Insulīna injicēšana skolas tualetē, redzes zudums, mūsdienu ārstēšana. Kristas diabēta pieredze 0
Ar stāsta varoni satikāmies nejauši un uzreiz jutām saikni – abas esam Kristas, un abām I tipa cukura diabēts. Mana četru gadu pieredze gan nav salīdzināma ar Kristas Teivānes neticamo stāstu par veselības līkločiem, ar diabētu sadzīvojot jau 28 gadus. Šis ir atklāts un personīgs stāsts par neveselīgu jaunības maksimālismu, medicīnas un jaunas sievietes izpratni par neārstējamo slimību un mūžīgo spēku, cīnoties ar neiedomājamām komplikācijām un pagātnē pieļautām kļūdām, lai šodien varētu skaļi atzīt – “man ir diabēts, bet esmu laimīga un varu visu”.
Krista ir izaugusi uz skatuves. No agras bērnības līdz pat 15 gadu vecumam dziedāja latviešu populārākajā bērnu ansamblī Dzeguzīte, katru nedēļu koncertējot, ceļojot un esot nemitīgā kustībā. Laimīgs un enerģisks bērns. “Tajā vecumā neaptvēru un nespēju novērtēt visu piedzīvoto – braucām gan uz Krieviju, gan Ameriku, piemēram, kopā ar Laimu Vaikuli un Raimondu Paulu. Nākamajā dienā pēc Madonnas koncerta uzstājāmies Ņujorkā, Medisonskvērgārdenā, kas ir trešā pieprasītākā arēna pasaulē. Tas ir neticami!” atceras Krista.
Reiz, Latvijas Televīzijā filmējot kārtējo koncerta ierakstu, toreiz septiņus gadus vecā meitene, kā jau bērns, skraidīja pa gaiteņiem, rotaļājās ar draugiem un, netīšām saskrienoties ar kādu puiku, guva smadzeņu satricinājumu. Pēc nedēļas galva vairs nesāpēja, tomēr meitene strauji nokritās svarā, nevarēja neko ieēst, visu laiku tikai dzēra ūdeni. Tolaik internets nebija pieejams, vecāki paši nevarēja meklēt iemeslu bērna uzvedībai, uztraukušies viņu meitu aizveda uz slimnīcu pārbaudīties. Pāris nedēļu vēlāk sekoja diagnoze – I tipa diabēts.
Diabēts 90. gados – mīkla arī ārstiem
“Ārsti bija šokā, jo man cukura līmenis bija tik augsts, ka jau sen bija jāiekrīt diabētiskajā komā, bet es lēkāju pa gultām un skraidīju pa garajiem slimnīcas gaiteņiem,” viņa smejas un atzīst, ka vecākiem gan smaids sejā ātri vien pazudis.
Tēvs, kā jau ģimenes galva, turējies braši, bet mamma nemitīgi raudājusi un pārdzīvojusi.
Bija 1990. gads, tikko izkāpuši no Padomju Savienības, bet nekas daudz jau nebija mainījies, vismaz medicīnā ne. Krista atceras, ka vecāki slimību izzināja mājās, grāmatu plauktos atrodamajās enciklopēdijās. Pieejamā informācija par diabētu bija niecīga ne vien sabiedrībai, bet arī pašiem ārstiem.
“Tagad uzsver, ka jābūt aktīvam, jāsporto, pilnvērtīgi jādzīvo, bet toreiz ārsti man neļāva ne sportot, ne ēst, tikai mājās sēdēt un tamborēt,” viņa skaidro un piebilst – nevar iedomāties, ko diabēta slimniekiem ieteica vēl gadus desmit, divdesmit pirms tam.
“Tās ir divas dažādas slimības – toreiz un mūsdienās. Tagad 99% diabēta slimnieku iespējams izvairīties no visām vēlīnajām komplikācijām un dzīvot kvalitatīvi,” teic Krista.
Salīdzinājumam – tagad diabēta slimniekam vienmēr līdzi ir insulīna šļirce, ko var lietot mēnesi, kā arī glikometrs un teststrēmeles, ar ko mērīt cukura līmeni jebkurā vietā un laikā. Pirms gandrīz 30 gadiem insulīnu injicēja ar vienreizējām šļircēm un cukura līmeni varēja pārbaudīt vien slimnīcā. Ar paziņu palīdzību Kristas īpašumā nonākušas pirmās teststrēmeles no Amerikas, tās lietotas reizi nedēļā, bet pārsvarā viņa dzīvojusi, vadoties pēc sajūtām.
