Vajadzība pēc romantikas ir pārspīlēta 7
Taču nav arī tā, ka atraujam vaļā durvis, klusējot nodarām to lietu un pa mājām. Nē. Runājamies, pat daudz. Četras, piecas stundas varam pļāpāt, īpaši, ja ilgāku laiku neesam satikušies. Kā nekā esam “no viens smilšu kastes”, pārstāvam vienu sociālo loku, un arī draugu pulks mums ir viens un tas pats.
Guntars ir aktīva dzīvesveida piekritējs – ar večiem brauc makšķerēt, spēlē basketbolu, vismaz reizi nedēļā peld, brauc ar vējdēli… Vai, visu nenosauksi! Viņš ir spēcīgas miesasbūves un patiešām fiziski stiprs cilvēks, var četras dienas dzert, tad noskurināties un aiziet uz darbu, kā nekas nebūtu bijis. Tādēļ jo īpaši cienījami ir viņa centieni būt uzmanīgam (apzināti nelietošu vārdu “romantisks”, jo ne viņš, ne arī es pati tādi neesam). Mani gaidot, vienmēr būs uztaisītas vakariņas, nopirktas sveces, ir speciāli šim nolūkam iegādājis labas vīna glāzes. Patiesībā tas šim vecpuisim arī ir augstākā pilotāža. Nav jau tā, ka līdz šim viņš vīnu no krūzes dzēra, taču neprecētam vīrietim tādi smalkumi, manuprāt, ir reta un apsveicama parādība. Tiesa, galdu uzklāju un noformēju pati, taču man ir ar ko to izdarīt.
Lasot sieviešu žurnālus, allaž brīnos par to lielo pieprasījumu pēc romantikas. Es pēc tās nealkstu. Tieši tāpēc esmu tā pieķērusies Guntaram. Labāk bez liekām ārišķībām nekā “jūsmiņš”, kurš tur tavu roku un deklamē ditirambus, un knakstās ap tevi. Parasti tāda tipa vīrieši arī tin sievietes ap pirkstu un šos ditirambus dziedās ne tikai tev vienai.
Ka Guntars to nedara, reiz ievēroju kādā dārza ballītē. Tajā mūsu pulkā iegadījās pārītis neprecētu sieviešu, starp citu, visai glītu būtņu. Kā viņas medīja Guntaru! Centās iespiest gubenī, aizvest pastaigāties, nu, kā jau mēs to visas pieprotam. Es aizgāju gulēt, būtībā atraisot viņam rokas un ļaujot brīvu vaļu. Kā otrā rītā uzzināju, arī Guntars drīz vien bija nozudis abām skaistulēm par sarūgtinājumu. Viņš nestiepj jebkuru krūmos. Tas man patika. Pat glaimoja.
