Ko dara vairogziedzera hormoni? 8
Regīna Olševska, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vairogdziedzeris, kurš atrodas kakla priekšējā virsmā, pēc formas atgādina taurenīti. Tas asinīs izdala bioloģiski aktīvas vielas – hormonus, kuri sadarbībā ar citiem endokrīnās sistēmas hormoniem ne tikai nodrošina organisma šūnu vielmaiņu un regulē iekšējo orgānu darbību, bet arī palīdz imūnsistēmai cīņā ar dažādām infekcijām.
Ko dara vairogziedzera hormoni
Vairogdziedzeris producē divus ļoti svarīgus hormonus – tiroksīnu (T4) un trijodtironīnu (T3). Pieaugušam cilvēkam diennaktī veidojas apmēram 90 mikrogrami T4 un 32 mikrogrami T3. Ja šis nelielais endokrīnās sistēmas orgāns nedarbojas, kā nākas, šo hormonu daudzums var mainīties – to organismā ir par maz vai, tieši otrādi, – par daudz. Tas ietekmē šūnu metabolismu, sirds, nervus un gremošanas sistēmas darbību, izjauc organisma termoregulācijas procesus, normālu miega režīmu. Tā kā vairogdziedzera hormoni stimulē imūnsistēmas tā sauktās T šūnas, ar kuru palīdzību organisms cīnās ar infekcijām, cieš arī organisma aizsargspējas.
Cilvēka imūnsistēma sastāv no limfātiskās sistēmas, kaulu smadzenēm, liesas un aizkrūts dziedzera. Tā ražo specializētas imūnsistēmas šūnas, kuru uzdevums ir pasargāt mūs no dažādiem apdraudējumiem, tajā skaitā vīrusiem, baktērijām, sēnītēm un citiem mikroorganismiem, kā arī izmainītām, ļaundabīgām šūnām. Lai tiktu galā ar šo uzdevumu, tai vajag spēt atšķirt svešos no savējiem – normālām šūnām, kuras pieder pašam organismam. Imūno atbildi veido potenciāli bīstamo antigēnu – organismā iekļuvušu mikroorganismu vai šūnu, kurās notikusi potenciāli bīstama mutācija, – atpazīšana, antivielu aizsargmehānisma iedarbināšana un uzbrucēju iznīcināšana. Asinsritē cirkulē arī baltās asins šūnas jeb leikocīti, no kuriem daļa uzbrūk mikroorganismiem vai izmainītām šūnām, bet daļa izdala īpašas vielas, kas pastiprina citu šūnu imūno atbildi.
Galvenie imūno šūnu veidi, kas iesaistās iegūtās imūnās atbildes veidošanā, ir B un T šūnas, kuras savstarpēji sadarbojas. Savukārt, lai atpazītu vīrusus un citus mūsu organismam nevēlamus viesus, T šūnām ir nepieciešama arī tā saucamo antigēnu prezentējošo šūnu palīdzība. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts mehānisms, kurā visiem tajā iesaistītajiem dalībniekiem vajag darboties ļoti precīzi un saskaņoti. Dažkārt tas tomēr iziet no ierindas un sāk darboties pārspīlēti, neatbilstoši, nevis aizsargājot, bet uzbrūkot normāliem paša organisma audiem, izraisot alerģiskas reakcijas un autoimūnas saslimšanas.
Arī traucēta vairogdziedzera darbība, piemēram, tādu mikroelementu kā joda vai selēna deficīta dēļ, var atstāt plašu, nelabvēlīgu ietekmi uz organismu, tajā skaitā uz spēju turēties pretī dažādām infekcijām.
Pie joda, kāpēc trūkst joda!
Jods ir būtisks mikroelements, kas nepieciešams vairogdziedzera hormonu veidošanai. Ja organismā trūkst joda, vairogdziedzera darbība pavājinās, kas ilgtermiņā var veicināt sirds un asinsvadu slimību attīstību un citus veselības traucējumus. Par vairogdziedzera hormonu nepietiekamību jeb hipotireozi liecina muskuļu vājums, salīgums jeb paaugstināta jutība pret aukstumu, sausa āda, trausli mati, pieņemšanās svarā.
Pirms dažiem gadiem Veselības ministrijas un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” veiktais pētījums par sāls un joda patēriņu liecina, ka vairāk nekā 70% Latvijas iedzīvotāju organismā ir nepietiekams joda daudzums.
Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes Sporta un uztura katedras lektore, diētas ārste Lolita Vija Neimane uzsver, ka veselam cilvēkam līdz 45 gadu vecumam joda deficīta profilakse ir ļoti svarīga, iekļaujot uzturā pārtikas produktus, kuru sastāvā ir šis mikroelements, piemēram, jūras kāpostus, jodēto sāli. Gados vecākiem cilvēkiem pirms pastiprinātas joda uzņemšanas vispirms jāpārbauda vairogdziedzeris un, ja tajā atklātas izmaiņas, piemēram, mezgli, vai jau diagnosticēta kāda slimība, jākonsultējas ar savu ģimenes ārstu vai endokrinologu.