Kauns un melošana vecākiem
Paļauties uz meitas sajūtām vecākiem bija emocionāli grūti. Ko nozīmē, ja bērns atbild, ka jūtas labi, kaut ir slikti. “Pirmajā klasē es nemācēju izskaidrot savu pašsajūtu. Katru reizi, kad sportoju, kad dziedāju uz skatuves un braucu koncertēt, vecākiem tā bija elle,” stāsta Krista. Viņa pati gan jutusies labi, un diabēts bija pēdējais, par ko meitene domāja. Pusaudzes gados Krista mācījās Ķekavas vidusskolā, pēc tam Ziemeļvalstu ģimnāzijā Rīgā, kur neviens par viņas veselības stāvokli neko nezināja.
“Man bija kauns, domāju, ka esmu citāda.
Ja kāds uzzinās, smiesies, tāpēc vienmēr gāju uz tualeti špricēties, pasarg’ Dievs, lai neviens neierauga! Es domāju, ka tas mani padara par sliktāku cilvēku,” viņa atceras.
Starp mācībām, pirmajām simpātijām un starpbrīžu kņadu ne vienmēr atlika laika skriet uz tualeti iešļircināt insulīnu. Vecāki pretēji Kristai par meitas veselību uztraucās un vienai no pirmajām skolā iegādājās mobilo telefonu, lai jebkurā brīdī meitu varētu sazvanīt un pavaicāt, vai injicējusi insulīnu. “Es bieži meloju,” Krista atzīst.
Slikta pašsajūta bija ikdienas norma
Pēc vidusskolas beigšanas jauniete sāka strādāt, mācīties un ceļot, dzīvesritms nepierima. “Tolaik manī laikam vēl joprojām bija tas spīts – ja man ir diabēts, tad jāpierāda, ka varu piecas reizes vairāk nekā vesels cilvēks,” viņa atceras.
Vecāki bija stāstījuši par diabēta komplikācijām, bet Krista uzskatīja, ka tas neattiecas uz viņu, ar viņu viss būs kārtībā. Sekoja mācības Zviedrijā. Krista pirmo reizi palika viena. Viņai nemitīgi bija bailes iekrist hipoglikēmiskajā komā. Kaut gan toreiz jau teststrēmeles bija daudz vieglāk pieejamas un cukura līmeni ikdienā varēja pārbaudīt kaut desmit reižu, Krista to nedarīja.
“Lai nepakristu starp citiem studentiem lekcijā vai ballītē, apzināti turēju paaugstinātu glikēmijas līmeni ar domu – jā, es jūtos sliktāk, man ir slikta dūša, bezspēks, bet vismaz nav bail paģībt. Slikto pašsajūtu ar laiku sāku uztvert kā normālu stāvokli. Man ir slikti, tā tas vienkārši ir,” viņa atceras.
Kad Krista atgriezās no Zviedrijas, vecāki mudināja pārbaudīt veselību, jo pāris gadu tas nebija darīts. Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Krista pirmo reizi satikās ar, kā pati sauc, savu doktori Hausu (seriāla varonis doktors Hauss, ko dēvē par medicīnas ģēniju – red.) – Ilzi Konrādi. Ārste, apskatot divdesmitgadnieces analīzes, teica, ka pienācis pēdējais brīdis domāt par savu veselību. Galvenais uzdevums – samazināt vidējo cukura līmeni. Krista sabijās, uztvēra endokrinoloģes teikto pārspīlēti un, 20 reižu dienā mērot cukura līmeni, to trīs mēnešos samazināja līdz minimumam. Neklausot ārstes padomam, ka glikozes līmenis jāsamazina pakāpeniski un lēnām, pirmās, kas cieta, bija Kristas acis.
