Strādājot kopā, panāk vairāk 0
Šajā laikā panākti svarīgi likumu grozījumi, kas meža apsaimniekošanas tiesisko vidi dara komfortablāku. LMĪB apvieno cilvēkus, kam pieder aptuveni trešdaļa Latvijas privāto mežu. Visus šos gadus Latvijas Meža īpašnieku biedrību vadījis tās valdes priekšsēdētājs ARNIS MUIŽNIEKS.
– Vai izdevies sasniegt mērķus, par kādiem tika sapņots, biedrību dibinot?
– Kad dibinājām biedrību, teicām, ka mūsu spēks ir biedru daudzveidībā gan pēc īpašuma lieluma, gan saimniekošanas veida. Domāju, ka mums ir izdevies noturēt paritāti starp dažādām meža īpašnieku interesēm. Katram Latvijas Meža īpašnieku biedrības biedram ir viena balss, tāpēc nepastāv iespēja, ka mēs lobētu kādas vienas īpašnieku grupas intereses. Visi, kas grib būt klāt un ietekmēt lēmuma pieņemšanu, iestājoties biedrībā, to var darīt. Īpaši pēdējos gados jūtam lielu biedru pieplūdumu, kas pierāda, ka uzstādījums nepārstāvēt tikai kādas atsevišķas grupas intereses ir īstenojies.
Otrs uzstādījums bija konsolidēt meža īpašniekus pārstāvošās organizācijas. Kad dibinājāmies, bez mums bija vēl trīs meža īpašnieku apvienības, kas sevi sludināja par valsts līmeņa organizācijām. Saprotot, ka daudz vairāk var panākt, strādājot kopā, tās pievienojās mūsu organizācijai. Kad šis process beidzās, mēs nospriedām, ka esam tiesīgi saukties par Latvijas Meža īpašnieku biedrību, jo esam kļuvuši par vienīgo meža īpašnieku intereses pārstāvošu organizāciju.
Esam panākuši izmaiņas daudzos normatīvos aktos, kas reglamentē meža apsaimniekošanu. Kopš dibināšanas pirmā gada esam piedalījušies daudzās darba grupās gan Zemkopības, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, gan Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā. Šis darbs turpinās, jo diskusijas ap Meža likumu nav mazāk karstas kā ap Medību likumu.
Ir izdevies panākt daudz. Minēšu dažus piemērus, kas raksturo darbu daudzveidību. Ja atceramies, agrāk ciršanas apliecinājumu izsniedza tikai uz vienu gadu.
Ja darbus nepabeidza, bija jāstājas rindā, lai izņemtu jaunu apliecinājumu. Tas varēja ietekmēt koksnes plūsmu visai meža nozarei. Mēs sākām domāt – kāpēc vajadzīgi šādi sastrēgumi? Kāpēc apliecinājums nevarētu būt derīgs trīs gadus? Tāpat par apses audzēšanu damaksnī. Ja tā tur dabiski ieaugusi un jūtas labi, kāpēc to ravēt ārā? Protams, katrs var pieņemt lēmumu, kā zemi izmantot efektīvāk, un ne vienmēr apses audzēšana būs tas efektīvākais veids, bet, ja tā apse aug un ar kopšanu tiek izveidota produktīva mežaudze, kāpēc to nedarīt?
– Cik liels IIN tagad jāmaksā par augošu koku vai kokmateriālu pārdošanu?
