Vienu no vecākajām Mērsraga zvejnieku mājām Gunārs Ozols saglabājis kā muzeju 2
Bija laiks, kad Mērsragā katru ģimeni un tās īpašumu sargāja sava zīme. Kādam tas bija Jumis, citam – Laimas slotiņa, Auseklis vai cits senais latvju raksts. Par namu, kuru mērsradznieks Gunārs Ozols pirms trīsdesmit gadiem mantoja no netālās kaimiņienes Alvīnes Jankevicas, jau divus gadsimtus vai pat ilgāk gādājusi Dieva zīme. Attēlota kā trijstūris, tā redzama uz daudziem priekšmetiem, sākot no zvejnieku rīkiem līdz pat sadzīves piederumiem. Zirga pakavā iekalta, dzimtas zīme gādāja, ka garnadžiem kopā ar bērīti ceļš būs īss – pēc nospieduma ātri vien tos varēs sadzīt rokā. Seno rakstu valoda un spēks rosināja Gunāru savu mantojumu nepārbūvēt ērtākai dzīvei, bet veidot kā Priedes muzeju, kas stāsta par latviešu zvejnieku dzīves vēsturi.
Jūrā gāja stipri vīri
Pēc vētras nakts Mērsragā vēl nav atjaunota elektrība – zvejnieku nama pāris istabas palīdz izgaismot vien mazo lodziņu rūtis, bet ķēķi – plīts uguns. Kad brauc viesi, Gunārs to iekurina ne tikai omulības un siltuma labad. “Jauniešu grupās taču ir arī tādi, kas nav redzējuši, kā plīts kuras, kā deg petrolejas lampa,” nosaka saimnieks un lūko pēc sērkociņiem, lai arī “Viensētu stāstu” veidotāju ciemošanās reizē aizdegtu vienu no viņa kolekcijas gaismekļiem. Latvieši izsenis zinājuši, kā taupīt – muzeja saimnieks rāda lampu ar divām daktīm jeb degļiem: dedzina pēc vajadzības mazāko vai lielāko, spilgtākai gaismai var pat abus reizē. Ar petroleju kurināma arī neliela krāsniņa bez dūmeņa – Gunārs to sauc par kamīnu. Gluži kā mūsdienu elektriskais sildītājs tā novietojama jebkurā telpā, joprojām darbojas, taču petrolejai vairs neesot tā kvalitāte kā kādreiz. Par daudz ķīmisku piejaukumu – kad nodzēš, nejauki smako, nosaka Gunārs. Pirms elektrība bija ienākusi mājokļos, izmantoja arī karbīda un gāzlampas, kas dega tik spoži kā četri simti sveču, viņa ekspozīcijā apskatāmi arī šādi gaismekļi.
Arī viena no vecākajām muzeja lietām saistīta ar gaismošanu – saimnieks rāda koka kātā iestiprinātu metāla konstrukciju, kuru senos laikos izmantoja jūrā braucēji. “Te ievietoja sveķ- malku, aizdedzināja uguni un novietoja buriniekam priekšgalā, lai var doties jūrā,” viņš skaidro un piebilst, ka šī manta tāpat kā daudzi citi priekšmeti nākusi mantojumā līdz ar māju.
Priedes muzeja lielākā bagātība – zvejnieku saimes darba un sadzīves rīki. “Tīklus pamatā auda un lāpīja bērni un sievietes, saimniekam tādiem darbiem nebija laika, viņš vasarā zvejoja, ziemā gāja uz mežu pēc malkas,” Gunārs pacilā tīklu no smalkiem linu diegiem. “Izskatās kā fabrikā austs, tik vienādas acis, taču tīklus darināja ar šī dēlīša un saivas palīdzību,” stāsta saimnieks – zvejnieka dzīve viņam labi zināma no bērnu dienām, jo paša tēvs zvejojis zivis un nodarbojies ar laivu būvniecību.
“Šis bija mājas galvenais instruments – žebērklis, ar ko dūra zivis,” mūsdienās aizliegtu zvejas rīku no sava krājuma izvelk saimnieks. Šodien arī neesot ko durt – zuši Mērsragā vairs nenāk. Gunāram vēl atmiņā laiks, kad viņa tēvs tos ķēris uz naktsāķiem, reizēm izmetis pat piecsimt uz vienas makšķeres, par ēsmu liekot gabalos sagrieztas reņģes – šaipusē to sauca par kumasiem. Veiksmes gadījumā vienā reizē varēja izvilkt simts zušus. Tagad par šo gardumu var tikai sapņot – šovasar pašu mājās pāris reizes labi ja pa kādai butei nokūpinājuši. Naktsāķu parikte apskatāma līdzās linu zvejas tīkliem ar visiem pludiņiem un gremdēm. Uz pludiņiem, tāpat kā daudzām citām muzejlietām, redzama īpašuma zīme.
