Karš kā sociāla parādība 4
Virzos uz priekšu līdz Artillerigatanas ielai, iegriežos tajā un apmēram pēc simts metriem esmu sasniedzis pirmo apskates objektu – Armijas muzeju “Armemuseum”. Pārgājiens raitā solī aizņēma vien 25 minūtes. Lielā, masīvā ēka ar lēzenām bruģētām uzbrauktuvēm galos celta 1867. gadā un vispirms kalpoja par arsenālu – lielgabalu un citu ieroču glabātavu. Veru smagnējās durvis un uzreiz nokļūstu dežuranta aprūpē. Paņemu bukletu. Angļu valodā informācija par ekspozīciju trijos stāvos un apskates sākumu.
Salīdzinājumā ar citu valstu kara muzejiem šeit nav detalizētu kauju hroniku. Karu akcentē kā sociālu parādību. Uzskatāmi iedarbojoties teju uz visiem maņu orgāniem, rāda kara šausmas, konfliktu psiholoģiju, karagājienu ietekmi uz valsts attīstību. Augstmaņu, rekrutējamo zemnieku, zirgu, citu dzīvnieku vaska figūras dabīgā lielumā. Netīrs krievu zaldāts, kurš ar durkli nogalina tikpat netīru zviedru karavīru, milzīgu žurku izbāžņi, uzbrukumā ejošie strēlnieki. Ierakumu, lazaretes, zirgu staļļu maketi, sprādzienu un kliedzienu troksnis, apgaismojuma maiņa un grīdas vibrēšana… Šajā jūklī var nepamanīt pat atombumbas maketu, prototipu, pie kura radīšanas strādāja zviedru zinātnieki…
Pārsteidz diorāma, kas veltīta Trīsdesmitgadu karam (1618–1648), ar 5000 miniatūrām smalki izstrādātām karavīru figūriņām. Protams, te vēsturiskā secībā pa gadsimtiem ieroči, ekipējums, trofejas. Lūk, karte, kurā attēlota 17. gadsimta Zviedrija. Impērijas teritorijā bija iekļauta daļa no tagadējās Norvēģijas, Vācijas, Polijas, Krievijas, Igaunijas, arī Latvijas, tāpēc visdažādāko oriģinālo trofeju šeit ļoti daudz.
Ir padomāts par nogurušiem apmeklētājiem – iespējams paņemt saliekamu krēslu un apsēsties praktiski jebkur. Ir galdiņi ar dzeramā ūdens trauku un plastmasas glāzītēm. Muzejs noteikti patiks gados jaunākajiem apmeklētājiem, kuri pirmajā stāvā var pielaikot bruņas, uzģērbt formastērpus, likt galvassegas, izcilāt dažādus ieročus, fotografēties uz nebēdu. Pieņemu, ka ne mazāk aizraujoša nodarbe tā varētu būt arī pieaugušajiem. Apmeklētāju vidū bija manāmas vairākas zviedru skolēnu grupas, kas šeit uzskatāmi apgūst vēsturi. Muzejā notiek tematiskas lekcijas, izstādes, filmu seansi. Piemēram, šomēnes par kara bēgļiem, kuri pārpludina Eiropu. Šādi tiekot mācīta tolerance un izpratne par pasaulē notiekošo.
Aizvadītā gadsimta greznība
Atceļā šķērsoju bruģētu laukumu, zem kura atrodas Otrā pasaules kara laika bumbu patvertnes. Arī šeit ierīkota ekspozīcija. Laiks nokratīt “kara putekļus”, jo nākamais apskates objekts ir nieka piecu minūšu attālumā. Hamngatanas ielas 4. numurā atrodas neparasts, ārēji teatrāls, ekscentrisks muzejs – privātmāja, kas piederēja vienam no 20. gadsimta sākuma bagātākajiem Zviedrijas uzņēmējiem, bet tagad šeit ierīkots “Hallwylska museet”. Daudz reižu esmu gājis garām, nepievēršot uzmanību ēkas fasādei, nu laiks ieiet pagalmā. Pārsteigumā aizraujas elpa, jo esmu nokļuvis “mazajā Venēcijā”!
