Strādāt par Otto Ozolu. Saruna ar publicistu, kurš nesamierinās 18
– Jūsu romāns – pirmais latviešu trilleris “Latvieši ir visur” – piedzīvoja pasakainu tirāžu, popularitāti un galvenais – cēla mūsu pašapziņu. Tai sekoja otrs romāns “Theodorus. Deja ar ziloņzivi”. Varējāt mierīgi rakstīt grāmatas, kāpēc pievērsāties publicistikai?
– Kad izlasīju Igaunijas bijušā prezidenta Lenarta Meri “Politisko testamentu” (arī “Lauku Avīzes” izdevniecība), mani ārkārtīgi saviļņoja viņa runas, viņa spēja par aktuālo runāt tēlainā, uzrunājošā valodā. Tieši tobrīd portāls “TVnet” man piedāvāja rakstīt sleju. Domāju – kāpēc lielos, viedos žurnālistus lasītāji bieži vien nesadzird, varbūt viņi raksta pārgudri? Un nolēmu līdzīgi Lenartam Meri runāt par lietām cilvēkiem saprotamā valodā, godīgi un tieši. Es nesaku, ka viņam līdzinos, esmu Lenarta Meri pazemīgs sekotājs. Tas bija mans mērķis.
– Jūsu publicistiskajiem rakstiem nav tikai mirkļa nozīme. Daudzi noder kā mācība. Piemēram, strādājošo zemā atalgojuma dēļ boikotēt veikalu tīklu “Maxima” esat aicinājis jau 2013. gada 3. maijā. Tāds kā pareģojums…
– Šo dusmīgo rakstu uzrakstīju, atsaucoties uz Ingas Spriņģes un “Re:Baltic” pētījumu. Sagadījās, ka tas bija pusgadu pirms traģēdijas. Tas nebija pareģojums, bet gan brīdinājums.
Otrs piemērs – 2012. gadā rakstīju, ka bēgļu krīze klauvē pie durvīm. Tagad tas ir noticis. Un vēl vairāki gadījumi, jo raksti balstīti uz analīzi un starptautisku organizāciju pētījumiem, faktiem. Tas liecina – lietas var prognozēt, ja vien politiķi ar to nopietni nodarbotos. Tāpat par krievu valodu, ko mums cenšas uzspiest, jo darba tirgū bez tās nevarot iztikt. Jau 2012. gadā rakstīju, ka Somijai ir četras reizes vairāk tūristu no Krievijas nekā Latvijai, bet somi nerunā krieviski. Tātad krievu valodas prasme nav arguments tūrisma un biznesa attīstībai Latvijā.
– Jā, par bēgļiem… Vēsturnieks Harijs Tumans domā, ka Roma savulaik sabruka nevis barbaru iebrukuma dēļ, bet tāpēc, ka paši romieši jau bija kļuvuši par barbariem… Kas var sabrucināt Latviju?
– Romas sabrukums sākās ar to, ka nodeva demokrātiskās vērtības, arī šobrīd Eiropā tās nedrīkstam zaudēt. Pamatproblēma Latvijā: vārdos sludināt Eiropas vērtības – vienlīdzību, taisnīgumu, tiesiskumu –, bet darbos tās nodot. Redzot, kā daudzi deputāti un ministri dienu no dienas melo, cilvēki ir novesti līdz baltkvēlei. Baidos, ka tāpēc nākamā – 2018. gada valdošā koalīcija – būs veidota no prokremliskiem spēkiem, klīniskiem populistiem, kuri kļūst aizvien rafinētāki. Šā gada 18. novembrī rakstīju – 1919. gadā tie puikas cīnījās par citu Latviju, Sibīrijā aizvestie cīnījās par citu Latviju, tie, kas 1991. gadā stāvēja uz barikādēm, cīnījās par citu Latviju. Un šodien mēs Latvijas valsts demokrātiju nedrīkstam nodot. Es kā Lenarta Meri piekritējs ar to nesamierināšos. Tomēr negribu uzmesties par vienīgās patiesības paudēju. Mans aicinājums – domājam kopā un atrodam risinājumus kopā! Tur ir tā atslēga. Mēs nevaram vairs turpināt sazāģēt viens otru un savas vērtības gabalos. Jāspēj pārkāpt pāri pagātnes aizvainojumiem un iet kopā uz priekšu. Protams, līdz zināmai robežai – cilvēkiem, kas sadarbojas ar Kremli, gan nevajadzētu roku spiest.
