Kāzas bez klātiem galdiem, sapnī redzētais meitas vārds. Talsenieku Elīnas un Edgara mīlestības stāsts 20
Dagnija Millere-Balandīna, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Talsenieki – dzīvesbiedri Elīna Lāce (38) un Edgars Lācis (32) – kopā ir jau 12 gadus. Viņi uzskata, ka laulība un ģimenes dzīve ir kā skola, kam jāiet cauri katru dienu. Elīnai vairāk ir neatkarīga kaķa daba, tādējādi vajag daudz vienatnes un brīvības, bet Edgars, kā viņš pats smaidot saka, ir ar suņa dabu:
“Jā, es mēdzu apvainoties, kad Elīna vēlas mieru un vienatni. Taču vissvarīgākais ģimenes dzīvē tomēr ir prast nenovērsties no otra, spēt pārkāpt pāri savām vajadzībām, vienlaikus prast sevi un savas vajadzības nenolikt malā pavisam. Sanāk gluži vai neiespējamā misija? Bet ar Dievpalīgu jau nekas nav neiespējams!”
Šā gada 20. augustā Elīna un Edgars svinēs desmito kāzu jubileju. Tā kā abi dvēselē ir īsti mākslinieki, ikdienas pienākumu gūzmā viņiem sanāk būt gluži kā Imanta Ziedoņa viedajos vārdos: “Mīlestība – divu jāņtārpiņu kompromiss”. Abi vēlas spīdēt, bet vienam allaž jāspēj to darīt mazāk vai paciesties, līdz otrs dod vietu.
“Man bija bail no attiecībām”
Piecpadsmit gadus Elīna aizrautīgi darbojās laikrakstā “Talsu Vēstis”, līdz pirms kāda laika aizgāja no darba, lai vairāk veltītu sevi ģimenei un rakstniecībai. Pagaidām tapuši divi romāni: “Tas brīdis, kad…” un “Taurenis vēderā”.
Bet Edgars joprojām strādā “Talsu Vēstīs” kā maketētājs un fotogrāfs. Šķiet, arī iepazinušies viņi būs turpat, taču, nē! Tas notika svētceļojumā.
Elīna: “Edgars tajā devās kopā ar Talsu Romas katoļu draudzi, bet es dažas dienas pievienojos kā žurnāliste. Edgaru pamanīju, jo viņš bija ne vien simpātisks, bet arī noslēpumains.
Nerunāja visādas blēņas, lai man iepatiktos, bet drīzāk ar attieksmi un rīcību parādīja, ka ir mani pamanījis.
Šķērslis šķita vienīgi mūsu vecumu starpība. Ierasti taču, ka vīrietis ir vecāks. Tomēr draugi, ar kuriem par to runāju, pārliecināja mani, ka tam nevajadzētu būt šķērslim, un labi vien, ka tā!”
Viss notika salīdzinoši ātri. Jūlija beigās svētceļojuma laikā abi iepazinās, tam sekoja intensīva sarakste, un jau septembrī viņi kļuva par pāri. Vienīgā “taustīšanās” esot bijusi, kad Elīna sarakstē atzinās, ka viņai ir bail no attiecībām.
Tad Edgars sajuties kā nolemtībā, jo domāja, ka nekas tālāk neturpināsies. Elīna atklāj: “Bail bija tāpēc, ka esmu augusi bez tēva. Joprojām izjūtu sekas tam, ka man ģimenē nav bijusi iespēja vērot pāra ikdienas attiecības, kāpumus un kritumus, labus un ne tik labus brīžus. Piedzīvot, ka tas viss piederas pie attiecību dinamikas.
Īstenībā, tikai rakstot otro romānu, ar galvenā varoņa muti izteicu vārdus, kurus, iespējams, visvairāk vajadzēja dzirdēt man pašai: “Tad, kad jums kopā ir labi, atceries, ka tā nebūs vienmēr, bet, kad ir slikti, atgādini sev, ka arī tā, visdrīzāk, nepaliks.” Par to laulībā esmu pārliecinājusies vairākkārt un turpinu sev to atgādināt grūtajos brīžos.”
Kāzas bez klātiem galdiem
Pāris 2011. gada vasarā laulājās Talsu luterāņu baznīcā. Tā Lāču ģimenei nav tikai majestātiska ceremonijas vieta, bet arī baznīca, uz kuru viņi dodas katru svētdienu.
“Kristīgajai ticībai mūsu ikdienā un attiecībās ir izšķiroša nozīme, jo tieši Dievs dod mums spēku pārvarēt grūtības un meklēt vainu ne tikai otrā, bet arī sevī,” ar vērtīgu atziņu dalās Elīna.
Edgars papildina: “Jau kopš bērnības ik svētdienu esmu dzīvojies pa baznīcu. Mana mamma ir katehēte, bet tēvs savulaik dziedāja draudzes korī. Tāpēc nespēju iedomāties, kā tas ir – dzīvot ar uzskatu, ka Dieva nav. Šaubas, protams, reizēm ir uznākušas, bet atkal un atkal esmu nonācis pie secinājuma, ka tās ir un paliek tikai šaubas, ar kurām sātans cenšas panākt novēršanos no Dieva.”
Gatavojoties kāzām, Elīna un Edgars bijuši vienisprātis – viņu mīlestības svētki būs bez klasiskā kāzu mielasta, kur stundām ilgi jāsēž pie klātiem galdiem.