Muzeja saimnieks nav aprobežojies tikai ar mantojumā iegūtiem priekšmetiem – viņa krājumā daudzu Mērsraga zvejniekdzimtu relikvijas, kas lielākoties saņemtas kā dāvinājums. No kaimiņiem Celmiem dabūta šļute jeb cirvis, ar ko cirta baļķus un guļbūves, Frīdmaņu linu ķemme ar Jumja zīmi, rekrūšu soma no Kārkliņiem – jauni vīrieši ar to devās cara armijā dienestā uz divdesmit pieciem gadiem, paskaidro Gunārs. Tepat arī šīs mājas jūrnieku “koferi” – divas pamatīgas koka lādes. “Kad jauns cilvēks gribēja braukt jūrā, uztaisīja šādu lādi, salika savas lietiņas un kāpa uz kuģa. Bet kapteinis vēroja, vai viņam, to stiepjot, neļodzās kājas.” Toreiz uz jūras vajadzēja stiprus cilvēkus, nosaka saimnieks un piebilst, ka arī lietas mūsu senči taisīja pamatīgas, lai kalpo ilgi un glītas no skata.
Jaunie aug citādi
Gunārs pats vairs zivis nezvejo – gadi un arī veselība neļauj. Jūrā gājis līdzi tēvam kopš bērnu dienām, vēlāk izmācījies par kuģa mehāniķi un sācis braukt piekrastes un līča zvejā. Uz lieliem kuģiem nav ticis, jo tēvs Otrā pasaules kara laikā dienējis latviešu leģionā. “Mums bija tīkli, zivis, un ar tām vajadzēja darboties – ķidāt, žāvēt, sālīt. Šodien jaunie aug citādāk,” nospriež Priedes muzeja saimnieks. Redz, Mārtiņš nemaz nezina, kas ir sālīta zivs, viņš nosmej par savu mazdēlu, kas tikko ieradies Mērsragā paciemoties. Pusgadu dažādos brīvprātīgo projektu darbos sabijis ārzemēs, tagad gatavojas arhitektūras studijām Dānijā. Otrs mazdēls Pēteris dien Latvijas armijas militārajā policijā, bet mazmeita Elizabete studē Rīgā sabiedriskās attiecības. Mērsragā saimnieko Gunārs ar sievu Viju, dēls Ēriks strādā dažādus celtniecības darbus, bet vedekla Lilita – vietējā bērnudārzā par audzinātāju. Katram sava māja un rūpes.
Kādreiz ikvienā zvejnieku sētā ne tikai gādāja par zivju zveju, bet turēja arī zirgu, govi, cūkas, apstrādāja zemi, sēja rudzus un audzēja kartupeļus. Gunārs savu vecāku mājās atradis ar roku griežamās dzirnas, kur maluši graudus. Kolhoza laikam sākoties, viņa tēvs Alberts Ozols ķēries pie laivu taisīšanas. Pirmā izgatavota pašu sētā Mērsraga kolhoza “Pirmais maijs” vajadzībai. Sākumā būvētas ap divdesmit pēdu jeb līdz sešiem septiņiem metriem garas, vēlāk arī piecpadsmitmetrīgas “motorenes”. Savā mūžā Gunāra tēvs uzbūvējis ap trīs simti laivu mērsradzniekiem, kaimiņiem Rojā, Engurē un arī Rīgā.
Mūsdienās šaipusē viss ir citādi, nosaka Gunārs – govis Mērsragā vairs netur un ar zvejniecību nodarbojas vien daži piekrastes zvejnieki. “Zvejas kuģu nav, ir tikai uz pirkstiem saskaitāmas mazās zvejnieku laiviņas, kur zvejo ar tīkliem un murdiem. Un nav to zivju kā kādreiz – iemet tīklu, pilna kaste, šodien – div‘ trīs lestītes,” novada dzīvi uzzīmē Gunārs, ar lestītēm domājot butes. Mērsragā darbojas saldētava un divi zivju apstrādes cehi, kur žāvē zivis un taisa konservus no ievestām zivīm. Taču osta galvenokārt kalpo kā pārkraušanas vieta citām kravām – kokam, šķembām, vecam asfaltam.
Kas atliek pensionētam zvejniekam, ja sarūk zvejniecība un iet mazumā zivju bari – vismaz jāsaglabā vēstures liecības. Visa Gunāra enerģija aiziet Priedes muzejam – gadā te paviesojas ap pusotru divi tūkstoši apmeklētāju no Latvijas un svešām zemēm. Ir ko norauties. Saimnieks gādā par ciemiņiem, ēku un krājumu, sieva sakopj dārzu. Vētras dēļ nu abiem būs darbs pāris nedēļām, tikai rudens rozei puķu dobē pie muzeja mājas tā nav traucējusi uzziedēt cēliem, baltiem ziediem.
Raidījumu par Mērsraga novada Priedes muzeju klausieties Latvijas Radio 1. programmā sestdien, 9. novembrī, plkst. 16.05. Atkārtojums 16. novembrī plkst. 6.03.