Zaudēta redze un dzīve slimnīcā
Aptuveni trīs mēnešus pēc endokrinoloģes apmeklējuma Krista pamodās un saprata, ka ar vienu aci vairs neredz. Nebija pazudis asums, bet radusies sajūta, kā skatoties greizajos spoguļos, – vienā acī visi leņķi šķelti, otra neredz nemaz… Pārbijusies viņa aizbrauca uz tuvāko acu centru, kur jaunieti informēja, ka viņai ir reta acu slimība, kas parasti parādās 80 gadu vecumā un tādēļ to neārstē – būs jāiemācās sadzīvot ar jauno redzi. Saņēmusi tik izsmeļošu atbildi, meitene domāja, ka dzīve ir beigusies: nevar ne lasīt, ne rakstīt, ne braukt ar mašīnu. Kristai gan nebija laika krist panikā, jo tūlīt sākās lekcijas.
Uzlikusi acs apsēju kā pirātam laupītājam, sakoda zobus un devās uz universitāti.
Atkārtoti mēģinot meklēt redzes zuduma cēloni, jauniete devās pie savas endokrinoloģes, kura iepriekšējo ārstu diagnozi nepieņēma: “Tas noteikti ir saistīts ar diabētu.” Kristai atklāja diabētisku makulopātiju, kas nozīmē, ka viņai acs tīklenē bija tūska, kas to deformē. Tas izskaidroja greizo spoguļu redzi. Ārste paskaidroja, ka tūska var uzsūkties un redze atgriezties, bet nav zināms, kad tas var notikt. Iespējams, pēc pieciem mēnešiem, trim gadiem vai varbūt vispār nekad.
Redzes problēmām sekoja retinopātija, tas nozīmē, ka paaugstināta cukura līmeņa dēļ plīst smalkākie acs tīklenes asinsvadi. Organisms cīnoties ar laiku rada jaunus asinsvadus, kas plīst līdz ar glikozes līmeņa svārstībām, ietekmējot redzi.
Krista joprojām vairākas reizes gadā dodas piededzināt asinsvadus, kas veidojas no jauna. Toreiz gan redzi atgūt palīdzēja šausmu filmu cienīga procedūra. Aiz acābola ar lielu adatu tika injicētas stipras zāles, kas samazināja tūsku. “Sešus mēnešus man puse sejas bija zila, imunitāte novārdzināta. Kopš tā laika uz slimnīcu devos arvien biežāk,” viņa atceras.
Katru reizi, kad Kristu izrakstīja pēc kārtējās ārstēšanās, diagnozei sekoja piebilde: nespecifiski. Paaugstinātais cukura līmenis daudzo gadu laikā bija tā novājinājis organismu, ka sāka veidoties haotisks slimību vilnis, piemēram, čūlainais kolīts, kura dēļ Krista sešus mēnešus dzēra steroīdus. Izār-stējusi to, sekoja šķidruma uzkrāšanās vēderā, kas slaidajai jaunietei lika izskatīties pēc grūtnieces. Tad vēl neizprotami augoņi uz rokām, vizīte ķirurģiskajā nodaļā, pēc pāris mēnešiem intensīvajā… Tā dzimšanas dienas, Ziemassvētki un citi godi tika atzīmēti vien slimnīcas gultā.
Eksperimentāla transplantācija vienīgajai Baltijā
Turpmāko astoņu gadu laikā Krista strauji zaudēja darbspējas, nepārtraukti jutās slikti, bet savā maksimālismā nepadevās. Kad neārstējās slimnīcā, strādāja, mācījās un neļāva sev ne mirkli apstāties, lai gan iekšēji bruka kopā. “Redze pamazām atgriezās, bet tam sekoja visas iespējamās diabēta komplikācijas: neiropātija, polineiropātija, kardiopātija, retinopātija un visas pārējās pātijas,” viņa stāsta. Papētot slimnīcas izrakstus, var nodomāt, ka tie pieder cilvēkam, kas atrodas uz nāves gultas.
Kristai bija Zviedrijas identifikācijas dokumenti, kas ļāva medicīnisku palīdzību saņemt arī tur. 2008. gadā kopā ar savu endokrinoloģi sāka regulāri doties ārpus Latvijas. “Zviedrija ir celmlauzis medicīnā, soli priekšā ar eksperimentālajām metodēm. Tās ir pārbaudītas, tomēr inovatīvas, un nav zināms, kas ar pacientiem notiks pēc 10 vai 20 gadiem.”
