Stirnāžu selekcija. Apkopojam kritērijus 0
Lai iegūtu zelta vai vienkārši – medaļas āzi, ir ne tikai jābūt ārkārtīgi veiksmīgam medniekam, bet arī jāparūpējas, lai dzīvē īstenotos virkne priekšnosacījumu. Pirmais ir gēni – puse no kazas, puse no āža. Mēs gan pārsvarā cenšamies rūpēties par tiem 50%, kas no stirnāža puses, bet par stirnu kazām un to gēniem aizmirstam.
Pirmkārt, jau tādēļ, ka ir grūti saprast, kura kaza ir kura āža māte, bet, otrkārt, stirnu kazas medīt īsti neviens nesteidz, lai gan daudzi saka, ka vajag. Tad liela nozīme ir esošajai barības bāzei un pieejamām minerālvielām. Ir reģioni, kur atkal un atkal atrod medaļotas stirnāžu trofejas, bet ir vietas, kur reti tādas redzētas. Trešais svarīgais nosacījums ir veiksme – vai stirn-āzim izdodas izdzīvot līdz mērķa vecumam, jo risku ir tik daudz – klaiņojoši suņi, plēsēji, automašīnas, malumednieki, mednieki, kuri nepareizā laikā nomedī āzi, slimības, parazīti, piedevām vēl konkrētās ziemas laika apstākļi, dažādas traumas. Šo uzskaitījumu var turpināt un turpināt. Tādēļ savā ziņā tikt pie medaļota āža ir milzu veiksme. Un tad, kad šķiet, visi priekšnosacījumi izpildīti, stirnāzis ziemā nomirst ar diareju, vai arī uznāk tāds saltums, ka 60% stirnu vienkārši nobeidzas. Tomēr aktuāls paliek jautājums – vai ir iespējams izaudzēt stirnāzi?
Šajā rakstā dalāmies ar pieredzi un novērojumiem, kas, protams, nav viennozīmīgi. Vieta kļūdai vienmēr atrodas.
Trīs gadi kopā
Kolēģis Artūrs ziemā atsūtīja bildi no savas meža kameras. Viņa ilgi auklētais un lolotais bildē izskatījās slikti, viss dibengals tumšs. Rādījās, ka dzīvnieks sirgst ar paratuberkulozi, kas ir bīstama slimība, kura visbiežāk beidzas ar dzīvnieka nāvi. Prognozes bija sliktas, un kolēģa sašutums milzīgs – āzis netika medīts, jo tas vēl bija jauns un trofeja solījās būt perspektīva. Šis projekts un visas cerības beidzās ar vilšanos. Šādu stāstu dēļ arī daudzi vienkārši atmet ar roku, sak, ko tur daudz ņemties, jāmedī šodien, citādi tāpat to trofeju nesagaidīsi. Bet tā jau ir katra mednieka sirdsapziņa un vērtību pasaule. Tomēr, ja neriskēsi, pie uzvaras netiksi, tā tak vēsta paruna. Pirmā tikšanās ar šo stirnāzi notika 2016. gada pavasarī, kad tas izskatījās gana liels. Dzīvnieks spēcīgs, bet šķita vēl jauns. Tagad, kad salīdzina tā gada bildes ar vēlāk uzņemtajām, saproti, cik tomēr pirmajā gadā āzis vēl bijis maziņš. Nomedīt šo āzi vilinājums bija liels, bet tajā gadā krita neperspektīvs sešus gadus vecs āzītis, kura vecums tika noteikts mežzinātnes institūtā Silava. Tajā pavasarī pie šīs pļavas tika ierīkota sāls laizītava, lai bukiem un citiem dzīvniekiem ir iespēja tikt pie nepieciešamajām minerālvielām. Nākamajā pavasarī, kad āzis nobildējās, bija skaidrs, ka tas ir pieaudzis, tā ragi kļuvuši vēl garāki. Stirnāzis tika ilgi vērots un gandrīz jau nokļuva uz grauda, bet tika nomedīts dīvains āzītis ar ragu čemuru uz galvas. Tā nu ar bažām tika gaidīts nākamais gads un nākamā tikšanās. Vai stirnāzis izdzīvos, vispirms – medību sezonā, bet