– Ne velti jūs kā katalāņu draugs par neatkarības himnu viņiem ieteicāt Mārtiņa Brauna “Saule. Pērkons. Daugava”, ko, rokās sadevušies, Barselonā dziedāja divi miljoni katalāņu… Par sirds inteliģenci grāmatas priekšvārdā sakāt paldies savai mamma Mārai Leiškalnei. Kādā veidā viņai izdevās to ieaudzināt? 18
– Tas nebūtu jāstāsta nevienam, kas viņu pazīst… Viņa mums, četriem bērniem, mācīja domu plašumu – gājām uz izstādēm un koncertiem, mamma rosināja lasīt, mācīja cienīt citu cilvēku viedokli. Padomju laikā veda mūs uz baznīcām. Jautājām, ko mēs šeit darām? Bet mamma atbildēja – padomju murgu valstībā kristieši ir vienīgie, kas saglabājuši uzticību savai pārliecībai. Viņa iemācīja novērtēt cilvēkus.
– Kā audzināt savu dēlu?
– Viņš respektē manu nodarbošanos un pats nododas savām lietām – pēta Latvijas filmas un raksta par tām blogu. Viņa tēvs nav pats turīgākais Latvijā un pašlaik nevar viņam nopirkt jauno aifonu, bet dēls to nepārdzīvo. Dēla vienaudžu vidū neredzu mantu kultu, dzīšanos pēc zīmoliem, snobismu, augstprātību, netiek akceptēta arī neiecietība pret citām tautām, rasēm. Padomju laikā bija tā – mēs, latvieši, viņi – krievi. Cilvēka vērtēšanā jaunie ļaudis šai robežai ir tikuši pāri. Priecājos, ka kaut kādā mērā ejam uz Martina Lutera Kinga sapni, kur visi varam būt vienlīdzīgi.
– Tuvojas Ziemassvētki, ko labu darīsiet?
– Noteikti iešu uz Āgenskalna baptistu baznīcu. Tā man ļoti patīk, viņi pārsteidzošā kārtā iemieso latvisko, senā Āgenskalna pilsonisko garu. Visu nedēļu esi uzvilcies, svētdienās aizej pie viņiem uz dievkalpojumu un redzi to sirsnīgumu, godīgumu un patieso būšanu. Protams, man patīk arī, ka baptistu liturģija ir ārkārtīgi muzikāla. Ceru, ka pēc četru gadu draudzēšanās šajos Ziemassvētkos viņi mani pieņems savā draudzē.
– Kā tad viņi var nepieņemt?
– Es arī agrāk nezināju, bet baptisti ir ārkārtīgi demokrātiski. Kristīšanās ir katra cilvēka personiska izvēle, tāpēc kristības notiek tikai pieaugušā vecumā. Mācītāju neieceļ bīskaps, bet gan ievēl pati draudze. Un draudze arī izlemj, vai pieņems jauno draudzes locekli. Mani uzrunā šis pārsteidzošais demokrātiskums.
– Arī Jaunais gads nav aiz kalniem. Vai 1. janvārī kaut ko apņematies?
– Neesmu no tiem, kas tic 1. janvāra apņēmībai. Pērn smēķēšanu atmetu 28. decembrī.
– O, gads riņķī, apsveicu! Bet kā mainījusies dzīve ar citu vārdu un uzvārdu?
– Nu, labi, tas vienreiz ir jāizstāsta. Kad pirms pieciem gadiem apņēmos uzrakstīt romānu “Latvieši ir visur”, nolēmu – tur jābūt dullam stāstam. Taču nezināju, kā man veiksies. Ja nu izgāžos, būs liels blamieris pašam un ģimenei. Tāpēc pieņēmu pseidonīmu, lai visu varētu novelt uz Otto Ozolu. Pat mana mamma nezināja, ka esmu uzrakstījis romānu. Bet grāmata pēkšņi kļuva populāra un cilvēki mani sāka atpazīt kā Otto Ozolu. Tomēr es nekad neesmu noliedzis, ka mani sauc Mārtiņš. Tagad iepazīstoties saku – es esmu Mārtiņš, bet strādāju par Otto Ozolu.