Sievietēm jāuzņem jods jau pirms grūtniecības iestāšanās laika, grūtniecības laikā un bērna zīdīšanas periodā, jo tas nepieciešams ne tikai vairogdziedzera hormonu sintēzei mātes organismā, bet arī gaidāmā bērniņa normālai augšanai, nervu sistēmas un smadzeņu attīstībai. Piemēram, 100 g jūras kāpostu ir 290, mencas filejas – 120, laša – 65, olu – 50, 2% piena – 40µg joda. Kā redzams, jūras kāposti ir bagātīgākais joda avots, taču uztura speciālisti iesaka tos ēst ne biežāk kā reizi nedēļā, īpaši grūtniecības laikā.
Joda trūkums skolas vecuma bērniem var veicināt mācīšanās un koncentrēšanās grūtības, vājāku sīkās motorikas attīstību un vispārējā veselības stāvokļa pasliktināšanos, tādēļ svarīgi dzert pienu, jo 1 glāze (250 ml) satur aptuveni 100 μg joda, ēst jogurtu vai citus piena produktus. Savukārt pieaugušajiem ikdienā gatavotajam ēdienam vajag pievienot jodēto sāli, taču ne vairāk kā 5 g (1 tējkarote) dienā, jo sāls ir pievienots arī maizei, sieram un daudziem citiem rūpnieciski gatavotiem pārtikas produktiem.
Ļoti vajadzīgs selēns
Pagājušā gadsimta sākumā sava toksiskuma dēļ selēns krita zinātnieku nežēlastībā, bet jau pārdesmit gadus vēlāk viedoklis par šī mikroelementa lomu krasi mainījās. Mūsdienās arvien vairāk zināms par selēna – spēcīga antioksidanta – labajām īpašībām, pasargājot organismu oksidatīvā stresa situācijās, kad notiek paaugstināta brīvo radikāļu un skābekļa aktīvo formu producēšana, aizkavējot novecošanās procesus, novēršot vairogdziedzera darbības un imūnās sistēmas traucējumus. Piemēram, selēns stimulē organisma imūnsistēmu ķīmijterapijas laikā.
Cilvēka organismā ir aptuveni 25 dažādu no selēna atkarīgo olbaltumvielu (selēnproteīnu), no kurām dažas piedalās oksidēšanās un reducēšanās procesos audos, citas veicina selēna pārnesi un uzglabāšanu vairogdziedzerī, liesā, aknās. Optimāls selēna daudzums asins serumā ir 80–120 µg/L, bet zemāki rādītāji jau liecina par šī mikroelementa deficītu. Selēns organismā nonāk tikai ar barību, tā galvenais avots ir graudaugi, īpaši kvieši, jūras produkti, gaļa, it īpaši subprodukti, jūras zivis, pākšaugi, sēnes. Taču Latvijā, tāpat kā daudzās citās Ziemeļeiropas valstīs, augsnē nav daudz selēna, tādēļ daudziem iedzīvotājiem organismā tā pietrūkst. Ja selēna saturs pārtikas produktos, kurus lietojam ikdienā, ilgstoši ir zemāks par 11 µg/dienā, rodas selēna deficīts, kas izraisa dažādus veselības traucējumus. Tas neļauj organismam normāli veikt no selēna atkarīgās funkcijas, tajā skaitā nelabvēlīgi ietekmē vielmaiņu un šūnu aizsardzību pret brīvo radikāļu kaitniecisko darbību. Ja radušās aizdomas par selēna deficītu, ārsts var ieteikt to lietot papildus – ap 60 µg dienā, vēlams kursu veidā.
RSU zinātnieki asociētās profesores endokrinoloģes Ilzes Konrādes vadībā sadarbībā ar Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru šobrīd pēta ārējās vides, tajā skaitā selēna deficīta, stresa, dzīvesveida un ģenētisko faktoru jeb iedzimtības ietekmi vairogdziedzera autoimūno slimību attīstībā, lai noskaidrotu, kā selēna papildu uzņemšana ilgtermiņā varētu ietekmēt vairogdziedzera funkcijas un autoimūno slimību gaitu.
Uzziņa
IETEICAMAIS JODA DAUDZUMS (µg/ dienā)
• 7 līdz 12 mēneši – 70 µg
• 1 līdz 6 gadi – 90 µg
• 7 līdz 10 gadi –120 µg
• 11 līdz 14 gadi – 150 µg
• 15 līdz 18 gadi – 200 µg
• pieaugušajiem – 200 µg
• grūtniecēm un sievietēm zīdīšanas periodā – no150 līdz 250 µg.
