevi psiholoģiski tam jānoskaņo. Es uzskatu – lai kā mēs mīlam savu darbu, taču, intensīvi strādājot tik nenormālā režīmā, viens mēnesis atvaļinājumam jāatvēl. Vairākas vasaras kopā ar ģimeni esmu atpūtusies mammas lauku mājās, kas atrodas pie Liepājas, un tēva lauku mājās Alūksnes pusē. Bet šovasar esam nolēmuši doties tālākā ceļojumā. Ceļojot daudz ātrāk var atbrīvot smadzenes no iepriekšējās informācijas, dabūt laukā straujo tempu un ieiet citā dzīvošanas ritmā. Tad pietiek ar dažām dienām. Bet, ja nekur tālāk nedodas, ir vajadzīgas trīs nedēļas, lai izsistu ātro ritmu, un pēdējā nedēļā jau var sākt atpūsties.
Skaistie mirkļi
Par māksliniekiem radies iespaids, ka viņiem atvaļinājums nav nepieciešams. Viņi visu laiku atrodas pacilātā radīšanas procesā, strādā, kad ir iedvesma, ja tās nav, tad atpūšas. Ir noteicēji paši par savu laiku. Keramiķe Maira Karstā gan tam nepiekrīt.
– Uzskatu, ka man atvaļinājums ir vairāk vajadzīgs nekā uzņēmējam. Trauku radīšana ir smags un putekļains darbs. Varbūt citi uztaisa kādu darbu un tad paņem pauzīti, bet man visu laiku jādomā uz priekšu, lai darbnīcā nestāvētu tukši plaukti. Man neko nepatīk darīt steigā, tad sāku stresot. Harmoniska sajūta pārņem, kad redzu pilnus plauktus ar traukiem. Tāpēc esmu nepārtrauktā darba procesā. Radošais treniņš ir nepieciešams, nevaru atslābināties. Mans atvaļinājums vasarā aprobežojas ar kādām četrām dienām, kad kopā ar vīru un bērniem paceļojam par Latviju. Es ātri varu atpūsties, un ilgāks laiks nav nepieciešams. Mēnesi neko nedarīt būtu daudz grūtāk nekā strādāt. Piekrītu, ka latvieši neprot atpūsties, atlikt darbus malā un atslēgties. Es jau arī, vēloties uz brīdi atpūsties no virpas, domāju, ko labāk darīt – izraut kādu nezāli dārzā vai izcept savējiem kēksu. Tas, ka nevaram nosēdēt mierā, laikam ierakstīts gēnos. Tagad domāju ķerties pie aprikožu ievārījuma gatavošanas. Tā varbūt arī ir sava veida atelpa. Viss, ko dari ar prieku, ir atpūta. Manu vasaru veido skaisti mirkļi – tikšanās ar draudzeni kafejnīcā, nakšņošana ar ģimeni teltī, brauciens ar plostu pa Gauju. Tāli braucieni nevilina. Jau iekāpjot lidmašīnā, esmu spiesta iedzert konjaku, lai mazinātu stresu. Bieži vien ceļojuma laikā ir vairāk stresa nekā relaksācijas. Tad labāk izeju savā dārzā, lai palūkotos uz ziedošām krūmzorēm, ieelpotu to smaržu un atslābinātos.
Vispirms domāt par sevi
Lai atvaļinājums izdotos, svarīgi ne tikai, kur un kā to pavada, bet, galvenais, ar ko. Lielākoties laulātie pāri izvēlas atpūsties kopā. Ģimenes psihoterapeite Ilona Buša uzsver, ka atvaļinājums ir pārbaudījums pāra attiecībām.