pēc tam ziemā. Pavasarī tas parādījās, bet šoreiz bija izvēlējies citu teritoriju. Blakus laukam, kur tas dzīvoja iepriekš. Pat pavasarī tas staigāja gar mežmalu, un, ja auto apstājās, nekavējoties bēga prom. Tas viesa cerības, jo tādā veidā dzīvnieks laikam spējis izvairīties no visādiem šāvējiem. Tas gan nozīmēja to, ka āzi nomedīt būs grūti, toties izaicinājums lielāks. Blakus laukā, kur pagājušos gados valdīja šis ķēniņš, nu šiverēja viņa dēls, jo ragi tieši tādi paši – gari, skaisti un simetriski, bet dzīvnieks vēl jauns. Tas nozīmē, ka gēni nodoti tālāk un cikls turpinās. Lauku, uz kura āzis bija redzēts, uzara, apsēja, un kādu laiku dzīvnieks no turienes pazuda, bet tad parādījās turpat blakus pļaviņā. Kad iesētie rapši jūnija vidū bija paaugušies, āzis atkal uzradās. Šoreiz jau drošāks. Vēl tas tika nobildēts un tad pieņemts lēmums šogad to tomēr nomedīt. Vakarā uz lauka parādījās tikai kaza, bet, kā vēsta ticējums, kur kaza, tur arī āzis. Tādēļ medības tika pārliktas uz rītu, un pirms saulgriežiem pulksten četros trīsdesmit āzis jau bija nomedīts. Līdz medaļai vēl tālu, toties nomedīts jau pieaudzis, nobriedis dzīvnieks, un šie ragi ir labākie, kādi šajās platībās jebkad iegūti. Stāsta morāle – ar labu devu veiksmes, labiem laika apstākļiem, nodrošinot sāli un uzmanīgi vērojot, ir iespējams tikt pie lielākiem ragiem. Jāņem gan vērā fakts, ka riska faktoru ir daudz un mednieks var arī palikt bez trofejas. Tomēr, no otras puses, gribas taču pie sienas pielikt cienīgu trofeju, un mežs nav ferma, tādēļ jāpaļaujas arī uz dabas likumiem.
Kam pievērst uzmanību, lai noteiktu vecumu
Precīzi vecumu, protams, var noteikt pēc zobiem, uzticot to zinātniekiem. Pats mednieks to var apmēram nojaust, ilgi vērojot dažādus dzīvniekus, salīdzinot nomedīto trofeju pazīmes, un savā galvā saliekot šo puzli, lai varētu pareizi secināt. Tādēļ noderīgi ir uz mežu līdzi ņemt kameru, dzīvniekus sabildēt un tad salīdzināt. Galvenais, kas jāpatur prātā: kļūdīties ir viegli un jābūt labi pielāgotai acij, lai saprastu, kas ir kas. Ja āzis iet, zemu turot galvu, tas būs vecs, tāds ir uzskats. Šajā gadījumā runa ir drīzāk nevis par pašu galvu, jo jebkura vecuma āzim galva ir jānoliec, lai noplūktu zāles stiebru, bet gan par gaitu. Jāvēro, vai galva noliekta, lai paēstu, jeb viss augums ir it kā sagumis un saguris. Atcerieties, ka āzis galvu pacels, lai paskatītos, kas notiek. Jāpievērš uzmanība augumam – vecākam dzīvniekam viss izskatās it kā noslīdējis uz leju, arī kakla līnija ir sakritusies, it īpašu tur, kur kakls savienojas ar ķermeni. Vēl viena pazīme ir sejas maska. Jaunam āzītim seja ir izteikti tumša ar spilgtu gaišu pusmēnesi ap degunu, kas ļoti labi redzams pa gabalu. Vecākiem dzīvniekiem tumšums saraujas uz augšu, spilgtais baltais pusloks vairs nav tik izteikts, bet pāriet tādā kā brūngani gaišā sirmumā. Piedevām ragu rozetes ir zemas un lielas, bet to var redzēt tikai tad, ja ir fotokamera ar labu objektīvu un ir iespējams bildi palielināt, lai rozetes apskatītu.
