Kad savējie kļūst par svešajiem. Saruna ar režisori Ingu Krasovsku 13
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Parīt, 22. septembrī, jauno, 2023./2024. gada, sezonu atklās Liepājas teātris ar izrādi mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars”. Pirmizrādes priekškaru vērs iestudējums “Svešā āda”, kas tapis pēc Daces Rukšānes populārā romāna “Krieva āda” motīviem Ingas Krasovskas režijā. Kādēļ šāda izvēle debijai režijā un kādēļ akcentu maiņa – par to šajā sarunā.
Laikmetīgās dejas horeogrāfe Inga Krasovska divdesmit gadus darbojusies kā horeogrāfe un režisora asistente teātros Latvijā un ārzemēs. Veidojusi daudzas jo daudzas horeogrāfijas iestudējumiem Dailes un Liepājas teātrī un citur. Saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvas kategorijā “Gada kustību mākslinieks” par darbu izrādēs Dailes teātrī “Finita la comedia!”, “Oņegins”, “Amadejs”, Liepājas teātrī – “Lukrēcija Bordžija”, “Pūt, vējiņi!”, “Ragana” un “Šikās kāzas”, kā arī vairākas nominācijas par darbu Nacionālā un Valmieras teātra iestudējumos.
Tagad kustību māksliniece Inga Krasovska debitē kā režisore.
Izrādes “Svešā āda” dramatizējums tapis pēc Daces Rukšānes populārā romāna “Krieva āda” motīviem. Lugas centrā ir divu sieviešu – mātes un meitas – likteņi pēckara okupētajā Liepājā. Stāsts ir par jūtām, kas grauj visus priekšstatus. Par sievietes alkām pēc mīlestības, sapņu piepildījuma un laimīgas dzīves. Lai arī abas sievietes veido un būvē savu dzīvi, esot viena otrai līdzās, viņu dzīves rit paralēli. Emīlija, dzenoties pēc vīrieša mīlestības, nespēj dot mīlestību savai meitai Meldrai. Vienīgais, kas viņas vieno, ir kopīgi noslēpumi un klusēšana. Un aromāti, caur kuriem abas sievietes niansēti izjūt pasauli un laikmetu, kurā dzīvo. Smaržas izgaist un mainās, bet atmiņas un sajūtas paliek. Kā mīlēt, nenodarot pāri savam vistuvākajam cilvēkam? Kā saprasties, ja runāt aizliegts?
– Inga, vai “Svešā āda” ir jūsu pirmais darbs kā dramatiskā teātra režisorei?
I. Krasovska: – Nē, pirms diviem gadiem Rīgas Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī iestudēju pilnmetrāžas teātra izrādi “ParraDizzy” ar Aiju Andrejevu un Vitāliju Jakovļevu galvenajās lomās. Bet, tiesa, tā bija teātra izrāde bez vārdiem. Tad nāca pārdomu mirklis, vai mani šī režijas profesija interesē, jo režija ir daudz apjomīgāks darbs nekā veidot horeogrāfijas. Visiem skatītājiem acīmredzams un skaidrs ir tavs ieguldījums, piemēram, ar deju piesātinātajā izrādē “Pūt, vējiņi!” Liepājas teātrī, taču iestudējumos “Svinības” vai “Lauva ziemā” Dailē var jautāt: bet ko tur darījis horeogrāfs? Taču katra vismazākā aktieru kustība un pārvietošanās skatuves otrajā un trešajā plānā ir horeogrāfa izdomāta un izveidota.
Daces Rukšānes romānu “Krieva āda” izlasīju vienā elpas vilcienā. Mani aizrāva rakstnieces valoda, romāna darbības laiks, situācijas un varoņu attiecības, kā arī tas, ka darbība notiek man tuvajā Liepājā.
Kad Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins man atklāja, ka vēlētos veidot izrādi pēc Daces Rukšānes romāna, nodomāju – kāpēc ne es? Bija skaidrs – ja tūlīt neielēkšu šajā vilcienā, kāds cits to izdarīs ļoti ātri. Tā kā jau vairākas reizes esmu stājusies Kultūras akadēmijā un iestājusies režijas maģistrantūrā, tikai neesmu pabeigusi, acīmredzot manī doma un vēlme par režiju bija urdījusies ilgi, un šobrīd esmu to sākusi piepildīt.
