Stirna nepieņems mazuli, ja tam pieskāries cilvēks. Mīts vai realitāte? 3
Stirnām kazlēni atskrien maija beigās, jūnijā un jūlijā. Tieši tajā laikā, kad Latvijā tiek pļauts siens. Iepriekš publicētie materiāli par pļaujas laika draudiem nevarīgajiem stirnu mazuļiem izraisīja sīvu pretspēku un sašutumu no lauksaimnieku puses. Sak, mēs pļaujam no malas pa apli un visiem dzīvnieciņiem ir iespēja aizbēgt un izglābties.
Ar to nepietiek. Stirnēni pirmajās dienās nekur neskrien. Viņu aizsardzības mehānisms paredz pavisam diskrētu uzvedību – gulēt nekustīgi un gaidīt, kad kaza atnāks un pabaros, lai tūdaļ atkal aizskrietu prom. No plēsējiem tos pasargā arī pilnīgs jebkādas smaržas trūkums. Lapsa vai cits gaļēdājs var atrast stirnas kazlēnu, tikai netīšām tam virsū uzkāpjot. Pavisam cita runa ir cilvēku modernie darba instrumenti. Vecajos laikos, pļaujot ar zirga vilkto pļaujmašīnu vai izkapti, stirnas varēja pamanīt laikus un cilvēki piedevām piedomāja pie tā, lai nesagādātu ciešanas tām, toties tagad, straujās lauksaimniecības laikmetā, kad pļauj-mašīnu platums var sasniegt desmit un vairāk metru, stirnas cieš bieži. Stirnēnam nav izredžu, ja vien cilvēks nepacentīsies ieraudzīt zālē paslēpto raibo, bet ļoti mazo ķermenīti un nepaslinkos apturēt tehniku, izkāpt un aiznest stirniņu līdz lauka malai, kur tā būs pasargāta krūmu paēnā.
Lauksaimnieks no Kurzemes Jānis Korpfs šogad ir izglābis no bojāejas siena laukā trīs stirnu kazlēnus. Katru laikus ieraudzījis, izkāpis no pļaujmašīnas kabīnes un pārnesis uz lauka malu. Viņš skaidro, ka nav gribējis atstāt kazlēnu klajā, nopļautā laukā, jo tur viņu nobeigtu un apēstu stārķi. Šādi novērojumi nav retums, un gan lauksaimniekiem, gan medniekiem ir zināms, ka stārķis ir briesmīgs plēsējs. Jūnija vidū sociālā megatīkla Facebook ārēs viņš ievietoja aizkustinošās mazās radības fotogrāfijas. Attēli tapuši, turot stirnēnu rokās. Tūdaļ sekoja komentāri un ieteikumi neķerties dzīvnieciņam klāt ar plikām rokām, jo tagad tas ir nolemts bojāejai – māte sajutīs cilvēka smārdu un pametīs kazlēnu. Mamma gandrīz katram no mums bērnībā mācīja un gudrie veči sacīja, ka nedrīkst putnēnus un dzīvnieku mazuļus ar rokām aiztikt, jo vecāki pārstās par tiem rūpēties. Tāpat saka arī par stirnu mazuļiem. Vai tā ir patiesība vai mīts?
Žurnāliste Robina Boida Scientific American mājaslapā publicētajā rakstā “Putni (un citas būtnes) pamet savus mazuļus pat viegla cilvēka pieskāriena dēļ. Fakts vai izdomājums?” uzbur diezgan klasisku ainu. Vasara. Putna ligzda zemu koka zaros, un bērns, kurš ieraudzījis tikko izšķīlušos putnēnu un vēlas tam pieskarties. Vecāku stingrais Neaiztiec to putnu! attur no tālākās rīcības. Tautā tiek uzskatīts, ka pat visvieglākais cilvēka rokas pieskāriens liks putnu vecākiem pamest olas ligzdā vai atteikties no putnēnu tālākas audzināšanas. Amerikas Ornitologu savienības prezidents Frenks B. Gills skaidro, ka putni nemaz tik viegli nepamet savus mazuļus. Turklāt putniem ir samērā vāji attīstīti ožas centri smadzenēs un diez vai viņi var noteikt cilvēka smaržas paliekas pēc viegla pieskāriena.
