Strādāt ar prieku! Līdz kapa malai? 0
Valdība ir lēmusi – no 2014. gada pensionēšanās vecums – 65 gadi. Kā šis process norisināsies jaunības kulta pārņemtajā sabiedrībā? Iztēlē baudu 65 gadus vecas balerīnas piruetes uz operas skatuves, jūtu līdzi masīvam policistam, kurš tusnī pakaļ jaunam likumpārkāpējam, un žēloju sirmu profesoru, kurš aizmirsis, kāpēc stāv studentu priekšā…
Ekonomikas ministrs gatavs ar prieku strādāt līdz kapa malai. Vai ir vēl kādi viedokļi?
Eksperiments – darbs mūža garumā – ir sācies! Esmu nikna kā pūķis – man nepatīk, ja sirmgalvjus uzlūko vienīgi kā nodokļu maksātājus un politiķi nepiepūlas, lai sekmētu labu vidi industrijai un izskaustu ēnu ekonomiku. Lai nomierinātos, uz žurnāla “Vogue” vāka aplūkoju šā gada “Oskara” laureāti Merilu Strīpu (62). Aktrise smejas, ka esot vecākā, kura jelkad pozējusi šim žurnālam. DELFI video noklausījos Engelberta Hamperdinga (75) dziesmu “Love Will Set You Free”, ar kuru viņš pārstāvēs Lielbritāniju Eirovīzijas konkursā. Aizkustinājumā nobirdināju asaru. Kur mūszemē publiskajā telpā redzam vecus cilvēkus kā līdzvērtīgus sabiedrības locekļus? Vai televīzijā ziņas lasa diktores ap sešdesmit? Vai reklāmās (izņemot zāļu) filmējas seniori? Vai modes skatēs defilē vecmāmiņas? Vai Latvijā izdotu žurnālu vākus bieži rotā vecu cilvēku sejas? Vienīgi Eduards Smiļģis uz Jaunā Rīgas teātra brandmūra noraugās, kā sociālisma saukļus – “Piecgadi trijos gados!”, “Mūsu mērķis – komunisms!” ir nomainījuši kapitālistiski liekulīgie: “Vecums – jauns izaicinājums un iespējas!” Varētu domāt, ka šādas idejas autoriem nav neviena veca tuvinieka ar krikām un kaitēm, it kā viņi nedzīvotu Latvijā! Sevišķi ciniski ir vēlējumi pašiem krāt pensijas valstī, kur aptaujas rāda – 87% mājsaimniecību savelk galus kopā ar grūtībām (CSP dati).
Pensijas vecuma palielināšana var rosināt jaunākus cilvēkus domāt, varbūt labāk saņemt algu, kā saka, aplok-snē vai arī steigšus doties strādāt uz ārzemēm. Kaut gan vairs jau nav kur sprukt. Gan Eiropas valstis, gan arī ASV atvadās no sapņa par bezrūpīgām vecumdienām.
Labklājības valsts krīze
Aigars Freimanis, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras “Latvijas fakti” direktors:
– Lai arī Latvija nekad nav piedzīvojusi labklājības valsts periodu, labklājības valsts krīzi esam saņēmuši reizē ar Rietumeiropas labklājības valstīm. Jā, daudzās valstīs pensionēšanās vecums ir lielāks. Bet parasti aizmirst piebilst, ka veselības aprūpe, vidējais dzīves ilgums, dzīves kvalitāte tur ir nesalīdzināmi augstāka. Arī paaudžu solidaritāte. Latvijā uzreiz jāpārlec vairāki bezdibeņi bez atspēriena punkta. Izejas ir tikai dažas. Latvija līdz ar dažām citām jaunajām ES dalībvalstīm varētu prasīt Eiropai lielāku federālismu, jo šajā brīdī mūsu valstij tas ir gandrīz vai izdzīvošanas jautājums. No Latvijas pēdējo pārdesmit, īpaši pēdējo desmit gadu laikā, ir aizbraukuši vairāk nekā 10% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Daļa no Latvijas cilvēku nodokļiem, ko viņi maksā, strādādami ES dalībvalstīs, varētu atgriezties pie mūsu pensionāriem.