Viņa veiksmīgi atbilda visiem nepieciešamajiem kritērijiem, lai varētu veikt aizkuņģa dziedzera beta šūnu transplantāciju aknās – bija pietiekami jauna, lai spētu pārdzīvot operāciju, viņai bija pietiekami ilgs slimības stāžs un visas iespējamās komplikācijas. “Es biju perfekta kandidāte! Līdz 2014. gadam regulāri braucu uz Zviedriju, un tad Ziemassvētku laikā saņēmu liktenīgo zvanu – ir atrasts donors!
Biju 36. cilvēks Skandināvijā un vienīgais Baltijā, kam veikta šāda eksperimentāla beta šūnu transplantācija,” stāsta Krista.
Nākamais pusgads bija smags – ne transplantācijas, bet gan imūnsupresantu jeb spēcīgo medikamentu dēļ, kas jādzer pēc operācijas. Tie novājināja imunitāti, un Krista bija pakļauta dažādām slimībām. Katru dienu bija jādzer 50 dažādu tablešu un antibiotikas, lai organisms spētu atgūties pēc pārdzīvotā.
Pirmos trīs mēnešus Krista visu laiku vēma, strauji nokritās svarā un baidījās, ka izdarījusi nepareizo izvēli, jo bija vēl grūtāk. Tolaik lielākais balsts un spēka avots bija ģimene un draugs Jānis. Viņš visu diennakti bija kopā ar Kristu, stāstot anekdotes, muļķīgus jokus un jebkādā veidā uzmundrinot.
Pieredze iedvesmo biedrības izveidei
Gandrīz gadu pēc operācijas Krista sāka atgūties. “Es vairāk nekā 20 gadus nerūpējos par savu glikozes līmeni, par komplikācijām, un tā bija mana pēdējā iespēja, kas varēja beigties visādi. Operācijas dēļ man jālieto ārkārtīgi smagi medikamenti, tomēr svarīgākais – esmu dzīva. Justies labi – es to esmu iemācījusies tikai tagad,” ar prieku stāsta Krista.
Nu viņai līdz mūža galam jādzer ļoti daudz zāļu, un operācija nav viņu atbrīvojusi no diabēta, tik un tā vajag injicēt insulīnu. Tomēr dzīves kvalitāte ir uzlabojusies, un daudz vieglāk ikdienā izciest un kontrolēt komplikācijas.
Patlaban Krista pilnībā ir atguvusi darbspējas un nevar salīdzināt ar veselības stāvokli pirms desmit gadiem.
Tolaik viņa bija pusdzīva un nevarēja pa kāpnēm uzkāpt, bet tagad mācās divās augstskolās, strādā, raksta grāmatu, uzstājas ar lekcijām un vada savu diabēta biedrību.
“Katram cilvēkam pienāk misijas apziņas brīdis. Man 2016. gadā tā bija savas biedrības Latvijas Diabēta centrs dibināšana,” viņa stāsta. Pērn Pasaules diabēta dienā biedrība sāka sociālo eks-perimentu Stiprāks par diabētu. TV žurnāliste Kristīne Garklāva, radio personība Magnuss Eriņš un komiķis Edgars Bāliņš iejutās diabēta slimnieka ādā, cīnoties ar šīs slimības izraisītām diskomforta situācijām, mērot cukura līmeni un informējot sabiedrību, savukārt skatuves mākslinieks Nauris Brikmanis tēloja diabētu, traucējot ikdienu pārējiem trim eksperimenta dalībniekiem.
“Kad es saslimu, par diabētu nebija informācijas, bet tagad mītu un stereotipu radies pārāk daudz. Šodien es vairs nekaunos no savas slimības un par to runāju skaļi. Es gribu parādīt, ka arī ar diabētu var dzīvot ar pilnu krūti un sasniegt visu, ko vēlas. Darīšu visu, lai nevienam citam nekad nebūtu jāiziet cauri tai ellei, kam izgāju es. Ja varu palīdzēt kaut vai vienam cilvēkam ar padomu, pieredzi un atbalstu, tad manai slimībai ir bijusi jēga,” ar smaidu sejā saka Krista. Viņa patiesi izvēlējusies savai kampaņai atbilstīgāko nosaukumu, jo ir pierādījusi, ka ir stiprāka par diabētu.
