Pietiks kaunēties! Arī prezidents varētu mērot tālo ceļu uz Ziemeļlatgali 6
“Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti. Nebija lemts toreiz Latvijai zelt. Un pēc kariem, kas palikāt dzīvi, Būs no jauna jums Latviju celt!” – lasāms ceļmalas piemineklī starp Balviem un Viļaku, aptuveni kilometra attālumā no Stompaku purva, kur tikai pirms 71 gada tika izcīnīta lielākā latviešu nacionālo partizānu kauja ar padomju okupācijas spēkiem. Minētās rindas nav vienīgi dažu vēstures pētniecības entuziastu emocionāla izpausme, bet gan atbilstošs novērtējums Stompaku kaujas un visa Latviešu nacionālo partizānu veikuma nozīmei Latvijas vēsturē. 1945. gada 2. – 3. martā Stompaku purvā pāri par 300 nacionālo partizānu veselu dienu un arī tai sekojošajā naktī cīnījās ar gandrīz 500 PSRS okupācijas spēku karavīriem. Kaujas apmēri (ienaidnieks izmantoja mīnmetējus un lielu skaitu ložmetēju) ir pārsteidzoši, ļaujot šo cīņu ierindot starp pašām lielākajām visā Baltijā. Tomēr bez praktiskās puses ne mazāk svarīga ir kaujas idejiskā nozīme, jo ļauj bez aplinkiem runāt par to, ka “vienkāršie” latgalieši, un tādu Stompaku nometnē bija vairākums, bija pret atkārtoto sarkanās okupācijas nostiprināšanos. Daudzi no tiem bija izvairījušies no iesaukšanas vācu armijā un gluži tāpat atteicās nokļūt arī sarkanajā armijā, dodot priekšroku svešas varas – ne vācu, ne krievu – neokupētai Latvijai. To derētu sadzirdēt dažai labai “prominencei”, vispirms tādai, kas paudusi neziņu, vai Latvija bijusi vai nav bijusi okupēta.
Bijušo (pastāv viedoklis, ka tādu nav) čekistu uzskati nepārsteidz, tikai apstiprina seno patiesību par noteiktas maizes ēšanu un atbilstošas dziesmas dziedāšanu. Vairāk vērts padomāt, ko par svarīgo vēstures posmu domā tā sauktais vidējais Latvijas pilsonis. Pajautājot atbildē var sajust pārliecības trūkumu, iespējams dzirdēt to, ka vieni tos uzskatot par cīnītājiem par nacionālo neatkarību, bet citi nosaka: “Ak, tie bandīti!” Vai tas nešķiet skumji, ka Latvijā (pamats domāt, ka Lietuvā ir citādi) šo delikāto vēstures jautājumu neesam spējuši krietni vien vairāk pašķetināt. It kā visu laiku kopš 1991. gada būtu kaunējušies atbilstoši pieminēt un godināt savus nacionālos partizānus. Šķiet, taisnība būs tiem, kas nebeidz runāt par bijušo čekistu un komunistu nomenklatūras iespaidu uz mūsu ikdienu.
Vēlreiz pieminēsim Lietuvu, kur kopš neatkarības atgūšanas nacionālajai pretošanās kustībai pret padomju varu tikusi pievērsta pavisam cita līmeņa uzmanība – tostarp no valsts augstāko amatpersonu puses. Tur, runājot latviešu nacionālo partizānu gaitas pētoša vēsturnieka vārdiem, necenšas pārspīlēti sameklēt kaut kādu par visiem simts procentiem objektīvu viedokli. Cīņa par Lietuvas neatkarību tikusi atbilstoši novērtēta, par ko vienojusies sabiedrības lielākā daļa. Piebildīsim, ka šāda attieksme nenozīmē atteikšanos no pretošanās kustības profesionālas pētniecības.
Stompaki kā Latvijā nozīmīgākās partizānu kaujas vieta pelnījuši lielāku ievērību nekā līdz šim. Varbūt šogad Valsts prezidents (līdz šim vēl neviens padomnieks to Latvijas valsts galvām nav ieteicis) varētu mērot tālo ceļu uz Ziemeļlatgali. Turieniešiem un ne tikai viņiem vien, bet vispirms pašu Stompaku kaujas dalībnieku piemiņai ir no svara pašu augstāko Latvijas amatpersonu piedalīšanās piemiņas pasākumā 2. martā. Cerības uz to dod pasākums, kas pirmo reizi norisinājās pagājušā gada novembrī, kad uz Rīgu ataicinātos latviešu pretošanās kustības dalībniekus sagaidīja prezidents un Bruņoto spēku augstākie komandieri.
