Stīvums, sāpes un mezgli pirkstos: kā sev palīdzēt 0
Mezgli un radziņiem līdzīgi izaugumi uz plaukstām sagādā sāpes, apgrūtina kustības un bojā izskatu. To rašanās iemesli var būt dažādi, no kuriem atkarīga arī ārstēšana.
“Gandrīz visiem cilvēkiem pēc pusmūža sasniegšanas, nodilstot kaulu virsmām, rodas osteoartrīts,” stāsta Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un “Veselības centra 4” reimatoloģe Anda Kadiša.
Ārste atzīst, ka vēl nepatīkamāki ir iekaisuma artrīti, kas izteiktāk ierobežo locītavu, tostarp arī plaukstu funkciju. Turklāt iekaisuma procesā radušās vielas var izraisīt iekšējo orgānu bojājumus. Iekaisīgu artrītu izcelsme galvenokārt ir saistīta ar izmaiņām imūnajā sistēmā. Tos provocējoši apstākļi ir stress, aukstums, infekcijas un smagas slimības. Iekaisīgs artrīts var piemeklēt jebkurā vecumā un ar laiku veicināt osteoartrīta attīstību.
Nodilis skrimslis
Atkarībā no iedzimtības, nodarbošanās un blakusslimībām osteoartrīts attīstās agrāk vai vēlāk un izraisa lielākas vai mazākas sūdzības. “Nodilstot locītavu virsmai, tā kļūst nelīdzena, ar laiku atsedzas zem skrimšļa esošais kauls un organisms šo trūkumu mēģina kompensēt, izveidojot sīkus kaulaudu izaugumus, ko sauc par osteofītiem. Jo tie lielāki, jo rada izteiktākas sāpes un vairāk traucē locītavas saliekšanu,” norāda A. Kadiša.
Visbiežāk osteoartrīta slimnieki sūdzas par sāpēm locītavās. Sākotnēji tās ir starta sāpes, kas rodas, sākot kustības pēc atpūtas. Tās pavada rīta stīvums, kas parasti ilgst līdz pusstundai, krakšķēšana locītavā kustību laikā, un dažkārt tā ir pietūkusi. Vēlāk sāp arī pēc slodzes, līdz slimības gala stadijā smeldze saglabājas arī miera stāvoklī. Dažkārt sāpes ir tikmēr, kamēr plaukstas deformējas. Vieglas vaimērenas slimības formas gadījumā to var nebūt.
“Reizēm pacienti brīnās par deformāciju plaukstās un stāsta, ka neko fiziski smagu neesot darījuši. Ja pastāv ģenētiska nosliece un kauli ir salīdzinoši trausli, tie nodils, arī smagi nestrādājot,” teic reimatoloģe.
Gadu gaitā cilvēks kļūst kūtrāks, taču – jo mazāk viņš kustas, jo locītavās sliktāka vielmaiņa un kaulaudu virsma atjaunojas gausāk, atrofējas un sāp saites, cīpslas un muskuļi.
Osteoartrīta attīstību var veicināt pārslodze, darbs vēsumā un mitrumā. Lielākam riskam ir pakļautas pašu plaukstu un rokas īkšķu locītavas, kas tiek nodarbinātas satvērienā. Dažkārt slimība iemitinās tikai vienā, bet citreiz abās plaukstās.
Lai kavētu kaites progresēšanu, svarīgas ir fiziskas aktivitātes, izvairoties no pārslodzes. Būtiski ārstēt slimības, kas ietekmē kaulu kvalitāti un var veicināt locītavu deformāciju, piemēram, osteoporozi.
Vielmaiņu locītavās uzlabos fizikālas procedūras, piemēram, parafīna aplikācijas un vanniņas. Ja nav izteikta saasinājuma, derēs siltums, kas veicinās mikrocirkulāciju un mazliet kavēs kaulaudu izaugumu veidošanos. Pirkstu masāžai un trenēšanai noderēs speciāli gredzentiņi no atsperēm un bumbiņas ar adatiņām, tā sauktie ezīši.
Glikozamīna un hondroitīna preparāti palīdzēs stiprināt skrimšļaudus, taču pilnībā tos atjaunot nav iespējams. Tie jālieto vismaz trīs mēnešus, jo locītavu virsmās nav asinsvadu un tādēļ vielas līdz tām nokļūst ļoti lēni.
Saasinājumu periodos palīdzēs nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi. Tie samazinās nelielo iekaisumu, kas rodas deģenerācijas, radziņu un kaulaudu berzes ietekmē, tādēļ pierims arī sāpes.
Kaulaudu izaugumus uz pirkstu starpfalangu locītavām, kas vizuāli atgādina mezgliņus, var operēt, ja bojātas ne vairāk kā trīs locītavas un ir izteikti traucētas kustības, taču diemžēl nav garantijas, ka tie neparādīsies no jauna.
Kā atšķirt
Lai apstiprinātu diagnozi, jāveic asins analīzes, nosakot iekaisuma rādītājus – C reaktīvo olbaltumu, eritrocītu grimšanas reakciju, kas iekaisīga artrīta gadījumā ievērojami paaugstinās, taču osteoartrīta gadījumā to līmenis ir normāls vai arī paaugstināts nedaudz. Osteoartrīta diagnosticēšanai pietiek veikt rentgenogrammu, bet sarežģījumu diagnostikai vai iekaisuma artrīta atklāšanai nepieciešama ultrasonogrāfija plaukstām, dažkārt arī magnētiskā rezonanse.
Slimniekiem biežāk zināmais artrīta imunoloģiskais rādītājs ir reimatoīdais faktors. “Jāņem vērā, ka tas var būt paaugstināts arī veselam cilvēkam imūnās sistēmas aktivitātes dēļ, kā arī citu slimību, piemēram, hepatīta, tuberkulozes, sarkoidozes, streptokoku infekcijas vai audzēja gadījumā,” uzsver A. Kadiša.
