“Stipriniet latviešu valodu!” no sirds brīdina ukraiņu rakstniece Tamāra Horiha Zerņa 40
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gadu mijā Rīgā varēja sastapt ukraiņu rakstnieci Tamāru Horihu Zerņu, kuras romāns “Meitiņa” šobrīd tiek uzskatīts par labāko grāmatu, kas ataino 2014. gada Ukrainas un Krievijas kara sākumu Donbasā. Pagājušajā gadā ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirts Ukrainas augstākais apbalvojums kultūrā, Tarasa Ševčenko prēmija.
“Latvijas Avīze” visu kara laiku ir uzrunājusi Ukrainas aizstāvjus, tāpēc likās būtiski gadu iesākt, sarunājoties ar rakstnieci, kura tik precīzi sāpīgi spēj aprakstīt savas un citu sajūtas. Tamāra sarunā pauda, ka romāns ir teju dokumentāls stāstījums, aptuveni pusi no aprakstītā esot piedzīvojusi pati, pārējais dzirdēts līdzgaitnieku runās.
Sarunas iesākumā Tamāra fotografējās un visās bildēs smaidīja tik spēkpilni, itin kā Ukrainā pašlaik nebūtu ne kara, ne tā upuru. Jautāta, kas dod spēju smaidīt, rakstniece un žurnāliste teica, ka fotografēšanās brīdī iedomājoties par mūsu visu dzīvi pēc kara – cik laimīgi būsim, kad ienaidnieks būs patriekts, kad mājās atgriezīsies bēgļi un karavīri un kad visi kopā atjaunosim Ukrainu. “Tas būs laiks, kad beidzot būsim atbrīvojušies no Krievijas impērijas rēgiem, turklāt – arī Baltijas valstīs.”
Kā jutāties kara sākumā? Šeit pārdzīvojām, ka Ukraina nesaņēma pietiekamu ieroču atbalstu…
T. Horiha Zerņa: Kijiva bija gatava ielu kaujām, bijām sagatavojušies, ka notiks līdzīgi kā Staļingradā Otrā pasaules kara laikā. Visi vīrieši, kurus vien pazinu, apbruņojās un devās aizstāvēt Kijivu. Bombardēšana bija tik stipra, ka dzīvoklī gulta pārvietojās turpu šurpu, slīdēja metru pa labi, metru pa kreisi. Bombardēšanas viļņu ietekmē tas notika visu laiku, viss šūpojās. Bija sajūta, ka dzīvoju milzīga zvana vidū – no pastāvīgi klātesošās bombardēšanas skaņām galva trīcēja un drebēja. Tas likās gluži kā milzīga kravas vilciena nogruvums tieši pie galvas, visi staigājām puskurli. Tomēr vienlaikus sapratām, ka dzīvojam zem pasargāta debesjuma, sajutām, ka atrodamies aizsargātā pajumtē. Sapratām – kamēr vien paši aizsargājam savu pilsētu, valsts galvaspilsētai Kijivai nevar notikt kas slikts. Es to tiešām tā sajutu, bijām kā vairogi, kā pilsētas aizstāvji. Un tieši tāpēc mēs palikām Kijivā un neaizbraucām drošībā, neevakuējāmies, palikām kopā ar pilsētu. Vēlāk, jau pēc uzbrukuma galvaspilsētai, sarunājos ar citiem rakstniekiem, kuri dzīvo Harkivā, Mikolajivā, Odesā. Arī visur citur līdzīgi bija jutušies tie, kuri rada, strādā radošo darbu – rakstnieki, mākslinieki, mūziķi, aktieri un dziedātāji. Viņi nespēja aizbraukt, viņi palika, lai garīgi aizstāvētu savas pilsētas…
Vai spējāt rakstīt kauju laikā, vai spējat tagad?
Nespēju, man tas likās neiespējami. Zinu, ka daži gan kaut kā rakstīja, visvairāk dienasgrāmatas. Man bija tik ļoti bail, biju ļoti satraukta, emociju pārņemta. Bija bail ne tikai par pašu un bērniem, uztraucos arī par vīru. Visu laiku rokā turēju telefonu, gaidot, kad viņš dos kādu ziņu, ka ir dzīvs. Tā bija mokoša sajūta un pieredze.
Un viņš vēl joprojām atrodas frontē?
