– Rakstā “Brīvi tad, kad pēdējais birokrāts būs pakārts pēdējā kapitālista zarnās” secināt – grūti saprast Latvijas iedzīvotāju pacietīgo samierināšanos, sevis mānīšanu un padevīgo klanīšanos lielkapitālistu priekšā. Jā, kāpēc ciešam, neesam taču stulbi un saprotam, kā viss notiek… 18
– Neviens negrib ciest, cilvēki tiešām visu apzinās un dusmojas. Taču latvietis ir racionāls, viņš jautā – ja 13. janvārī iziešu uz ielas un izdauzīšu Saeimai logus, vai tas kaut ko atrisinās? Protams, ne. Pamatproblēma – mūsu valsts politiskā sistēma ir uzbūvēta greizi un nepareizi. Partiju sistēma ir vāja un bezspēcīga, jo partijās ir iesaistījušies mazāk par 1% iedzīvotāju. Partijās neiet tāpēc, ka pārāk liela vara pieder atsevišķām partiju bonzām, kurus vada viņu sponsori. Pat Saeimas deputāti spiestā kārtā (nedomāju, ka visi būtu slikti cilvēki) tiek ierauti ļoti netīrās spēlēs. Partijās ir tik maz cilvēku, ka nenotiek veselīga konkurence, tāpēc rezultāts ir zemas kvalitātes politika un zemas kvalitātes risinājumi, no kā beigās cieš arī partiju elites un viņu sponsori. Igaunijā politiskā sistēma ir veselīgāka un kvalitatīvāka. Latvieši nav dumjāki, bet līdz šim nav atradies neviens tālredzīgs politiķis, kurš spētu šo sistēmu reformēt un padarīt atbilstošāku gan Satversmes garam, gan demokrātiskajām vērtībām. Ir pietrūkusi šī vilkme.
– Jums ir vilkme mainīt situāciju ar vārdu. Kuru personību darbība, stāja, rīcība un ideāli ir jūs apbūruši?
– Kā jau minēju, tas ir igauņu rakstnieks, kinorežisors un prezidents Lenarts Meri. Man ir doma – Tallinas šoseju mēs varētu pārdēvēt par Lenarta Meri ceļu. Tā būtu iespēja pārsteigt igauņus, domāju, ka Ilvess paliktu bez valodas. Cilvēktiesību aizstāvja Martina Lutera Kinga runu “I Have a Dream” (“Man ir sapnis” – no angļu val.) klausos kā mūziku. Tolaik ASV netaisnīgās segregācijas dēļ afroamerikāņi bija nikni līdz ārprātam, sākās grautiņi un Amerika balansēja uz milzīga konflikta robežas. Martins Luters Kings 1963. gada 28. augustā uzrunāja 250 000 cilvēku un iedvesmoja viņus ar savu sapni. Un notika kas brīnumains. ASV prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs, kurš iepriekš nebija dzirdējis Martinu Luteru Kingu, Baltajā namā pa radio klausījās viņa runu un bija tā apburts, ka aktīvi iesaistījās segregācijas likvidēšanā un panāca taisnīgumu un sabiedrības izlīgumu ārkārtīgi kritiskā situācijā. Tas man ir milzīgs piemērs, kā vārds, idejas un vērtības spēj saliedēt sabiedrību. Starp citu, Kenedija aizraušanās ar sievietēm ir pārspīlēta, patiesībā viņš ir bijis grāmatu tārps, tās pa ķērienam atradušās visā Baltajā namā. Arī Kenedija vēriens pārsteidz – viņš savā komandā pulcināja intelektuāļus no plaša politiskā spektra, nebaidījās no dažādiem viedokļiem un ieklausījās domās. Kenedija ārkārtīgi gudrā, dziļā rīcība Kubas–Karību krīzē izglāba pasauli no trešā pasaules kara. Šajos laikos mani iedvesmo Katalonijas Nacionālās asamblejas prezidente Karme Forkadelja. Esmu dzirdējis viņas runas, viņas pārliecību….
