Medniekstāsts. Stirnāžu medības kopā ar māsu 0
Stāsts jāsāk ar nelielu atkāpi. Man ir nedaudz jaunāka māsa Marta. Viņa medību procesus vēl nesen uztvēra ar humoru, piemēram, mežacūku mātīte viņai bija kuile, un vēl bija izgudrojusi medniekiem dažkārt nesaprotamus un smieklīgus izteicienus, jāsaka gan, vienmēr pozitīvā gaisotnē. Medību kolektīvā ir tradīcija, ka katru gadu aicinām ģimenes pievienoties uz skaistu medību dienu. Vienā no tādām reizēm uz dzinējmedībām atbrauca līdzi arī māsa. Bija brīnišķīga medību diena, un nedaudz āķis lūpā arī māsai. Bet nu ķeršos klāt piedzīvotajam kādā agrā augusta rītā.
Bija 9. augusts, jūlija beigas un iepriekšējās augusta dienas biju veltījis stirnāžu medībām riestā, atdarinot stirnāzim tik ļoti interesanto pīī-āā skaņu, kas jaunos āzīšus pievelk kā magnēts, taču pieredzējušāki kungi uz to tik viegli nepavelkas. Iepriekšējā vakarā pa jokam uzjautāju māsai, vai negrib atbraukt man līdzi uz medībām. Saņēmu apstiprinošu atbildi, kas mani nedaudz pārsteidza. Sākās jautrais gatavošanās process ar medībām atbilstošu drēbju piemeklēšanu. Jāceļas bija agri, taču zinu, ka Martu bieži vien ir neiespējami pamodināt, kur nu vēl četros no rīta.
Brīnumainā kārtā māsa pamodās uzreiz. Devāmies uz medību platībām. Vietu biju izvēlējies ar interesantu reljefu, kur nelielas laucītes mijas ar auzu laukiem. Pirms pāris dienām tur ievēroju kādu stirn-āzi ar interesantu galvas rotu, tādēļ gribējās vēlreiz satikties ar šo interesanto buku. Māsai uzticēju binokli, un devāmies pa iedomāto maršrutu uz priekšu. Jau pirmajā pļaviņā mūs gaidīja jauns buks ar savu draudzeni. Martai radās jautājums, kādēļ mēs šo nemedīsim. Atbilde kā parasti – jauns, skaists un perspektīvs!
Mēģināju pievilināt šo āzi tuvāk, taču svilpe tika ignorēta, jo neies tak pamest savu dāmu. Tajā pašā laikā uz svilpi atsaucās kāds pavisam jauns āzītis ar pirmajiem radziņiem, viņš, nākot arvien tuvāk, mēģināja atšifrēt, no kurienes rodas šīs tik pazīstamās skaņas. Tālāk mūsu ceļš veda gar auzu lauka malu, kur mūs pārsteidza kāds aizkavējies āpsis, kas, savu lielo dibenu grozīdams uz visām debespusēm, aizčāpoja vien sev zināmā virzienā. Lēnām virzoties uz priekšu, ievēroju, ka naktī auzas ir apciemojis pamatīgs rukšu bars. Rīts jau gāja uz otru pusi, nemanot bija aizritējušas jau divas stundas.
Atlikusi bija vēl pēdējā vieta, kur pirms divām nedēļām biju redzējis pieklājīgas ragu rotas īpašnieku, tikai toreiz uz šāvienu nesadūšojos. Auzās taciņu jau biju ieminis un teicu māsai, ka ātri aizskriešu tepat palūrēties, vai tur kas nav. Tiku līdz īstajai vietai, un man nedaudz atkārās žoklis, jo nemanot biju piegājis klāt iepriekš minētajam rukšu baram. Klusām pasaucu māsu, lai nāk šurp, ja ne kā citādi, tad vismaz būsim redzējuši rukšus, kas nu jau kļuvuši par nosacītu retumu.
Māsa, sekojot manām instrukcijām, klusiņām bija tikusi līdz manīm un viņas acīs bija redzams pārsteigums: “Tās ir mežacūkas!?” Rukši mūs nemanīja un tādā pašā garā turpināja laiski plūkt auzas un mieloties. Sākumā šķita, ka līdz šāvienam netikšu, un vienkārši baudīju šo lielisko skatu. Tad pamanīju, ka vienā vietā auzas ir īsākas un tur varu saskatīt sivēnus. Sapratu, ka laika nav daudz un šāviens jāizdara tagad. Ļāvu karabīnei darīt savu darbu, spalgs šāviens, un mežacūku bars neizpratnē ieskrēja mežā. Sirds sitās nepajokam, paskatījos uz māsu un sapratu, ka neesmu vienīgais. Nogaidījām brītiņu un devāmies skatīties, vai lode ir atradusi savu mērķi. Pagāja pāris minūtes, līdz atradām mūsu tā rīta medījumu. Prieks neaprakstāms, nekad nebiju domājis, ka pienāks medību rīts, kad ar māsu dosimies medībās un kopā priecāsimies par veiksmi. D
evāmies mājās, lai dalītos ar vecākiem par šo lielisko medību rītu un veiktu medījuma pirmapstrādi. Šis viss pierāda, ka medību gars mājo daudzos no mums un nav svarīgi, kādas profesijas pārstāvis tu esi. Mana māsa ir mūziķe, bet tajā rītā viņa bija medniece, kas izdzīvoja šo medību piedzīvojumu varbūt pat vairāk nekā es. Šaujiet garām!
Vairāk lasiet žurnālā Medības