Izrādās, ka Stokholmas centrā atrodas Vidusjūras “pallaco” stila pils ar palmām, smalku fasādi, daudzām logu ailēm, strūklaku ar mītiskiem varoņiem. 1898. gadā pabeigtās ēkas kopējās būvniecības izmaksas sasniedza 1,5 miljonus zviedru kronu, padarot to par vienu no dārgākajām Zviedrijas privātmājām. Ēka aprīkota ar tolaik vismodernākajām iekārtām un mehānismiem. Tajā ierīkoja joprojām funkcionējošus liftus ēdienu pasniegšanai un cilvēku pārvietošanai. Visās telpās žilbināja neskaitāmas elektriskās spuldzes (tolaik tas bija ļoti dārgs prieks). Turklāt elektrības sviras ļāva regulēt apgaismojuma intensitāti. Mājā bija trīs tālruņa līnijas: iekšējā, sakariem ar galvaspilsētu un citām pilsētām. Siltumu nodrošināja gaisa plūsma. Tiesa, Stokholmas centrā gaiss bija pamatīgi piesārņots, tāpēc nācās izgudrot īpašus filtrus. Arī trauku žāvētājs un caurteces ūdensvads tā laika mājās bija īpaša greznība.
Nama īpašnieki bija ļoti veiksmīga kokrūpnieka meita grāfiene Vilhelmīne Halvila un Šveicē dzimušais grāfs Valters Halvils. Viņi izveidoja unikālas porcelāna, antīko mēbeļu, ieroču un gleznu privātkolekcijas, kas pēc abu Halvilu nāves pārgāja valsts īpašumā.
Kādu laiku ir jāpierod pie puskrēslas, kas valda muzeja parādes telpās, kur zeltīti kokgrebumi mijas ar zīda gobelēniem, sienu un griestu gleznojumiem. Smago kristāla lustru un vitrāžu staru spēle neskaitāmos spoguļos rada svinīgi pieklusinātu efektu. No sienām uz mani bargi noraugās portretos attēlotie ievērojamās dzimtas pārstāji. Ķīnas porcelāna šķīvji sarindoti zeltītā skapī, kas savulaik piederējis pašam pāvestam Pijam VI; skapja augšējo malu rotā pāvesta ģerbonis. Unikālais skapis iegādāts Minhenē. Nama viesi tika izklaidēti, spēlējot Ņujorkā iegādātās un 1896. gadā uz Stokholmu atvestās firmas “Steinway&Sons” klavieres. No bumbierkoka darinātā mūzikas instrumenta korpuss saimniecei licies par prastu smalkajam mājas interjeram, tāpēc klavieres tika apzeltītas. Biljarda istaba ar milzīgu biljarda galdu, erotiskiem gleznojumiem un metālkalumiem, kabinets smēķēšanai, kurā uzturējās tikai vīrieši, gleznu galerija, vingrošanas un trenažieru zāle ar zviedru sienu. Un vēl un vēl….
Arī šajā muzejā padomāts par bērniem, kuriem mājas kalpotāju zonā atklājas sava burvju pasaule. Leļļu nami, klucīši, atjautības spēles, krāsojamie krītiņi naski tiek likti lietā, kamēr augšstāvos bērnu vecāki iejūtas vēlīnā Viktorijas laikmeta dzīvesveidā. Šaurās lokveida koka kāpnes žēlodamās čīkst, līdz nokļūstu augšstāvā, kur ikviens var piedalīties improvizētā Venēcijas karnevālā. Tiek pielaikotas maskas un tērpi. Ļaužu burzma, smiekli. Parfīma un pūdera smarža. Fonā skan mūzika. Mūžīgie svētki!