– Šis jautājums diskutēts vai ik gadu visu desmit gadu garumā, sākot ar 2005. gadu, kad pēc vētras, lai kaut nedaudz stimulētu mežsaimniekus izvākt no meža sapostīto koksni, tika pieņemts lēmums, ka IIN nav jāmaksā. Pēc kāda laika šie nosacījumi mainījās. Sākās diskusijas ar Valsts ieņēmumu dienestu par to, kas ir saimnieciskā darbība un kas nav saimnieciskā darbība, jo VID mēģināja piemērot IIN gadījumos, kad saskatīja saimnieciskās darbības pazīmes, bet skaidrības nebija. Tikai 2009. gadā ar lēmumu pieņēmējiem izdevās panākt ļoti labu kompromisu – IIN likmi 10% un skaidru atrunu, ka kokmateriālu pārdošana netiek uzskatīta par fiziskas personas saimniecisko darbību. Šī likme ir sevi attaisnojusi, jo koksnes biznesā praktiski pelēkās zonas vairs nav. Nodokli maksā tas, kas koksni pērk, un skaidrās naudas darījumi, pērkot un pārdodot mežu vai zāģbaļķus, ir izsīkuši.
– Ik pa laikam finansistiem uzjundī vēlme jaunaudzes aplikt ar nekustamā īpašuma nodokli…
– Līdz šim mums ir izdevies pierādīt, ka jaunaudžu periodā – gadus divdesmit trīsdesmit – mežā ir tikai jāiegulda, tāpēc nebūtu pareizi iekasēt šajā laikā zemes nodokli. Galu galā, ja audze tiks atjaunota ar labu stādāmo materiālu un izkopta, visi iegūs vairāk. Taču diskusija par šo jautājumu visu laiku notiek, mēs tajās piedalāmies un paužam savu viedokli.
Bija smaga cīņa, lai pierādītu, ka no Eiropas saņemtais atbalsts mežsaimnieciskiem pasākumiem nav peļņa, kas būtu jāapliek ar IIN. Mums izdevās pierādīt, ka, ieguldot līdzekļus un izkopjot audzi un pēc tam saņemot atpakaļ daļu no izmaksām, peļņas nav.
Gan iepriekšējā, gan šajā atbalsta periodā meža īpašniekiem panākti labvēlīgāki nosacījumi un vairāk naudas mežsaimniecības pasākumiem. Ja Latvijas Meža īpašnieku biedrība nebūtu savas vēlmes par atbalsta nepieciešamību skaidri argumentējusi, pats no sevis tas nebūtu noticis. Mums izdevās meža īpašniekiem izcīnīt jaunaudžu kopšanai vēl vairākus miljonus eiro no iepriekšējā perioda naudas.
– Pieļauju, ka to nebija viegli panākt, jo Eiropa jaunaudžu kopšanas izmaksas attiecina uz meža uzturēšanu, par ko atbalsts, viņuprāt, nepienākas?
– Pagājušajā periodā mēs vairāk iesaistījāmies cīņā par nosacījumiem savā mežā pašu veikta darba apmaksai. Vienubrīd meža īpašnieks varēja saņemt atbalstu par jaunaudžu kopšanu tikai tad, ja viņš to pirka kā pakalpojumu. Taču bieži vien meža īpašnieks vēlējās to darīt pats. Vai arī kompānija, kurai pieder mežs, ir apmācīti darbinieki un tehnika, jocīgi, ja tai jāpērk ārpakalpojums. Protams, tajā brīdī, kad šādi nosacījumi pastāvēja, sākās visādu dokumentu “zīmēšana”, reāli darbu izdarot pašam un mēģinot sarunāt ar draugiem arī vajadzīgos rēķinus. Kolīdz izdevās panākt, ka atlīdzību var saņemt arī par paša paveiktajiem darbiem, meža īpašnieku interese par jaunaudžu kopšanu strauji pieauga.
Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvija mežsaimniecībai paredzēto finansējumu aizvadītajā atbalsta periodā ir apguvusi ļoti labi. Tas nozīmē, ka meža īpašniekiem nosacījumi bijuši pieņemami.
Kas attiecas uz pašreizējo atbalsta periodu, tad vienubrīd pienāca ziņas, ka turpmāk atbalsts jaunaudžu kopšanai ir apdraudēts. Sākām intensīvi domāt par to, kā panākt, lai šis ne tikai meža īpašniekam, bet visai nozarei svarīgais atbalsts tomēr būtu, un kopīgiem spēkiem to panācām. Arī meža zinātnieki palīdzēja mums sagatavot nepieciešamos argumentus.