Cits risinājums būtu unificēt pensijas – pārvērst tās par vienotu pabalstu, atbilstoši tam, cik valsts budžets spēj “sakasīt”. Lai nebūtu milzu pensiju un mikropensiju, bet visiem pabalsts vismaz tā sauktajā 1. pensiju līmenī. Izskatās, ka arī 2. pensiju līmenis pēckrīzes situācijā, kādā šobrīd atrodamies, pats ir piedzīvojis krīzi, jo noguldītie pensiju kapitāli ir sarukuši. Domāju, ka līdz ar to tā ir liela un melna ēna arī uz 3. pensijas līmeni (kur cilvēks pats veido sev uzkrājumus), jo arī šis līmenis nedzīvo uz citas planētas.
Pirmais variants arī nav bezgalīgs, tas vienīgi ļautu jau tūlīt justies mazliet mierīgākiem un atvilkt elpu. Valstij būtu vieglāk, ja zinātu, ka ES uzņemas zināmas saistības, lielāku atbildību. Jo tagad lielās un vecās Eiropas valstis, uzsūcot darbspējīgo, izglītoto, integrēties gatavo (kultūras līdzības pēc) cilvēku masu, uzvedas ļoti egoistiski. Kādam ir skaļi jāsaka: mīlīši, ja jau jūs savācat mūsu cilvēkus, kas piedalās jūsu ekonomikā un jums ražo IKP, tad dalāmies ar sociālajiem labumiem un ieviešam vienotus standartus Eiropā!
Un tad vēl paliek veco laiku variants – kad katrs uztur savus vecākus. Un, ja to nespēj, tad atliek pansijas, veco ļaužu nami. Tiem visi kopā samet naudu (cits atved maizi, cits salabo jumtu), nojaušot tos riskus, kas var draudēt katram no mums.
Pauls Irbins, Vidzemes Inovāciju un uzņēmējdarbības centra valdes loceklis, bērnu zinātnes centra ”Z(in)oo” izveidotājs, uzskata, ka valdībai pirmais solis būtu veicināt industrijas politiku, nevis pagarināt strādājošo pensionēšanās vecumu:
– Esmu matemātiski pierādījis: ja valdība aizņemtos, teiksim, 100 miljardus latu un ieguldītu tos industrijā, kas ļautu mazināt Krievijas gāzes importu, un Latvijā visām mājsaimniecībām palīdzētu uzstādīt vietējo granulu apkures katlus, nauda nodokļos valstij atnāktu atpakaļ gada, divu gadu laikā. Daudzas valstis ir intensīvi ieguldījušas industrijā – Koreja, Singapūra, Taivāna… Latvijas politiķi diemžēl domā, kā taupīt, nevis pelnīt. Tas liecina, ka perspektīvā daudzas lietas attīstīsies lokāli. Cilvēki dibinās vietējas krājaizdevu sabiedrības, kur uzņēmēji ieguldīs brīvos līdzekļus (ko līdz tam turējuši bankās) un atbalstīs, piemēram, jauniešus vai aktīvas ģimenes, kas grib darboties un ko šie uzņēmēji pazīst. Cēsīs pašlaik veidojam uzņēmēju fondu. Ja kāds jaunais nāks ar vērtīgu biznesa ideju, mēs naudu sākuma atspērienam aizdosim, neprasot ķīlu. Tādā veidā iekustināsim mazu biznesiņu, kas dod naudu atpakaļ.
– Tomēr, ko lai dara vecie cilvēki, kuriem valsts spiedīs strādāt garus gadus, bet darba vietu, kā zināms, trūkst pat jaunajiem?
