Vija Beinerte: Stiprie vārdi 53
Katru rītu es sāku ar lūgsnu, bet lūgsnu – ar pateicību. Ar pateicību par visu, kas man ir dots, un arī par to, kas ir ņemts. Jo tas, kas šodien šķiet zaudējums, rīt var izrādīties vislielākais ieguvums. Tāpēc jau labu laiku cenšos nedot Dievam padomus. Lūgsna ir vajadzīga ne jau Viņam, lai zinātu, ko es gribu, bet man, lai saprastu, kāds ir Viņa nodoms.
Taču šoreiz gribu runāt ne tik daudz par lūgsnu, cik par pateicību. Par prasmi un vēlmi pateikt paldies.
Pagājušā gadsimta 70. gados bija parasts bērnus kritizēt – gan bijušās PSRS teritorijā, gan arī daudzviet Rietumos. Kopš 90. gadiem bērnam tiek stāstīts, ka viņš ir pats labākais, izcilākais, pārākais. Abas šīs tendences ir vienlīdz nelāgas. Bērna veikums ir jānovērtē, taču jāslavē bērns ir tikai tad, ja patiešām izdarīts kas īpašs – piemēram, viņš ir iedevis draugam savu mīļāko rotaļlietu vai padalījies ar kādu gardumu. Tomēr ir lieta, ko nedrīkst aizmirst nekad: bērnam vienmēr ir jāpasaka paldies. Par pacietību, par vēlmi palīdzēt, par prieku, kas dāvāts.
Galvenais iemesls, kāpēc Savienotajās Valstīs cilvēki aiziet no darba, ir tas, ka viņi nejūtas novērtēti. Runa ir nevis par naudu, bet par emocijām. Latvijā līdzīgi pētījumi nav veikti, tomēr skaidrs ir viens: atzinība vai tās trūkums ietekmē mūsu labsajūtu un darba spējas.
Bet ko darīt, ja tomēr ir jāšķiras – no priekšnieka, drauga vai mīļotā? Arī te galvenais ir pateikt paldies – kaut vai par pieredzi, ko esi ieguvis. Ja vēlies ar kādu palikt kopā, ir vērts pārrunāt visu, kas mulsina, kaitina, tracina. Taču, ja esi nolēmis šķirties, muļķīgākais un bezjēdzīgākais būtu izvirzīt otram pretenzijas. Tādā brīdī ir jāpasaka paldies par visu labo, kas bijis. Bet, ja tev šķiet, ka nekā laba nav bijis, padomā, kas esi tu pats, ja šādās attiecībās spēji ielaisties.
Zinātnieki jau ilgāku laiku pētī ūdens molekulārās struktūras. Kādā no eksperimentiem divās kolbās iepildīja krāna ūdeni: vienu kolbu atstāja laboratorijā, bet otru aiznesa uz dievnamu, kur šis ūdens tika svētīts ar lūgsnu. Abas kolbas ievietoja saldētavā un pēc tam caur mikroskopu nofotografēja sasalušo kristālu struktūras. Lai arī ūdens ķīmiskais sastāvs bija viens un tas pats, tā molekulārā struktūra atšķīrās. Pirmajā bija haotisks, tumšs traips, turpretim svētītā ūdens molekulārā struktūra veidoja skaistu simetrisku sešstūri – gaišu un dzidru. Fizika, ķīmija un bioloģija var fiksēt šos faktus, taču pagaidām nespēj tos izskaidrot. Skaidrs ir viens: mācība noturēt īsu pateicības lūgsnu pirms maltītes ir gudra un nepieciešama.
Tomēr arī tas vēl nav viss. Ūdens struktūru harmonizē ne vien lūgsna un mūzika, bet arī vārdi. Zini, kuri vārdi ir visiedarbīgākie? Mīlestība un pateicība.
Paldies, ka lasi šīs rindas! Lai mīlestība sargā, svētī un vada Tevi un visus, kas Tev tuvi un dārgi!