– Vai šajā atbalsta periodā lielāks akcents netiek likts tieši uz nelielajiem un mazajiem meža īpašniekiem, mobilizējot arī tos?
– Te nu mēs esam nonākuši līdz meža īpašnieku kooperācijai. Esam piedalījušies priekšlikumu izstrādē, lai meža īpašnieku kooperatīvi tiktu novērtēti tikpat augstu kā lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvi. Sadarbībā ar lauksaimnieku organizācijām izdevās panākt grozījumus kooperatīvo sabiedrību likumā un tika ieviests mežsaimniecības pakalpojuma kooperatīva jēdziens. Līdz ar to meža īpašnieku kooperatīvs saņem tādu pašu atbalstu kā lauksaimniecības kooperatīvs. Tam nav jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis un šajā periodā, atbilstot izvirzītajiem kritērijiem, tie var saņemt atbalstu no Eiropas struktūrfondiem.
– Neraugoties uz izcīnīto atbalstu, meža īpašnieku kooperācijā īpašs uzrāviens nav jūtams.
– No vienas puses, tas nemaz nav slikti, jo, virzoties uz priekšu pamazām, tiek pieļauts mazāk kļūdu. Viens negatīvs piemērs, kad kooperatīvs bankrotēja, mums jau ir, ja būs vēl kāds, uzticība no meža īpašniekiem par kopā strādāšanu var pazust. No otras puses, tas ir signāls par to, ka vajadzētu vairāk atbalstīt kooperatīvu popularizēšanu to meža īpašnieku vidū, kas paši dzīvo pilsētā. Tā ir liela mērķauditorija.
– Esat iestājušies arī par to, lai nekustamā īpašuma nodoklis par mežiem tiktu aprēķināts pareizi.
– Ir arī risināti jautājumi par datubāzu salāgošanu starp valsts institūcijām. Meža īpašnieki, saņemot nodokļu paziņojumus, ievēroja, ka nav pareizi aprēķināts nodoklis par jaunaudzēm. Atklājām, ka pamatā tas ir tāpēc, ka ir nesakritība starp Valsts meža dienesta un Valsts zemes dienesta datubāzēm. Kolīdz ziņas par īpašuma patību nesakrīt, programma, kas rēķina nodokļus, automātiski šo īpašumu izmet ārā un rēķina nodokļus pēc vispārējā algoritma, neņemot vērā jaunaudzes. Vienojāmies, ka Valsts meža dienests savā mājas lapā publicēs informāciju par īpašumiem, kuriem ir šāda nesakritība, lai meža īpašnieki varētu pārliecināties, vai viņu īpašums nav iekritis šajā sarakstā, un atrisināt šo problēmu.
– Vai esat apmierināts ar sasniegto kompensāciju jomā par saimniekošanas aprobežojumiem?
– Šis uzdevums tagad lielā mērā ir atrisināts, tomēr cīņa jāturpina, jo kompensācija visus zaudējumus, kas rodas, ierobežojot saimniecisko darbību, nenosedz. Taču kādreiz kompensāciju varēja saņemt tikai tas meža īpašnieks, kura mežā aprobežojums tika noteikts pēc tam, kad īpašums iegūts. Bija pat tādas absurdas situācijas, ka bērni mantoja meža īpašumu ar aprobežojumiem un viņiem kompensācija nepienācās, jo viņi īpašumu bija ieguvuši jau ar aprobežojumu. Šobrīd jebkurš meža īpašnieks, kura īpašumā ir īpaši aizsargājama dabas teritorija un tajā noteikti saimnieciskās darbības aprobežojumi – aizliegta galvenā cirte, kopšanas cirte vai kailcirte –, var saņemt ikgadējas kompensācijas. Par galvenās cirtes un kopšanas cirtes aizliegumu kompensācijas ir adekvātas aprobežojumam, par kailcirtes aizliegumu, mūsuprāt, vajadzētu lielākas kompensācijas, jo kailcirtes aizliegums nozīmē arī to, ka šajā platībā visu laiku jāsaglabā noteikts koksnes apjoms, kas daudzos gadījumos ir diezgan ievērojams, un tā vērtību pašreizējā kompensācija nesedz.