“Šajā ziņā gājām pret straumi, un daži viesi par to pat bija visai pikti. Tomēr mums bija tāda kāzu diena, kādu vēlējāmies! Pēc ceremonijas turpat baznīcā muzikālie kāzu viesi sniedza nelielu koncertu, bet tad ar vedējiem un fotogrāfu devāmies svētku pusdienās.
Tiņģerē uz Mīlestības saliņas rakstījām viens otram vēstules, bet saulrietu baudījām Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja plašumos. Ak, jā, mēs braucām arī ar vecmodīgu “vabolīti”! Vēlākos gados esam runājuši: ja varētu precēties vēlreiz, mēs neko negribētu mainīt, un tas jau ir labs rādītājs.”
Uztraukums gan esot bijis liels, stāsta Edgars: “Todien biju pamatīgi sanervozējies par visu. Patiesībā biju kā uzvilkta stīga jau iepriekšējā dienā. Tagad, par to domājot, vairs nesaprotu – kāpēc?
Līdz ar uztraukumu arī tas brīdis, kad Elīna baltajā kleitā ienāca baznīcā, paskrēja gaismas ātrumā. Šķiet, neko pat iedomāties nepaspēju, vien skatījos uz Elīnu un priecājos. Tik skaista, rūpīga, atbildīga, uzticama, mīļa un atbalstoša sieviņa!
Turklāt viņai piemīt arī visnotaļ varena īpašība – radīt lieliskas idejas, kas uzlabo dzīves kvalitāti. Viņa spēj dot vērtīgus padomus un/vai pastumt vajadzīgajā virzienā, lai iecerētais izdotos par visiem 100 procentiem.”
Kovidlaika radošā ikdiena
Par to, ka mīļotie vēlas bērnu, nebija šaubu. Taču Elīna atzīst – nebija īsti gatava tam, ka bērns gribēs viņu visu bez atlikuma.
“Pirmo dzīves gadu meitiņa vēlējās būt gandrīz vai tikai man pie krūts. Kad Eleonorai bija pusotrs gads, skriešus aizskrēju atpakaļ uz darbu, atstājot meitu mājās kopā ar Edgaru. Tagad Eleonorai ir astoņi gadi, un jau gadu ar uzviju varu atgūt visu iekavēto, diendienā esot kopā ar viņu.
Starp citu, meitas vārdu es nosapņoju! Jau tad, kad mēs ar Edgaru vēl tikai draudzējāmies, sapnī redzēju mazu, mīļu meitenīti, kuru sauca Eleonora.
Un šis vārds mūsu meitai tik tiešām ļoti labi piestāv – viņa ir gara auguma, tāpat kā mēs abi, tikpat radoša un daudzpusīga.
Vīrs mūsu trijotni mīl dēvēt par ekstravertajiem intravertiem – mēs labprāt pavadām laiku tikai savā mazajā kompānijā, tomēr tikpat labprāt caur sociālajiem tīkliem citiem parādām, ka ne tikai esam dzīvi, bet arī darām visādas kolosālas lietas, kuras varbūt palīdz arī citiem iedvesmoties un ieraudzīt to potenciālu, kas piemīt pašu ģimenei un mājām.”
Lāči uzskata un priecājas, ka ir ļoti pašpietiekami: “Varam sarīkot romāna atvēršanas svētkus vietā bez jebkādām ērtībām vai arī trakajā kovidlaikā paši savā dzīvoklī baudīt improvizētu teātra vai baleta izrāžu apmeklējumu. Visjaukākais ir tas, ka arī meita šajā visā ļoti organiski iekļaujas. Viņai patīk tas, kā dažādojam savu ikdienu.”
Elīna stāsta, ka viens no viņu pēdējiem kopprojektiem esot bijusi dalība Bērnu mentālās veselības nedēļas “Runā ar mani” norisēs, kur viņas sacerēto dzejoli video ierakstā lasa visi trīs (Elīna, Edgars un Eleonora).
Elīna ir laimīga, ka viņai ne vīru, ne meitu nenākas uz kaut ko tādu pierunāt. Fascinējoša Lāču komanda!
Kā ar divvientulības brīžiem šajā ne īpaši vienkāršajā laikā? “Šobrīd, ārkārtas situācijā, kad meita visu laiku ir kopā ar mums, sasniegums ir jau tas, ja spējam divatā satikties virtuvē, vienojoties ar meitu, ka mamma un tētis grib vismaz reizi dienā netraucēti parunāties viens ar otru.
Tas nav viegli. Bet ļauj novērtēt sīkumus – piemēram, cik skaisti sieviete un vīrietis var garāmejot pieglausties viens otram, cik silti var pasēdēt otra apskāvienā,” Elīna, mīlīgi smaidot, saka.
Kad kāds jautā, kas Elīnu un Edgaru kā pāri notur kopā, viņi parasti atbild: “Mūsu laulības gredzenos ir iegravēts vienādmalu trīsstūris. Tas ir gluži kā attiecību trīsstūris, kur mēs katrs esam uz viena apakšējā stūra, bet augšā ir Dievs.
Trīsstūris esot ģeometriski visizturīgākā figūra, tad nu uz šo trīsstūri arī balstāmies. Jo tuvāk ejam Dievam, jo tuvāki kļūstam viens otram.”