– Ikdienā mēs ar partneri sastopamies, tikai garām ejot un šad tad tuvības brīžos, tālab izpaliek dzīvesbiedra pamatīgāka iepazīšana. Tā prasa apstāšanos, klausīšanos, jautājumu uzdošanu. Atvaļinājums ir iespēja otru iepazīt. Nevis tādu, kāds viņš bija pirms pieciem gadiem, bet kāds reāli ir patlaban. Kad rodas laiks tā nesteidzīgi pasēdēt, paklausīties, reizēm mēdz pārņemt dīvaina sajūta, jo apzinies, ka līdzās ir svešs cilvēks, kuram ir citāda gaume, kurš negrib darīt kaut ko kopā. Tad arī atvaļinājumā rodas divu televizoru variants – vīrs nodarbojas ar zemūdens niršanu, braukā apkārt, bet sieva tikmēr laiski guļ pie viesnīcas baseina. Tas liecina, ka pāra kopējais ķermenis nav pārāk stingrs, viņi nepārzina viens otra vēlmes. Sieviete saka: parunāsim par jūtām, bet vīrietis atbild: es jūtu, ka būs labs laiks. Cilvēki mēģina pielāgoties, sev iestāstīt un pamatot, kāpēc otrs ir tāds, bet tā ir īslaicīga taktika, tikai plāksteris. Ceļojums ir veids, kā pārim būt kopā caur kādu citu – jaunas vietas, neierasti ēdieni, nepiedzīvotas sajūtas. Tas ir mīts – ja pāris nestrīdas, tad ar viņiem viss kārtībā. Gluži otrādi, tie pāri, kas nestrīdas, ir vairāk pakļauti šķiršanās iespējai. Atvaļinājuma gaidas apvij gaišzils cerību nimbs. Tajās ietilpst arī gaidas – ko vēlamies no partnera. Ko darīsim kopīgi, ko ne. Katrs pāris jau zina bīstamās situācijas, kādās atvaļinājuma laikā var nokļūt. Taču, ja kopīgi piedzīvoti gaužām neizdevušies atvaļinājumi, ir viela pārdomām. Var palikt kopā, bet atpūsties atsevišķi. Ir pāri, kas pēc atvaļinājuma jūsmīgi stāsta, ka itin visu darījuši kopā un pārējiem it kā kalpo par paraugu. Taču katrs pāris ir unikāls veidojums. Nevar otru pierunāt visu darīt kopā, ja viņš to nevēlas. Un kāpēc tas būtu jādara, jo ēdam taču arī mēs katrs atsevišķi – ar savu muti. Jaunā paaudze attiecībās ir vairāk orientēta uz sevi, neaizraujas ar pieslīpēšanos un piekāpšanos otram. Katram vispirms jāsaprot, ko viņš pats grib gūt no atvaļinājuma, un tad jādomā par kopīgām interesēm.
Vieniem sapnis, otriem murgs
Pāri ir ļoti dažādi, kas vienam liekas sapnis, otram murgs.
– Ja man ar vīru vajadzētu pavadīt atvaļinājumu mājās, neko nedarot, tad jau pēc otrās nedēļas es sāktu domāt par viņa slepkavību. Neesam pieraduši tik tuvu un lielās devās būt kopā. Darbdienās tiekamies vien vakaros, ko lielākoties pavadām katrs pie sava televizora. Pārpalikuma efekts rada kašķi, un mēs varam sastrīdēties vienā setā. Viens grib uz jūru, otrs ne, un konflikts uz līdzenas vietas. Tāpēc jau vairākus gadus atvaļinājumu izmantojam ceļošanai. Parasti mēs to plānojam paši. Iesaistās visa ģimene, arī bērni. Nolemjam, uz kurieni brauksim, ko tur skatīsim, kur nakšņosim, kādus nacionālos ēdienus baudīsim. Kopīgā vēlme un gatavošanās ceļojumam apvieno ģimeni jau pirms atvaļinājuma. Mums ir cieša noruna, ka ceļojuma laikā nestrīdēsimies un pēc iespējas visu vēlmes tiks izpildītas, – par savu pieredzi stāsta Marta Gulbe.
Bet Vita Vītiņa par savu ideālo atvaļinājumu pagaidām vēl tikai sapņo.
– Ja mēs ar vīru vienā laikā dabūtu kaut vai divu nedēļu atvaļinājumu vasarā, mēs nekur nebrauktu. Dzīvotu savā vasarnīcā un priecātos, cik lēni rit laiks. No rīta mierīgi pabrokastotu, tad aizstaigātu līdz liedagam, pusdienās izvārītu buljonu, pēcpusdienā palasītu grāmatu, vakarā iedzertu vīnu un vērotu saulrietu.
Lai kādas būtu atvaļinājuma vēlmes un iespējas, svarīgākais ir atcerēties – savs laiks darbam, savs atpūtai.