Pozitīvi, ka kompensāciju apjoms no valsts budžeta un Eiropas atbalsta pasākumiem praktiski ir identisks gan “Natura 2000” teritorijām, gan aprobežotām platībām ārpus tīkla, kuru uzturēšana tiek atbalstīta no nacionālā budžeta.
– Vai esat panākuši arī to, ka zem elektrolīnijām vairs nemētāsies elektropiegādātāja krustām šķērsām sagāzti koki?
– Vienas no karstākajām diskusijām, kādas mūsu pastāvēšanas vēsturē bijušas, ir diskusijas par elektrolīniju aizsargjoslām. Tās ilga divus gadus. Bija paredzēts paplašināt aizsargjoslas zem elektrolīnijām, meža īpašniekam neko nekompensējot. Sākumā panācām, ka tad, kad tiek būvēta jauna elektrolīnija vai arī paplašināta jau esošas līnijas trase, meža īpašnieks ir tiesīgs prasīt kompensāciju – vismaz vienu latu par kvadrātmetru zemes. Vēlāk diskutējām jau par to, kādā veidā tiek cirsti tā saucamie bīstamie koki. Mums izdevās Saeimā pārliecināt deputātus par to, ka nevar būt tā – cits uzņēmējs, kaut arī viņa bizness ir stratēģisks, nāk kādas personas īpašumā un cērt kokus. Sākumā mums izdevās panākt – ja tiek cirsti bīstamie koki, īpašnieks var prasīt to atpirkšanu. Prezidents gan šos grozījumus Aizsargjoslu likumā neparakstīja. Bija jāmeklē cits kompromiss. To arī atradām – tagad meža īpašnieks šajās aizsargjoslās var audzēt mežu pēc tādiem pašiem principiem kā plantāciju mežu un nocirst, vēl pirms koki sāk gāzties uz elektrības vadiem. Ja šādi bīstamie koki ir un energoapgādes kompānija konstatē, ka tie apdraud elektrolīnijas darbību, tad meža īpašnieks par to tiek informēts un var pieņemt lēmumu – cirst šos kokus pats vai ļaut to darīt energokompānijai, prasot kokmateriālus sagarumot un sakraut viņa norādītajā vietā.
– Vai Latvijas Meža īpašnieku biedrība darbojas arī starptautiskā vidē?
– Jau gadu pirms Latvija kļuva par ES prezidējošo valsti, mums uzticēja rīkot divu starptautisku organizāciju ģenerālās asamblejas – Eiropas Zemes īpašnieku organizācijas un Eiropas Meža īpašnieku konfederācijas ģenerālo asambleju. Eiropas Zemes īpašnieku asambleja Baltijas valstīs notika pirmo reizi. Šī asociācija ir pazīstama ar tās dibinātāja Andersa Volla balvu, kas tiek pasniegta meža īpašniekam par īpašu ieguldījumu zemes ilgtspējīgā racionālā apsaimniekošanā. Pirms vairākiem gadiem mēs tai izvirzījām mūsu biedru Madaru Kalniņu, kurš bija pirmais pārstāvis no postpadomju valstīm, kas to saņēma.
Šogad man bija tas gods tikt ievēlētam par Eiropas Meža īpašnieku konfederācijas valdes locekli. Turpmākos trīs gadus es pārstāvēšu šajā organizācijā Baltijas meža īpašnieku intereses.