Jauns un perspektīvs vai nomedījams
Kāds kolēģis iesūtīja bildes ar sezonas sākumā nomedītu stirnāzi, piebil-stot, ka medniekam ir kauns, jo esot nomedīts jauns un perspektīvs āzis – ragi bez žuburiem, gari un virs ausīm, kas varētu liecināt par potenciālu. Paskatoties bildē, bija skaidrs, ka medniekam īsti nav par ko kaunēties, jo šie nebija pirmie dzīvnieka ragi, bet gan otrie, varbūt pat trešie. Pirmais skats uz ragu rozetēm. Bilde nav pārāk veiksmīga, bet skaidri redzams, ka viena raga rozete ir izteikta, izskatās kārtīgi izveidojusies, kas nozīmē, ka tie nav pirmie ragi. Arī spilgtais gaišais pusmēness ap degunu ir izplūdis, kas nozīmē, ka dzīvnieks ir vecāks. Vairāku pieredzējušu mednieku vērtējums bija viennozīmīgs – nomedījams āzis, kuram ragi nekad neveidotos ar žuburiem, bet aug kā garas pīckas. Kad tika saņemtas bildes ar apstrādāto trofeju, teorija apstiprinājās – otrie vai trešie ragi, tādēļ āzītis būtu bijis nomedījams.
Ko darīt ar pūkainajiem?
Laikā, kad atkal stirnu populācija ir atkopusies, dabā arvien vairāk parādās visādi dīvainīši maziem, pūkainiem, šķībiem, greiziem radziņiem. Ir kolektīvi, kas vasaras sākumā piekopj lielisku stratēģiju – medī tādus, kam ragi zem ausīm vai pūkaini. Ar pūkainajiem ir tā – viennozīmīgi medījams tad, ja ragi ir pūkaini un zem ausīm. Ar garākiem pūkainajiem jābūt uzmanīgiem. Plaši izplatīts ir uzskats, ka ragi vasarā nav notīrīti tiem dzīvniekiem, kuriem ir kādas veselības problēmas, tātad tie būtu nomedījami. Tagad pastāv arī uzskats, ka spēcīgiem bukiem, kam pietrūkst kādas minerālvielas, ragi tīrās vēlāk, citreiz pat vasaras vidū. Grūti ir pateikt, uzmetot aci stirn-āzim, vai ragi nav notīrījušies, jo tas ir spēcīgs, vai arī tādēļ, ka tas ir slims. Kolēģis atsūtīja bildes ar jūnija vidū nomedītu stirnāzi – gari, pūkaini ragi. Jautājums – medījams vai taupāms? Pirmā pazīme, kam pievēršam uzmanību, – nav vēl nomainīts apspalvojums. Pēc deguna izskatās, ka tomēr pirmie ragi, jo pusmēness ir spilgts un izteikts. Kolēģis ziņoja, ka ragi bijuši mīksti, nevis cieti un pūkaini. Principā varētu sacīt, ka dzīvniekam nezināmu iemeslu dēļ aizkavējusies ragu attīstība. Drīzāk gribas ticēt, ka bijušas veselības problēmas, nevis minerālvielu trūkums. Tomēr viena metode, kas palīdzēs izvairīties no kļūdām, ja nav pārliecības, ir sprūda mēlītes nespiešana.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūlija numurā