– Pasaulē arvien vairāk attīstās sociālā uzņēmējdarbība. Veci cilvēki izveido mazu projektiņu – klubiņu, saietu namu, uzkopšanas kooperatīvu… Tas nav bizness tādā izpratnē, ka viņi pelna naudu, bet gan tādā, ka viņu mazais produkts – pakalpojums – dod labumu sabiedrībai, kas par to maksā. Un šī veco ļaužu grupa nodrošina sev atalgojumu, savu iztiku. Veco ļaužu projekti var būt jebkurā jomā – mūzikā, mākslā, rokdarbos, jebkas, ko viņi labi prot un var kopīgi darīt.
Dzīve kļuvusi garāka
Kā mainīsies sabiedrība, ja cilvēki strādās līdz 65 vai pat līdz 75 gadiem, kā ieteikuši daži ekonomisti?
Aivita Putniņa, LU Antropoloģijas studiju katedras vadītāja:
– Sabiedrībā ir nepieciešama jauna veida vienošanās par mūža posmiem un darbu. Arī patlaban pensionāri strādā gan algotu darbu, gan nealgotu darbu mājsaimniecībā.
– Bet reklāma, mode, kino, mediji sludina jaunības kultu. Cik strauji jāmainās sabiedrības domai, lai vecos cilvēkus uzskatītu par līdzvērtīgiem?
– Notiek otrādi – cilvēki piemērojas jaunības kultam. Pensijas vecuma ļaudis sevi neredz un nepozicionē kā vecus. Vecums kā kategorija attālinās. Pirms piecdesmit gadiem 60 gadus vecs cilvēks bija mūža norietā, bet mūsdienās šāda gadagājuma ļaudis vēl atrod partneri un sāk beidzot dzīvot. Otro elpu redzam visā Rietumu sabiedrībā, īpaši sievietēm. Viņas ir izpildījušas savu pienākumu – uzaudzinājušas bērnus, ziedojušās ģimenei, un nu ap piecdesmit sešdesmit sāk īstenot sevi, dzīvot sev. Arī Latvijā ir pietiekami daudz nodarbinātu pensionāru. Protams, jādomā, kā organizēsim sabiedrību, lai cilvēki vecumā atrastu savu vietu dzīvē, jāstiprina mūžizglītība.
– Piezvanīju vairākām darbā iekārtošanas firmām. Tādu brīnumu, ka kāds darba devējs ilgotos pēc 65 gadus veca darbinieka, viņi līdz šim nav novērojuši…
– Jautājums, kā cilvēks tiek līdzi laikam un kā izturas pret dzīvi. Japānā, piemēram, runāju ar 75 gadus vecu sievieti, kura darba karjeru sāka pēc 40 gadu vecuma, kad bija uzaudzinājusi bērnus. Tagad viņa ir vairāku ietekmīgu nevalstisku organizāciju prezidente, lieliski prot darboties virtuālā vidē un gandrīz katru nedēļu dodas komandējumos lasīt lekcijas un konsultēt.
Atrast darbu cienījamos gados
Antropoloģe minēja japānietes piemēru, bet kā tad ir Latvijā?
Ludmila Basjura (60) bija bezdarbniece un tikmēr ar NVA atbalstu apmeklēja datora un angļu valodas kursus. Un dabūja darbu, turklāt tajā pašā iestādē, no kuras štatu samazināšanas dēļ bija atlaista.
– Nemitīgi sūtīju savu CV darba devējiem, taču nesaņēmu nevienu atbildi. Iespējams, dzimšanas gada dēļ. Esmu bibliogrāfe un gribēju strādāt ar dokumentiem, bet šāda darba piedāvājumu nebija. Bezizejā gandrīz aizgāju par apkopēju slimnīcā. Bet tad iepriekšējā darba vieta piedāvāja atgriezties. Toreiz atvadoties teica: Ludmila, mēs pazīstam tevi, tu mūs. Tiklīdz radīsies iespēja, sauksim atpakaļ. Un tā arī notika. Esmu ļoti priecīga un pateicīga, – stāsta Ludmila Basjura, LR Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes vecākā lietvede.
