STOPkadri: Kā dienestu armijā vērtē karavīri mūsdienās, kādas atsauksmes bija pirmās brīvvalsts laikā? 0
Īsi pirms Ziemassvētkiem aizvadīts nu jau otrais Valsts aizsardzības dienesta izlaidums. Motormuzejā no dienesta svinīgi atvaļināja Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona Godasardzes rotas karavīrus – arī Valtu Putānu. 20 gadus jauno karavīru raidījums STOPkadri satika nākamajā dienā pēc izlaiduma ceremonijas neoficiālās daļas.
“Pabeidzot skolu, man bija zema pašapziņa, bet es aizgāju uz Valsts aizsardzības dienestu un tur mani mazliet padresēja un mazliet pamācīja. Bet arī es varēju sadarboties kolektīvā,” stāsta atvaļinātais valsts aizsardzības dienesta karavīrs Valts Pujāts.
Pirmajos mēnešos apmācības esot bijušas fiziski intensīvas un izaicinošas, sevišķi ziemā, kad bijis jābrien cauri ledus aizsalušām peļķēm. Taču brīvajos brīžos jaunieši spēlēja galda tenisu vai izklaidējās mobilajos telefonos.
“Spilgtākie brīži, kas man palikuši atmiņā, jau ir vienkārši no kadriem, kas ir cilvēki, kurus es iepazinu dienesta laikā. Un tie spilgtākie brīži būtu kaut kādi iekšējie joki un notikumi, kas ir gadījušies mūsu starpā,” Pujāts teic.
Runājot par tradīcijām, Valts min svinīgā zvēresta nodošanu, uzšuvju uzlikšanu dienestā sākumā, kas iezīmēja karavīra oficiālā statusa iegūšanu, un rokas paspiešanu vadībai dienesta noslēgumā.
“Valts ir gandarīts par pavadīto gadu Valsts aizsardzības dienestā. Tikmēr STOPkadri devās uz Latvijas Kara muzeju, lai uzzinātu, kādas tradīcijas vai rituāli bija Latvijas armijā pirmās brīvvalsts laikā,” saka Marta Krīgere, TV24 žurnāliste.
Obligātais militārais dienests Latvijā tika ieviests pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā , un tolaik iesauca jaunus vīriešus no 17 līdz 21 gada vecumam. Uz dienestu tie devās ar vilcieniem, ar koferiem rokās, sapucējušies.
“Šeit mēs redzam šos jauniešus, kas tad bija iesaukti 21 gadu vecumā. Parasti viņi bija izpušķoti ar puķēm, pie cepurēm piestiprinātas puķes. Viņi devās uz savām dzelzceļa stacijām. No kurienes tad šo virsnieku un apakšvirsnieku pavadībā devās tālāk uz savām šīm dienesta vietām, uz saviem pulkiem,” norāda Latvijas kara muzeja vēsturnieks Ainis Lociks.
Iesauktie, noslēdzot dienestu, kā tas ir arī mūsdienās Valsts aizsardzības dienestā, deva svinīgo solījumu Latvijas armijai un valstij.
Bruņoto vilcienu pulka kareivis Ludvigs Gasiņš, pirms aptuveni simts gadiem savās atmiņās rakstīja par smago dzīvi armijā Lūk, fragments: “Tās kara mācības privātā dzīvē maz noder. Taču disciplīnas konsekventa ievērošana, lietišķiba, uzvedība, ieradums veselīgi dzīvot – domāju, tas ir daudz. Kā ne kā atbrīvošanu visi gaidījia, tanī skaitā es. Gribējās noģērbt karavīra mundieri, līdz ar to noņemt zināmu ierobežojumu nastu. Kopumā dienesta laiks bija normāls. Tagad bijušie puisīši, mīkstpēdiņi un memmes dēliņi izskatījās pavisam citādi.”
Dienesta noslēgums toreiz bija ar lielu nepacietību gaidīts notikums. Karavīru atvaļināšanas tradīcijas Latvijas armijā bija dažādas, piemēram, Rēzeknes kājnieku pulka jaunie vīrieši saņēma īpašu dāvanu – rakstu izlasi no tautas atmodas līderiem. Orķestra un pulku virsnieku pavadībā viņi soļoja uz dzelzceļa staciju, lai dotos mājup.