Jā. Kad atbrīvoja Kijivas apgabalu, devās uz dienvidiem, Hersonas virzienā, tad atbrīvoja Hersonu un tagad Svjatoslava vienība atrodas pie Bahmutas, tur pašlaik notiek vissmagākās kaujas. Mēs sazināmies laiku pa laikam, vīrs sūta īsziņas, stāstot par to, ko pieredz. Saprotu, ka to vīrieti, kuru kādreiz tik labi pazinu, nekad vairs neatgūšu. Viņš kļuvis cits cilvēks, ar citu pieredzi, ar citiem ieradumiem, pieredzējis tik daudz šausmu, izdzīvojis tik daudz, kara mēnešu laikā piedzīvotais atstājis dziļas rētas personībā. Droši vien pārvērtusies esmu arī es pati, un tad, kad satiksimies, mums būs jāsāk itin kā no sākuma. Katru dienu, ik minūti viņam jāpieņem drausmīgi lēmumi, tagad viņš kļuvis par vienības komandieri, kurš atbildīgs par savu vīru dzīvībām, tā ir atbildība, kas man būtu neizturama. Pirms kara mans vīrs Svjatoslavs Boiko bija mūziķis, vadīja folkgrupu “Широкий Лан”. Viņš bija labs mūziķis, bet tagad viņš ir karavīrs. Kopš februāra Svjatoslavu esmu satikusi tikai divreiz – pirmo reizi aprīlī, kad viņš atbrauca uz mūsu drauga dzejnieka Jurija Rufa bērēm.
Vai viņš karā piedalās kā brīvprātīgais jeb tika mobilizēts?
Brīvprātīgais. Karam sākoties, vīram viss jau bija sagatavots, mājās skapī glabājās pilns ekipējums – ierocis, bruņuveste, zābaki, pilnīgi viss nepieciešamais. Teju visi vīrieši, kurus pazinu personīgi, jau kara pirmajās dienās aizgāja armijā kā brīvprātīgie. Viņi bija tam gatavi, gaidot kara sākumu, jau mēnešiem skapjos stāvēja medicīnas piederumi, ekipējums. Zinājām, ka agrāk vai vēlāk iebrukums sāksies, par to nebija nekādu šaubu, vienīgais jautājums bija, cik ilgs laiks dots, lai tam sagatavotos. 2014. gadā likās, ka būs gads vai divi, atklājās, tie bija astoņi gadi.
Rietumos prezidentu Zelenski uzskata par neparasti drosmīgu valsts vadītāju, un ik pa brīdim pārsteidz, ka ukraiņi paši prezidentam pārmet zināmu nespēju. Vai nebūtu pareizāk vispirms izcīnīt kopējo uzvaru un pēc tam kārtot iekšējās nesaskaņas?
Tiešām – vissvarīgākā ir uzvara. Tagad, kara laikā, Ukrainā izbeigtas jebkādas opozīcijas manifestācijas vai citādi protesti. Protams, problēmas saglabājas, bet esam nolēmuši, ka tās jārisina pēc kara. Vislielākā problēma, protams, ir korupcija, tai seko šaubīgu personu apbalvojumi un paaugstinājumi dažādos amatos, kā arī novēlotas reformas. Esam vienojušies, ka visas šīs nopietnās problēmas tiks diskutētas un risinātas, bet pēc kara. Domāju, ka tad notiks arī jaunas vēlēšanas, tās būs smagas un karstas cīņas, gaismā parādīsies daudz apsūdzību. Šobrīd Ukrainā pat galvenais opozīcijas līderis Petro Porošenko publiski neiebilst prezidenta Zelenska lēmumiem, visa darbība fokusēta armijas atbalstam. Tā dara daudzi politiskie līderi, apzinoties, ka vissvarīgākā ir kopējā uzvara.
Vienlaikus saprotam, ka nevar ignorēt dažas bīstamas tendences, proti, nedrīkst pieļaut zināmas absolūtas varas izveidošanos. Mēs aizstāvēsim vārda brīvību, aizstāvēsim izteiksmes brīvību, brīvību jebkurā tās aspektā. Ja kāds centīsies ierobežot ukraiņus, centīsies aizliegt personīgā viedokļa izpausmes, grāmatas, sarunu brīvību, stingri iestāsimies pret šādiem ierobežojumiem, nepieļausim Ukrainā veidot jebkāda veida tirāniju neatkarīgi no tā, kurš no līderiem to varētu paust.
