STOPkadri: Reiz bija augsti godātas, tagad izmirušas: kādas profesijas bija pirms 100 gadiem un vairs nav? 0
“STOPkadri ar Armandu Puči” valsts svētku raidījumā ielūkojās 100 gadus senā Latvijas vēsturē un salīdzināja ar mūsdienām.
“Pirms 100 gadiem profesijas, kas reiz bija ļoti cienījamas sabiedrībā, nu ir aizgājušas nebūtībā. Mēģinājām noskaidrot, kādu lomu tās ieņēma tā laika sabiedrībā un kā, attīstoties zinātnei un tehnoloģijām, tās izzuda.”
Viens no prestižākajiem amatiem bija burtliči – prasmīgi strādnieki, kas ar rokām salika burtus iespiedu plāksnēs spoguļrakstā. Šo profesiju var dēvēt arī par “strādnieku aristokrātiju”, jo darbu nevarēja veikt jebkurš. Latvijas Universitātes profesore, vēsturniece Vita Zelče stāsta, ka tas prasīja ātru lasītprasmi, gramatikas pārzināšanu un izcilu veiklību ar rokām.
“Tas ir apbrīnojami, jo manā skatījumā tie burtiņi nemaz nav tā, kā mēs esam pieraduši skatīties, bet viņi ir pietiekami sīki maziņi. Melni, iesēdušies ar šo tipogrāfijas tinti, bet šie cilvēki ļoti veikli ar tiem darbojās un salika laikraksta tekstus, grāmatu tekstus, žurnālu tekstus,” atklāj Latvijas Universitātes profesore, vēsturniece Vita Zelče.
Taču viena no pirmajām profesijām, kas īpaši piesaistīja sievietes, bija telefonistes. Sapucējušās, pārsvarā vienmēr labi apģērbušās viņas sēdēja speciālās telpās, darbojās ar īpašām iekārtām. Viņas “savienoja divus vadiņus”, lai cilvēki varētu savā starpā sarunāties.
Telefonistēm bija īpaša loma ne tikai tādēļ, ka savienoja sarunas, bet arī tādēļ, ka viņām bija unikāla piekļuve informācijai. Viņas bija ļoti labi informētas personas tuvākajā apkaimē, kas zināja, par ko ļaudis sarunājas. Taču svarīgas sarunas varēja noklausīties ne tikai par to, kurš puisis, ar kuru meiteni satikās vietējā ciemā. Telefonistes savulaik Nacionālās pretošanās kustībā darbojās kā spiedzes.
“Telefoniste Inna Kurmenes, Mazzalves un Skaistkalnes apkaimes nacionālos partizānus laicīgi informēja par to, kur pārvietojās čekisti un kādas padomju karaspēka vienības. Un, protams, viņa vēlāk tika tiesāti kopā ar pārējiem nacionālajiem partizāniem. Un es arī domāju, ka tā ir ļoti interesanta un maz izzināta lappuse Latvijas pretošanās kustības vēsturē kā sievietes, kas atrodas arī šādos šādās šādos darbos šādās profesijās dažādos amatos ir iesaistījušās cīņā par Latvijas valstiskumu.”
Vēl viena unikāla profesija bija laternu aizdedzinātāji. Ik vakaru, kad ielas sāka grimt krēslā, ar roku vai garu sapeciāli aprīkotu kātu devās pie laternām, lai aizdedzinātu laternu, nodrošinot pilsētās gaismu. Arī avīžu zēni, kas izplatīja laikrakstus, bija neatņemama pilsētas dzīves daļa, dodot iespēju cilvēkiem ātri iegūt svaigāko informāciju. Šie zēni bieži vien sastopami pie stacijām un citās rosīgās vietās, kur cilvēki steidzās pēc rīta ziņām. Tāpat svarīga profesija bija piena sievas un piena vīri, kurus cilvēki nepacietīgi gaidīja agri no rītiem pie savu māju durvīm, lai iegādātos svaigu pienu, krējumu un biezpienu.
Līdztekus pilsētu ielās rosījās arī ormaņi jeb zirgu pajūgu vadītāji – sava laika “taksisti”. Viņi pārvadāja gan cilvēkus, gan preces. Tomēr, kad 20. gadsimta sākumā Rīgas ielās parādījās pirmie automobiļi, ormaņiem radās jauni konkurenti – taksometru šoferi. Līdz ar to ormaņu profesija pamazām sāka izsīkt līdz 1957. gadā ielās darbu beidza pēdējais ormanis.
Savukārt bankās un tirgos, kur vajadzēja saskaitīt lielas naudas summas, veikt sarežģītus aprēķinus, strādāja cilvēki skaitītāji jeb cilvēki-kalkulatori. Kāds žigli uz papīra lapiņas, cits galvā, bet visbiežāk ar tā saucamo skaitīkli veikli ar pirkstiem pārbīdīja vajadzīgos kauliņus, lai tiktu pie noteiktas summas.