Apbrīnoju Silviju Zakki, ka viņa ir radījusi savu uzņēmumu, neraugoties uz pasē rakstītajiem gadu cipariem. Joka pēc piezvanīju Latvijas Darba devēju konfederācijai (LDDK), sak, vai ir gatavi dot darbu vēl vecākiem cilvēkiem. LDDK pārstāvis Pēteris Leiškalns min faktu, ka šobrīd darba tirgū strādā 53 000 pensionāru.
– Patīk vai ne – domāšanai jāmainās. Vairs vienā amatā nevarēs nostrādāt līdz pensijai. Pēc piecdesmit būs jāveic mazāk intensīvs darbs. Ja rodas nopietnas veselības problēmas, jāiet pie ģimenes ārsta un, ja nepieciešams, jānosaka invaliditāte un invaliditātes pensija, – skaidro Pēteris Leiškalns un turpina: – Vislielākais šķērslis pensionāram dabūt darbu ir viņš pats. Jo domājis un cerējis uz pensiju 60 gados.
Vecums nenāk viens
“Dakter, man bieži uznāk atmiņas zudums! – Cik bieži? – Kas, cik bieži? – Nu, zudums! – Kāds zudums?” Pašlaik tā ir anekdote, bet drīz vien – 65 gadus veca pacienta un tikpat veca ārsta nopietna saruna. Gerontologi zina, ka vecus cilvēkus piemeklē aterosklerozes izraisītas sirds un galvas asinsvadu slimības, kāju artēriju patoloģija, hroniska smadzeņu išēmija, arī plaušu slimības, kaulu locītavu patoloģija. Tāpat jārēķinās ar nestabilitāti, urīna nesaturēšanu, atmiņas un prāta spēju samazināšanos, kā arī depresiju, redzes un dzirdes pavājināšanos. “TNS Latvija” un LNT raidījuma “900 sekundes” veiktajā aptaujā puse Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju no 18 līdz 55 gadiem nosprieda: apzinoties, kur un kā mēs dzīvojam, piemērotākais pensionēšanās vecums būtu 60 gadi. Bet vai gan tautas domām ir kāda jēga?
Silvijai Zakkei (59) ir arhitektes un psiholoģes izglītība. Kad arhitektu birojam vairs nebija pasūtījumu, Silvija kļuva par bezdarbnieci. Viņa visu mūžu ir daudz mācījusies – CV pilns ar kursiem un prasmēm. Trīs gadus būdama bez darba, apmeklējusi NVA kursus: praktiskais mārketings un komercdarbības pamati un savam biznesa projektam – SIA “Kartondizains” – saņēmusi arī NVA finansiālu atbalstu. Tagad Silvija Zakke veido kartona leļļu mājiņas bērniem.
– Sākumā gribēju braukt prom no Latvijas un sapelnīt dzīvei, jo es, dēls, mana māte, arī suns un kaķis bijām spiesti iztikt ar mātes 206 latu pensiju. Bet māte saslima. Sapratu – tā ir zīme, ka jāpaliek Latvijā. Uz izsūtītājiem CV atbildes nebija, lai arī neuzrādīju dzimšanas gadu. Uz darba pārrunām netiku aicināta. Bet man ir zināšanas un spējas, esmu saskaņojusi tādus būvniecības projektus, kur vajadzīgi 250 paraksti. Sapratu, ka vienīgā iespēja – pašai veidot uzņēmumu. Pati būdama psiholoģe, aizgāju pie psiholoģes un stundu raudāju no izmisuma un bailēm. Tad lūdzu Dievu: atsūti man kādu palīdzību! NVA uz sienas izlasīju, ka var pieteikties uz koučingu. Kas tas tāds? Bet pieteicos. Izrādās, tas bija personāla atlases firmas “Eiropersonāls” konkurss, kur varēja pieteikties visi 200 000 tā laika bezdarbnieki. No tiem izraudzījās piecpadsmit, arī mani, lai konsultētu. Pusgadu gāju uz nodarbībām. Konsultanti mēģināja pierunāt rīkoties, lai manī notiktu grūdiens. Bet nebiju tam vēl gatava. Tad mēģināju pazaudēt bailes. Meklēju bērnībā to brīdi, kad baiļu vēl nebija. Un uz šīs jaukās, drošās sajūtas atsperoties, ļāvos lidojumam. Ideju nosapņoju, mostoties skatījos uz balto sienu pretim gultai. Un tur arī mājiņas it kā redzēju. Bet no kāda materiāla tās veidot? Atcerējos, ka no kartona darināju diplomdarbu, ka nekad neesmu varējusi izmest kartona gabalus. Sapratu, ka tas ir mans materiāls. Un manas kartona mājiņas bērniem būs daudz labākas par Ķīnā ražotajām plastmasas mājiņām. Turklāt tām var mainīt aplikācijas, istabās iezīmēt mēbeles un vēju uz jumta. No leļļu mājiņu biznesa paziņas centās mani atrunāt: Silvija, labāk cep kotletes, tās tev padodas tik garšīgas! Es neatkāpos. Tagad leļļu mājiņas tirgoju Kalnciema ielas tirdziņā, arī pa pastu vai pievedu klāt. Domāju, ka daudziem cilvēkiem pietrūkst drošības sajūtas, to nedod ne valsts, ne sabiedrība. Bet tā ir tik svarīga, lai varētu iet un darīt.