Ļoti priecājos, ka izrādē galvenajā – Emīlijas lomā – būs mana mīļākā aktrise Inese Kučinska. Arī viņai, starp citu, šī būs sava veida debija. Ja nemaldos, lieliskā aktrise pirmo reizi spēlēs Liepājas teātra Mazajā zālē. Skatītājiem radīsies brīnišķīga iespēja izbaudīt Ineses Kučinskas aktiermeistarības pērles tuvplānā.
– Runājot par režiju, interesants ir fakts, ka trīs reizes esat bijusi režisora asistenta statusā ārzemēs – Maķedonijas Nacionālajā teātrī, Maskavā teātrī “Et Cetera” un Rumānijas Nacionālajā teātrī – un visas trīs reizes pie bulgāru režisora Aleksandra Morfova, kuru pirms kovida publika atceras kā viesrežisoru Dailē…
– Aleksandrs Morfovs ir viens no galvenajiem maniem skolotājiem profesijā un teātrī. Cilvēks ar fantastiski enciklopēdiskām zināšanām. Sadarbība ar viņu man bijusi ārkārtīgi attīstoša, ļoti daudzas lietas viņš man ļāva darīt patstāvīgi, tikai pēc tā, kā mani “pielaboja” ainās, ko biju iesākusi, es sev atklāju ļoti daudz inscenējuma nianšu, kā veidot izrādes struktūru ar daudziem personāžiem uz skatuves tā, lai katrs ir iesaistīts un neviens nav statists, kurš vienkārši stāv ar glāzi rokās.
– Kāpēc neesat iestudējusi Daces Rukšānes romāna “Krieva āda” dramatizējumu, bet izrādi veidojusi pēc romāna motīviem?
– Tas zināmā mērā atraisa rokas, dod iespēju romāna tekstu un situācijas izmantot pilnasinīgāk, kaleidoskopiskāk ar pāreju dažādos laikos. Bet, protams, es nepārveidoju rakstnieces valodu. Varbūt manu domāšanu iespaido tas, ka esmu modernās dejas horeogrāfe, kurai patīk vairāk darboties ar simboliem un dažādām vizuālām asociācijām. Man tas ir interesantāk, nekā veidot vienkāršu, lineāru stāstu bez asociatīvās sadaļas.
Ja godīgi, romānā mani visvairāk piesaistīja Emīlijas tēls ar viņas domāšanu, nepadošanos un mūžam pašironisko skatījumu gan uz sevi, gan līdzcilvēkiem arī pašās dramatiskākajās dzīves situācijās. Man liekas, ļoti daudz kas mūsu dzīvē izvērstos citādi, ja mēs sevī atrastu un saglabātu prasmi jebkurā situācijā nezaudēt humora izjūtu. Un vēl – nevienā situācijā nekrist galējībās.
– Kādā žanrā būs izrāde?
– Tieši par to šobrīd domāju (saruna notiek pirms desmit dienām. – V. K.). Varbūt – ironiska drāma? Tā noteikti ir drāma, bet, no manas puses – ar ironisku pieskaņu par tiem laikiem. Jo mēs taču šobrīd nevaram pilnā nopietnībā klausīties sešdesmito septiņdesmito gadu autentisko mūziku, kā, piemēram, pionieru maršu, tā laika skaņdarbus un dziesmas ar latviešu padomju laika tekstiem, ko, protams, esmu apzināti iekļāvusi šajā muzikālajā izrādē. Tas taču nav iespējams bez ironiska smaida!
Kopš tā laika tik ļoti izmainījusies cilvēku domāšana, uzskati, dzīves uztvere… Tiem, kas piedzīvojuši padomju laikus, tas būs ļoti interesants ceļojums pagātnē. Mana bērnība bija septiņdesmitie astoņdesmitie gadi, ko ļoti labi atceros. Tagad man šķiet tik interesanti, ka jaunie aktieri par ļoti daudzām lietām “plikšķina” acis un vaicā: vai tiešām tā varēja būt?! Vai patiešām noskūpstīt savu meiteni vai izrādīt jūtas uz ielas tolaik skaitījās ļoti nepieklājīgi? Nuja, lai cik dīvaini tas izklausītos tagad, toreiz tāda uzvedība bija liels kauns!
– Kas ir jūsu pusaudzes vecumā septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados pieredzētie spilgtākie aromāti?
– “Ļipušku smarža” – tā mēs saucām staipīgo vielu, ko bērnībā Jelgavā čiepām jaunbūvēs un taisījām bumbiņas. Un otrs – tā ir svaigas, tikko ceptas maizes smarža, pēc kuras stāvēja garās rindās. Tagad tādu maizi vairs nopirkt nevar.