Loģiski, ka šis mīts cilvēku apziņā tiek attiecināts arī uz dzīvnieku mazuļiem. Taču dzīvnieki izjūt saikni ar saviem pēcnācējiem un nepamet tos tik viegli, kā izriet no šī mīta, skaidro dzīvnieku aizsardzības organizācijas Humane Society of the United States savvaļas dzīvnieku glābšanas programmas direktore Laura Saimona. Dzīvnieki un putni pieņem savu mazuli atpakaļ, pat ja tas ir pabijis cilvēka rokās. Protams, ir ieteicams pēc iespējas izvairīties no šādiem kontaktiem, bet, ja tas nav iespējams, no pieskaršanās dzīvniekam nav jābaidās. Labāk ir droši to satvert un pārvietot, nekā riskēt savainot vai nomest zemē mazuli, kuru ir paredzēts glābt. Latvijas mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Ozoliņš norāda, ka šinī jautājumā nevar nedz pilnībā piekrist šim mītam, nedz atmest to. Pirmkārt, dzīvnieku mazuļus bez vajadzības aiztikt vienkārši nevajag. Nedrīkst mīņāties apkārt un mēģināt samīļot vai pabarot stirnu vai citu dzīvnieku pēcnācējus. Tas noteikti kaitēs viņu veselībai un var pat apdraudēt dzīvību. Lai arī mīts, ka cilvēka pieskāriens liks vecākiem atteikties no pēcnācēju audzināšanas, ir izdomājums, to vajadzētu uzturēt, uzsver J. Ozoliņš.
Zīdītājiem oža ir attīstīta labāk nekā putniem, un tie sajūt visai smalkas smaržas nianses. Turklāt katram cilvēkam ir savs ādas aromāts un raksturīgā svīšanas intensitāte. Un tomēr stirnas pieņem savus kazlēnus arī tad, ja cilvēks tiem ir pieskāries. Tikai jaunas un nepieredzējušas kazas, kurām ir pirmais vai otrais kazlēns, varētu uztvert cilvēka smaržas paliekas uz kazlēna ādas kā pietiekami nopietnu draudu pazīmi, lai pamestu kazlēnu. Taču tā notiek ļoti reti. J. Korpfs dalījās savos novērojumos. Pēc tam kad viņš bija pārnesis kazlēnu no zāles, kur tas bija paslēpts, uz laukmali, kaza esot atnākusi un aizvedusi kazlēnu sev līdzi. Katram stirnu mazulim ir sava unikāla balss, kuru kaza atpazīst. Ar smalkiem un salīdzinoši klusiem pīkstieniem viņš sauc mammu, un tā atrod mazuli, pat ja tas vairs neatrodas vietā, kur viņa to paslēpusi. Gadījumā ja nav iespējams izvairīties no pieskaršanās dzīvnieka mazulim, droši var ņemt viņu rokas vai, ja tas ir pietiekami apvēlies un stiprs, mēģināt to pavirzīt prom no lauka neaiztiekot. Uz jautājumu, vai ir nepieciešams savākt zāli un mēģināt ietīt tajā stirnēnu, lai izvairītos no pieskaršanās, J. Ozoliņš atbildēja, ka tas nav nepieciešams.
Līgatnes dabas taku zootehniķe Velga Vītola skaidro, ka labāk ir ievīstīt stirnas kazlēnu kādā auduma gabalā, bet tas nav kritiski svarīgi. Galvenais ir nebāzt viņu sasvīdušā azotē, nebučot un nebužināt, nesmidzināt ar pretodu līdzekļiem, vārdu sakot, censties atstāt pēc iespējas mazāk savas smaržas. Arī V. Vītola apstiprina, ka mītam par pieskaršanos ir praktiska nozīme. Tas tika izdomāts un iedzīvināts tieši tādēļ, lai pasargātu putnu un dzīvnieku mazuļus no cilvēku pārspīlētās mīlestības un vēlēšanās pieskarties. Vecāki pieņems mazuļus, un cilvēka smarža to nemainīs, bet ir pēc iespējas jāsamazina kontakts ar radībiņu. Ja stirnas kazlēns ir palicis laukā, kas jānopļauj, drīkst viņu ņemt rokās, panest gabaliņu tālāk un nolikt drošā vietā. To visu var darīt, tikai jāpieiet lietai saprātīgi, uzsver V. Vītola. Zootehniķe paskaidroja, ka stirnām atnešanās laiks ilgst no maija beigām līdz pat jūlija sākumam. Vasaras otrajā mēnesī kazlēni dzimst, bet reti. Starp citu, tie ir tie, kuriem otrā gada ragi ir pūkaini vēl jūlijā. Tie ir vēlie kazlēni, nevis ģenētiska dabas kļūda, kā domā daudzi mednieki. Pamatā stirnas atnesas jūnijā. Tādēļ siena pļaušanas laikā ir jārēķinās, ka vēl līdz mēneša beigām laukā var būt mazi, vārīgi un no lauktehnikas paglābties nespējīgi stirnu kazlēni.
