Stokholmas latviešu skolai jau 60 gadi 0
Stokholmas latviešu skola jau 60 gadus palīdz saglabāt latviskās vērtības arī svešumā
Šovasar sešdesmito jubileju svin Stokholmas latviešu skola, kas izveidojusies, apvienojoties vairākām citām latviešu skolām un nonākot Storkirkoskolas jeb Vecpilsētas lielās baznīcas skolas paspārnē pašā Stokholmas vecpilsētas sirdī.
“Agrāk, līdz ar pirmo latviešu bēgļu laivu piestāšanu Zviedrijas krastos, latviešu skolas un mācību grupiņas bija visā Stokholmas apkaimē. Šobrīd Stokholmas latviešu skola darbojas sestdienās, aptuveni 70 bērniem jau no divu gadu vecuma mācot latviešu valodu, literatūru, kultūras un vēstures pamatus, ģeogrāfiju, folkloru, mūziku – visu, kas saistīts ar Latviju un latviskumu,” stāsta skolas mācību pārzine Ieva Reine.
Jau sākumā šī skola darbojusies pēc vecāku kooperatīva principa – skolotāji, valdes locekļi un citi darbinieki allaž strādājuši kā brīvprātīgie un veltījuši laiku skolai, par to nesaņemot nekādu atlīdzību.
Pašlaik skolā darbojas astoņi pasniedzēji un mūzikas skolotāja, vairākums – audzēkņu vecāki. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc skolai nav akreditētas mācību programmas. “Nevar prasīt no skolotājiem, kuriem nav sagatavotības, lai viņi varētu sekot Latvijā akreditētām izglītības programmām, kaut vai tām, kas piemērotas diasporas skolām, un pēc tam eksaminētu bērnus. Turklāt latviešu valodas zināšanu līmenis viena vecuma bērniem no dažādām ģimenēm mēdz būt pavisam atšķirīgs,” norāda I. Reine. Skolēni nesaņem arī vērtējumu ballēs. Jāpiebilst gan, ka Zviedrijas skolās vērtēšana ar atzīmi vispār tiek sākta vēlu – tikai ap 6. klasi, tāpēc skolas mācību pārzine uzskata, ka tas šķistu jocīgi, ja latviešu skolā viņiem liktu atzīmes. Aptuveni 14 gadu vecumā jeb 8. klasē, beidzot skolu, gan bērniem jāiztur skolas nobeiguma pārbaudījumi. Atšķirīgos laikposmos tie bijuši dažādi, tāpat atšķirīga pieeja bijusi tam, kas īsti būtu jāpārbauda. Ir bijuši eksāmeni, piemēram, vēsturē un gramatikā. Taču šogad bērniem ļauts rakstīt domrakstu, kurā viņi varēja parādīt gan savas zināšanas vēsturē un ģeogrāfijā, gan priekšstatus par norisēm Latvijas kultūrā un politikā pēc pašu izvēles. Izteiksmes veids parādīja arī bērnu zināšanas literatūrā un spēju gramatiski pareizi un saprotami izteikties, kas bija galvenie kritēriji novērtējumā.
“Lai mācītos Stokholmas latviešu skolā, bērnam jāvēlas būt latvietim. Mēs viņus negatavojam tam, lai viņš varētu jebkurā brīdī pārcelties uz Latviju un iekļauties latviešu skolas klasē ar tieši to pašu zināšanu līmeni.
Taču mēs gribam sagatavot bērnu tam, lai viņš varētu iejusties latviskā vidē un tā viņam nebūtu sveša. Lielu uzmanību pievēršam, lai, mācot bērnus, mēs paši būtu informēti un spētu sniegt viņiem ne vien tradicionālās latviskās vērtības, bet arī izpratni par to, kas šodien notiek Latvijā,” stāsta mācību pārzine. Tā kā arī Latvijā pašlaik diezgan liela uzmanība tiek pievērsta diasporas latviešiem, skola iesaistās daudzos sadarbības projektos. Viens no nozīmīgākajiem – Bērnu un jauniešu žūrija, kurā, aktīvi līdzdarbojoties, Stokholmas latviešu skolas skolēni lasa to pašu literatūru, kas aktuāla viņu vienaudžiem Latvijā.
Jautāta, ko skolai un tās audzēkņiem šobrīd vispār nozīmē latviskums, I. Reine atbild: “Tā ir vēlme būt Latvijā un kopā ar latviešiem izbaudīt latvisku gaisotni un piedzīvot visu, kas saistīts ar latvietību, saprast un izjust savas tautas vēsturi. Šā gada pārbaudījumu darbos varēja just, ka astotās klases bērni ir ļoti sirdsgudri un viņiem latviskums vairs nav tikai formalitāte.”
Stokholmas latviešu skola ir Zviedrijas Latviešu apvienības (ZLA) daļa, tāpēc pati nepieprasa līdzekļus Zviedrijas valsts iestādēm. Savu audzēkņu skaitu skola pievieno ZLA kopējam biedru skaitam, kas saņem finansējumu no Zviedrijas jaunatnes lietu organizācijas un tad šo naudu sadala savām apakšorganizācijām. Taču ar to nepietiek, un skolēnu vecāki piedalās ar līdzmaksājumu – aptuveni 450 kronām (aptuveni 36 latiem) mēnesī par bērnu un 600 kronām (aptuveni 48 latiem) par diviem vai vairāk bērniem. Šogad pirmo reizi skola saņēmusi arī finansiālu atbalstu no Latvijas – aptuveni 1770 latus no “Latviešu valodas aģentūras”.
Viedokļi
Ilze Zvejnieks, skolas absolvente un valdes locekle: “Šobrīd vairākums skolas audzēkņu ir pēdējo divu gadu desmitu ieceļotāju bērni, bet mana ģimene ir viena no tām, kas ar skolu saistītas paaudzēs. Mani vecāki bijuši skolotāji, pati esmu gan abdsolvējusi latviešu skolu, gan pasniegusi tajā latviešu valodu un tautas dejas, bet tagad man šķiet pašsaprotami, ka arī mans dēls tajā mācās. Būtiskākais, ko šajā skolā var iegūt, protams, ir latviešu valodas zināšanas. Esmu arī ieguvusi latviešu draugus un nometnēs iepazinusies ar citiem ārzemju latviešiem. Šogad kāda meitene domrakstā rakstīja, ka, diasporas latviešu nometnē satiekot tautiešus no visas pasaules, viņa pa īstam sajutusies lepna, ka ir latviete. Tāds ir arī mans stāsts un manas izjūtas.”
Gaida Rulle, skolas absolvente un Stokholmas latviešu kora diriģente: “Mūsu mājās vienmēr bija ļoti dzīva interese par latviešu mūziku un kultūru, tēvs pats gatavoja kokles un rotas, bet mamma pasniedza arī Stokholmas latviešu skolā. Darba un dzīvesveida ziņā mēs ar brāli lielā mērā kļuvām par zviedriem, bet kultūras identitāte mums vienmēr bijusi latviska. Būtiska loma bija arī tam, ka no bērnudārza līdz 9. klasei katru sestdienu gājām uz latviešu skolu. Mēs klasē bijām seši vai septiņi vienaudži, kas kļuvām par draugiem. Stokholmas apkaimē tolaik dzīvoja ap 800 latviešu, un mēs visi viens otru pazinām. Tā bija īpaša savējo kopiena, un latviešu valoda bija mūsu “slepenā valoda”.”