– Bet kā romāna “Krieva āda” izrādē kļuva par “Svešo ādu”?
– Es domāju, ka šodien ļoti daudzi neko nevēlas dzirdēt par krieva ādu. Jo pirmā asociācija saistās ar Krieviju un tās agresijas izraisīto baismo Ukrainas traģēdiju, ukraiņu tautai nodarītajām sāpēm. Taču vai mūsu uztverē runai vajadzētu būt par tautību? Vai tā šķirtne ir etniska? Vai nosodījumu pelnījusi kāda tautība, šai gadījumā krievu, vai tomēr sistēma, Putina režīms? Režīms, kuru krievu tauta diemžēl nav vēlējusies vai nav spējusi gāzt?
– Godīgi sakot, arī tajos laikos, par kuriem stāsta romāns, pateicoties milzīgajai, apzināti radītajai imigrācijai no toreizējās Padomju Savienības ar mērķi asimilēt latviešus, sacījām krievi, bet izjutām – svešie…
– Jā, tiesa. Bet tagad man liekas būtiski uz “svešā” jēdzienu palūkoties arī no cita aspekta, to paplašinot, un, proti, ar “svešo” saprotot arī citādo un runāt par tā pieņemšanu vai nepieņemšanu sabiedrībā. Šodien ir situācijas, kad draugi vai pat tuvi cilvēki kļūst ne vien par svešiem, bet pat ienaidniekiem. Un cilvēkus tik dramatiski šķeļ uzskati, kā ir pareizi vai nepareizi domāt, rīkoties, dzīvot… Ir tik daudz informācijas un apstākļu, kas “savus cilvēkus” padara par svešiem.
Lai atceramies, kā sabiedrību sašķēla uzskati par to, kā jādzīvo kovidā, kā viena pote, dūriens plecā sašķēla pat ģimenes tā, ka cits ar citu vairs nesarunājās. Tagad – karš Ukrainā. Loģiski domājošam cilvēkam, šķiet, te nu nav nekādu jautājumu, bet izrādās – tomēr ir! Un šoks – tev tuvs, loģiski domājošs cilvēks pēkšņi izrādās svešajā zonā. Nemaz nerunājot par teātra vidi, kas ir barometrs situācijai Latvijā, jo mākslinieks vispār ir kā sabiedrības veselības lakmusa papīriņš. Skatoties uz notikumiem mākslinieku vidē, saproti, ka sabiedrība ir ļoti slima. Apjukums ir milzīgs. Mainījies gadsimts, mainījies laikmets un mainījušās vērtības, bet nav īsti atrasta atbilde, kas tad tagad ir labi un kas – ne.
Tie laiki, kad aktieri teātrī jutās kā vienā mākslinieciskā ģimenē, ir beigušies. Nekā tāda vairs nav! Teātrī tev ir darbs ar konkrētu algu, visi esam kolēģi un vienlaikus – absolūtākie konkurenti. Pati šobrīd piedzīvoju Liepājas teātrī absolūtu revolūciju un varu teikt, ka būtībā veidoju izrādi “kara zonā”. No malas skatoties, skaidri redzu milzīgu apjukumu, cilvēki īsti nesaprot, ko vēlas. Pa vecam vairs tā kā ne… Bet kā būt pa jaunam?
Man personiski Liepājas teātra aktieru sadumpošanās pret teātra ilggadējo direktoru un māksliniecisko vadītāju Herbertu Laukšteinu bija absolūts pārsteigums. Biju pamatīgā šokā. Nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt prātā nevienā brīdī. Pati biju veidojusi daudzas izrādes un koncertus šajā teātrī, man ne mazākās nojausmas nebija, ka kaut kas tāds var notikt. Nav noslēpums, ka arī citās valsts struktūrās nav miera laiki un prieka gadi.
– Kas jums palīdz šādā situācijā?
– Sapratne, ka visi esam kolēģi, kas vienlaikus cīnās par savu izdzīvošanu teātrī, par savām lomām un par savu palikšanu skatuves mākslā. Cits ir iejūtīgāks, cits – mazāk. Viens krīt, pārējie iet tālāk. Tik skarbi. Tā vienkārši notiek. Palīdz sapratne, ka visi esam tādi, kādi esam. Es neidealizēju sevi, nesaku, ka esmu perfekta, un saprotu, ka arī citi tādi nav. Vēl saprotu, ka uzticēties varu tikai sev. Cenšos saprast situāciju, kurā atrodos, jāmāk tajā atrast savus mērķus un iet uz tiem.