Pagājušā gada nogalē jaunības kultu un mākslīgo skaistumu gleznu kopā “Sāga – botokss” apcerēja mākslinieks Kārlis Vītols (33). Ko jauns cilvēks domā par novecošanu, pensiju?
– Uz pensiju cerības es neloloju un pensiju sistēmai neticu. Savas dzīves laikā esmu piedzīvojis, ka sievietēm pensijas vecumu pagarina no 55 līdz 60, tagad līdz 62, drīz visiem būs jāstrādā līdz 65 gadu vecumam, tad līdz 75 gadiem. Kurš vīrietis nopelnīs pensiju, ja vidējais dzīves ilgums Latvijā kungiem ir 68 gadi? Domāju – kapitālisms sabruks, jo turas uz dubultas morāles: it kā esi brīvs, bet patiesībā tā ir smalka verdzība – ir tie, kuri piramīdas augšā, un tie, kas apakšā.
Par novecošanu. Katru gadu kļūstu vecāks, dzimšanas dienas vairs nesagādā prieku. Domāju, ka ir ļoti grūti forši novecot – ar godu un cieņu. Jo visur tomēr tiek kultivēts jaunais un smukais. Un tā mārketinga un reklāmas pika veļas arvien lielāka. Parādījās amerikāņu smaids, uzreiz – vai, dzelteni zobi – tās ir drausmas! Bet mūsu platuma grādos izbalināti zobi izskatās jokaini. Tāpat botoksa lietas – sagraizītās sievietes neizskatās dabiski, bet tā ir viņu cīņa ar vecumu.
Austrumu kultūrā vecs cilvēks ir godājams, jo viņam ir lielāka pieredze. Šeit ir otrādi.
Bezdarbnieku iedalījums pēc vecuma grupām: 15 – 19 1,6% 20 – 24 10,2% 25 – 29 10,3% 30 – 34 9,6% 35 – 39 10,8% 40 – 44 11,3% 45 – 49 12,9% 50 – 54 15,2% 55 – 59 14,1% • 2012. gada sākumā no 130 296 NVA reģistrētajiem bezdarbniekiem 16 053 jeb 12,3% bija bezdarbnieki pirmspensijas vecumā: 9114 – sievietes un 6939 – vīrieši. Salīdzinot ar 2011. gada sākumu, pirmspensijas vecuma reģistrēto bezdarbnieku skaits samazinājies par 1056 cilvēkiem. • Visvairāk pirmspensijas vecuma bezdarbnieku reģistrēts NVA Rīgas reģionālajā filiālē – 4327, Rēzeknes filiālē – 1183 un Daugavpils filiālē – 1155, savukārt vismazāk Gulbenes filiālē – 204 un Alūksnes filiālē – 221. 2011. gada 12 mēnešos pastāvīgā darbā iekārtojās 4913 bezdarbnieki pirmspensijas vecumā. (NVA dati) |