Tirānija ir ļoti spēcīgs vārds…
Mums ir labs piemērs – tas, kas notika Baltkrievijā; pieredzējām, kā, pateicoties vietējo iedzīvotāju tolerancei, no samērā maigiem, opozīcijas ignorētiem soļiem izauga ļaunuma režīms. Tā mēdz notikt – ja iesākumā par netaisnību klusē, tad tā pārņem varu. Baidāmies no šī piemēra, tādēļ nepieļausim kādai vienai personai pārņemt varu un tādējādi ierobežot ukraiņu brīvību.
Par Zelenski runājot – uzskatu, ka viņam izdevusies ļoti dramatiska, bet izcila karjera, viņa augšupejošais brīvais lidojums ir kas nebijis. Neskatoties uz dažām komunikācijas kļūdām, Zelenskis nodibinājis tiešām labas attiecības ar daudziem Rietumu līderiem, viņa runas ir būtiskas arī Ukrainas iedzīvotājiem. Turklāt jāņem vērā arī nepārtrauktā Krievijas apsūdzība, ka esam fašistu valsts, bet nekā nevar pārliecināt pasauli, ka tā varētu būt taisnība, jo mūsu demokrātiskā ceļā ievēlētais prezidents ir ebrejs. Arī man tas liekas ļoti būtisks aspekts, kas pierāda augsto tolerances līmeni sabiedrībā.
Iespējams, ka Ukrainai tiešām ir ļoti laimējies ar Zelenski kā šo laiku enerģiskāko politiķi, bet tas pats nav sakāms par visu viņa komandu. 2019. gada vēlēšanās Zelenska partija “Tautas kalps” Augstākajā radā ieguva vairākumu, bet tai ir tikai aptuveni tūkstoš biedru. Pašlaik gandrīz ikviens, kurš deklarēja, ka pieder šai partijai, ieguvis augstu statusu, kļuvis par valsts vai pašvaldību deputātu, viņu rokās ir izpildvara. Lielākajai daļai nav iepriekšējas valsts, valdības vai pašvaldību darba pieredzes, par viņiem sabiedrībā nekas nav zināms, un tagad, pēc iebrukuma, atklājas, ka okupētajās Hersonas, Harkivas un Zaporižjas teritorijās tieši starp partijas biedriem un atbalstītājiem ir vislielākais kolaborantu un nodevēju skaits. Nezinu, kāpēc tā noticis. Iespējams, šiem cilvēkiem pietrūkst stingras ideoloģiskās nostājas un, tā kā viņu līdzšinējā pieredze galvenokārt bijusi biznesā, viņi padodas tam, kuram stingrāka roka, – ja tas ukrainis, tad ukrainim, ja krievs, tad krievam. Šādiem cilvēkiem nevajadzētu atrasties Ukrainas politiskajā vidē, turklāt tās elitē un vēl jo vairāk laikā, kad mazs karš pārvērties par lielu karu.
Opozīcijas pienākums ir novērst šādu personu atrašanos valdības un pašvaldību posteņos. Turklāt, cik vien man zināms, atbrīvotajos reģionos arī valsts oficiālie izmeklēšanas dienesti veic efektīvu un kārtīgu darbu attiecībā uz kolaborantiem.
Grāmatā “Meitiņa” aprakstāt, kā vienā pašā Doneckas daudzstāvu mājas kāpņu telpā var dzīvot abu karojošo pušu atbalstītāji…
Šobrīd Ukraina ir tik vienota kā vēl nekad. Daļēji tas izskaidrojams ar milzīgo iedzīvotāju pārvietošanos, milzīgi cilvēku viļņi no valsts dienvidiem un austrumiem nokļuva valsts rietumos. Beidzot cilvēki satikās, iepazina viens otru un kļuva par sabiedrotajiem. Ukraiņi ir mainījušies, izvērtējuši savas saiknes ar krievu valodu un vēsturi. Zinu daudzus, kuri izmetuši krievu grāmatas, Krievijas televīziju un apņēmušies runāt tikai ukrainiski. Piemēram, vadīju tiešsaistes kursus, kas bija domāti ukraiņiem, kuri agrāk sadzīvē lietojuši krievu valodu. Katru mēnesi tos klausījās aptuveni 30 tūkstoši. To pieredzu arī savā “Facebook” lapā, vēl pirms gada aptuveni puse komentāru bija krievu valodā, tagad šī attiecība ir aptuveni deviņi pret vienu, tie visi ir mūsu cilvēki, kuri lietoja krievu valodu. Arī tas ir protesta veids; veids, kā stiprināt valsti. Valoda ir svarīga, un krievu valodas lietošana spodrina Krievijas ieročus. Par to brīdinu arī latviešus – cik vien spējat, stipriniet latviešu valodu!
